1. Clare Maguire - Ain't Nobody (Breakage Remix) [Polydor] (from single „Ain’t Nobody”, out in October)
Ja Discosamurai es nodēvēju par „FUCKING MASSIVE”, tad, kā lai dēvē šo? Šķiet, trāpīgākais bijis slavenais BBC Radio 1 dīdžejs Zeins Louvs, kurš šo Breakage miksu nosauca par stabilu pretendentu uz gada labākā miksa statusu. Grūti atrast pretarguments. Vienkārši pasakains remikss!
Oktobrī gaidīsim jaunās britu dziedātājas Klēras Magvairas debijas albumu un vērtēsim šī singla oriģinālversiju, bet pagaidām kūstam pie Londonas dubpstep/jungle producenta Breakage veikuma. Tik tiešām šis ir MUST-HAVE ieraksts!
2. Eleven Tigers – Stableface [Soul Motive] (from f/c LP „Clouds Are Mountains”, out in November)
Kopš aktīvi sekoju līdzi amerikāņu prestižajam mūzikas mēdijam Pitchfork, vienmēr pie sevis esmu klusi cerējis tur kādreiz ieraudzīt kādu latviešu izpildītāja vārdu. Šorīt sagaidīju... lietuvieti! Jokubas Dargis ar segvārdu Eleven Tigers tik tiešām piedāvā lielisku post-dubstep, Burial atgādinošu skanējumu un naksnīgi romantisku noskaņu savā jaunākajā trekā „Stableface”, kas novembrī būs iegūstams arī taustāmā formātā albuma „Clouds Are Mountains izskatā. Latviešu elektroniskās mūzikas censoņi, sarosieties!
3. First Aid Kit – When I Grow Up (Fever Ray cover) [Wichita] (from single „Ghost Town”, out now)
Šis gan nav no labākajiem nedēļas skaņdarbiem, taču, tā kā pasen atpakaļ uzdevu jautājumu par to, KAS ir tāds Fever Ray ierakstos, kāpēc tie izklausās tik maģiski, ir vērts pievērst uzmanību First Aid Kit „When I Grow” kaverversijai, jo tā daļēji uz minēto jautājumu sniedz atbildi. Proti, māsu Sēderbergu versijā šī dziesma izklausās... pēc parastas dziesmas. Secinājums? Maģija neslēpjas dziesmā, maģija slēpjas IZPILDĪJUMĀ.
„When I Grow Up” kavers atrodams First Aid Kit jaunākā singla „Ghost Town” b-pusē. A-puses dziesma arī nav nekas īpašs, un šonedēļ saņēma atzīmi 6/10 no AMGmusic.
1.Discosamurai – „Yes & No” (original mix) [Turbo Recordings] (from EP „Yes & No”, out in October)
Par šo oktobrī gaidāmo Discosamurai plati visu izsaka Turbo Recordings oficiālā preses relīze. Tur rakstīts sekojošais: „We will NEVER reveal the identity of the Superproducer behind these hyper-compressed festival bangers. Non-disclosure forms have been signed. Silencers have been purchased. Because Turbo is, if nothing else, a haven for mystery and puzzling reticence”.
Protams, lieki piebilst, ka populārākā nodarbe šīs klubu himnas faniem ir minēt, kas tad ir paslēpies zem nosaukuma Discosamurai, ko Turbo Recordings solās nekad mūžā neatklāt. Populārākie minējumi – Tiga vai Crookers. Tikmēr citi slaveni dīdžeji ir burtiski sajūsmā. Par vienu no pēdējo nedēļu centrālajiem trekiem šo jau ir pasludinājis Mr Oizo, Boris Dlugosch, Andy Mac un citi.
Ja nu Jums tomēr Discosamurai gabals ir nedaudz par traku, tad pozitīvu nedēļas nogales sajūtu radīs jaunākais vācu producenta Tensnake remikss šobrīd aktuālajam Scissor Sisters singlam „Any Which Way”, kurš turklāt ir lejupielādējams par baltu velti. Tensnake, kurš joprojām svaigā atmiņā, pateicoties fantastiskajam „Coma Cat” un Azari & III treka „Reckless With Your Heart” remiksam, tā vien uzprasās uz iekļaušanu AMGmusic „On The Radar” sarakstā. Kopā ar Azari & III Tensnake ir viens no šī gada patīkamākajiem atklājumiem deju mūzikā.
Visbeidzot kā trešais labākais šīs nedēļas deju skaņdarbs čilīgais zviedru apvienības Lo-Fi-Fnk remikss viņu tautiešu The Radio Dept. singlam „Heaven’s On Fire”, kas joprojām pretendē uz iekļūšanu šī gada labāko singlu topā. Saglabājot visus oriģināla plusus, Lo-Fi-Fnk versijā nācis klāt klubu mūzikas bīts, kas tik ļoti piestāv piektdienas vakaram. Arī šo remiksu varat iegūt savā rīcībā bez maksas.
2010.gada 1.oktobrī par AMGmusic nedēļas singlu kļūst 1988.gada Moriseja laikam jau leģendārākais skaņdarbs „Everyday Is Like Sunday”?! Nevar pārmest tiem, kas domā, ka, vai nu Žagars ir sajucis prātā, vai tas ir kāds stipri aizkavējies 1.aprīļa (varbūt 1.oktobra?) joks. Bet tā vis nav. Šonedēļ, septiņas dienas pirms gaidāmās 1990.gada izlases „Bona Fide” pārizdošanas, Morisejs savu karjeras lielāko hītu ir izdevis jaunā, digitāli remāsterētā versijā.
Protams, „Everyday Is Like Sunday” nepretendēs uz vietu septembra mēneša Top 20, jo pretējā gadījumā tas nebūtu godīgi pret pārējām dziesmām – grūti cīnīties ar tik slavenu un par spīti 22 gadu vecumam joprojām sirds stīgas aizkustinošu dziesmu par klusām un pelēkām dienām, un skumjām, un... visu pārējo, bez kā nav iedomājama Moriseja un The Smiths daiļrade. Taču, tā kā šonedēļ neviena izteikta singla, kas būtu pelnījis kļūt par Nedēļas Singlu, nebija, vēlējos izmantot situāciju, lai pievērstu uzmanību klasiskām vērtībām.
Lai nu kā būtu veicies Morisejam viņa solo karjerā, 1988.gada albums „Viva Hate”, kas bija pirmais kopš The Smiths izjukšanas, ir un paliek klasiskākais no slavenā mūziķa ierakstiem, kurā meklējami viņa karjeras divi lielākie hīti – „Everyday Is Like Sunday” un „Suedehead”. Personīgi man abas dziesmas noteikti iekļūtu sarakstā, kāds nesen tika publicēts Lielbritānijas mūzikas presē – „dziesmas, kas spēj saraudināt vīriešus”. Ja britus spēj saraudināt R.E.M., Ēriks Kleptons un Robijs Viljamss (WTF?!), tad mani – noteikti Morisejs.
Interesanti, ka tikai tagad, rakstot šo rakstu sapratu, ka dziesma patiesībā ir stāsts par vientuļām pludmalēm ne-sezonas laikā. Ņemot vērā, kur es dzīvoju, un cik dažreiz skumji un melanholiski izskatās Jūrmalā rudenī un ziemā, nav brīnums, ka dvēseliski ar „Everyday Is Like Sunday” esmu izjutis lielu tuvību jau kopš bērnības. „Trudging slowly over wet sand / Back to the beach where your clothes were stolen...” – un ielejam vēl viskiju, un sameklējam noputējušajā plauktā „Viva Hate” vai „Bona Fide”. Laiks klasiskām vērtībām!
Vai kāds vēl atceras šo dziesmu? Un šo? Tas nekas, es arī biju jau aizmirsis. Turklāt laikā, kad tās bija visnotaļ populāras („Let’s Dance To Joy Division” pat izcīnīja 3.vietu AMGmusic 2007.gada oktobra topā!), īpašu sajūsmu par tām neizrādīju. Bet kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ abas kļuva par neatņemamu sastāvdaļu savdabīgajām 2008.gada vasaras ballītēm. „Let’s dance to Joy Division / And celebrate the irony / Everything is going wrong / But we’re so happy” joprojām zinu no galvas.
Neprātīgais Liverpūles trio The Wombats pavisam klusiņām šonedēļ izlaidis jaunu singlu „Tokyo (Vampires & Wolves)”. Britu prese šim singlam ir pievērsusi nulles uzmanību, un es pat nebūtu uzzinājis par tāda esamību, ja vien ne mani uzticamie krievu draugi – mūzikas pirāti. Ha, un mūziķi vēl nolād viņus. Redz, kā – pateicoties viņiem, uzzināju un nepalaidu garām jaunāko The Wombats singlu, kurš... ļoti reāli pretendēs uz iekļūšanu 2010.gada oktobra topā.
Es pat nevaru īsti izskaidrot, kas tieši man tik ļoti piedur šajā draiskajā grupas skanējumā – tak laikam jau enerģiskais pozitīvisms, kas strāvo cauri šai disko apvītajai rokmūzikai. Disko motīvi jo īpaši jūtami tieši šajā, jaunākajā grupas singlā, kas ir pirmais auglis no novembrī gaidāmā The Wombats otrā studijas albuma „Tokyo”.
The Twilight Sad - "The Wrong Car" [Fat Cat; 27/09/2010] AMG rating: 8/10
Vakar, klausoties The Twilight Sad jaunāko EP „The Wrong Car”, nācu pie atklāsmes, ka tā arī pērn nenoklausījos grupas albumu „Forget The Night Ahead”. Tā nu vakar uz stundu sajutos kā aukstā, lietainā Skotijā – tik nomācošs un vēsi skarbs ir grupas otrais studijas ieraksts. Šonedēļ grupa izdevusi tam turpinājumu – EP „The Wrong Car”, kurā atrodamas divas līdz šim neizdotas dziesmas, kā arī divi remiksi albuma singliem.
Lai arī „The Wrong Car” nevar lepoties ar lielu devu saulainuma, tas melanholisms, kas strāvo no šīs dziesmas, nevis nomāc, bet patīkami atbrīvo. Un netraucē pat fakts, ka dziesmas garums sasniedz 7 minūtes un 30 sekundes. Bez tam kompozīcijai ir ārkārtīgi mīļš un skaists videoklips, kuru noteikti iesaku Jums noskatīties. Ak, jā, un, protams, es joprojām kūstu no skotu dialekta. Nu neviens anglis vai īrs nerunā tik seksīgi, kā skots! Vajadzētu šo dialektu ieviest skolās!
Piedzīvojumiem bagāta šī nedēļa bijusi psihedēliskā popa apvienībai MGMT. Nedēļas sākumā mūzikas mēdiji steidza vēstīt, ka grupas koncertā Mančestrā kāds skatītājs ir iemetis MGMT bundziniekam plastmasas glāzi ar... čurām. Protams, tas izraisīja interesantu diskusiju, kuras pamatā bija divi jautājumi. Pirmais par šī incidenta morālo pusi, bet otrs – interesantākais – kā FIZISKI ir iespējams koncerta laikā iečurāt glāzē un to uzmest uz skatuves tā, lai tā trāpītu bundziniekam, kurš atrodas skatuves dibenā? :)
Diemžēl šo jautro leģendu sabojāja grupas menedžments, kas nākamajā dienā steidza ziņot, ka patiesībā jau glāzē bija vietējais Mančestras alus, nevis urīns. Un kā joku piebilda, ka tas esot labs žests no Mančestras publikas – ja kāds mančestrietis Tev met ar savu alu, tātad Tu viņam dikti patīc. Lai nu kā, bet bundziniekam tas tomēr nav diez ko paticis, jo viņš uz kādu brīdi skatuvi pēc šī incidenta atstāja.
Tikmēr šeku reku jaunākais singls no atraktīvajiem amerikāņiem. Tas ir jau trešais no grupas otrā studijas albuma „Congratulations”, un arī tam ir tapis ļoti interesants videoklips, kas gan ir aizdomīgi līdzīgs mūsu vienam no šī gada lielākajiem favorītiem – Yeasayer „Madder Red”.
P.S.Man nezināmu iemeslu dēļ video ir izņemts no visām interneta vietnēm. Varbūt MGMT tiešām sabijās no plaģiātisma draudiem? Ok, klausieties audio versiju.
VĒL ŠONEDĒĻ JĀDZIRD:
The Fresh & Onlys - "Waterfall" [In The Red; 20/09/2010] (free download) AMG rating: 7/10
Tikai pirms diviem gadiem izveidotā Sanfrancisko garage-pop apvienība The Fresh & Onlys oktobrī piedāvās jau savu otro albumu „Play It Strange”, kas sekos pērnā gada debijas ierakstam „Grey-Eyed Girls”. Pa vidu abiem albumiem šī gada februārī grupa vēl izdeva EP „Diamond In The Dark”. Ja tam visam vēl piepluso faktu, ka grupas dalībnieki ikdienā strādā citos darbos, nav brīnums, ka amerikāņu prese The Fresh & Onlys dēvē par darbaholiķiem. AMGmusic pirms gada kaut kā paskrēja garām šai apvienībai, līdz ar to „Waterfall” ir debijas singls grupai pie mums. Izdevies debijas singls!
Māsiņas Bjanka „Koko” un Sjēra „Rouzija” Kesedijas jeb CocoRosie šopavasar izlaida savu ceturto studijas ierakstu „Grey Oceans”, kura izdošanas laiks iekrita manā Grieķijas Trimdas periodā, un tādējādi disks joprojām atrodas AMGmusic mapītē „Nenoklausītie Albumi”. Viedie kritiķi jau saka, ka nekas tur neesot no tā albuma, bet šis ir jau otrais pēc kārtas CocoRosie singls, kas man liekas ļoti patīkams. Būs vien jāsaņemas kaut kad noklausīties to albumu.
Iepazīstieties ar vēl vienu jaunu, 80’to gadu mūzikas inficētu electro-pop apvienību no Londonas. Bright Light Bright Light, kas pie saviem ietekmes avotiem min Depeche Mode, Keitu Bušu un... Ace of Base, piedāvā ritmisku un pavisam ne sliktu debijas singlu „Love Part II”, kas laikam jau liek domāt, ka dziesmai ir arī pirmā daļa. Nezinu, neesmu lietas kursā par tādas esamību.
School Of Seven Bells - "Heart Is Strange" [Full Time Hobby; 27/09/2010] AMG rating: 7/10
Patīk man uzskaitīt tos nenoklausītos albumus. Nu tā, lai cilvēki saprot, ka es daru arī citas lietas dzīvē, ne tikai caurām dienām klausos mūziku. Tad nu, lūk, 2008.gadā tā arī nenoklausījos visu slavēto shoegaze apvienības School of Seven Bells jeb, kā viņus saīsināti dēvē, SVIIB debijas plati „Alpinisms”. Vai dieniņ, kādus tik slavinošus epitetus par šo albumu nav nācies dzirdēt. Daudz klusāk šogad jūlijā iznāca otrais grupas albums „Disconnected”. Nezinu, vai viss albums ieturēts tādā stilā, kā šis singls „Heart Is Strange”, taču, ja tā ir, tad te pēc shoegaze vairs nemaz neož. Tipisks synth-pop, pārklāts ar dream-pop mērci. Bet gana gards kumosiņš šādas mūzikas cienītājiem.
Holy Other - "We Over" [Transparent; 27/09/2010] AMG rating: 7/10
Berlīnes ambient-goth, kā to nosauca pitchfork žurnālists, mūziķis Holy Other šonedēļ izdeva savu debijas singlu „We Over” uz leibla Transparent. Diezin vai Jūs šo gribēsit klausīties saulainā piektdienas dienā, bet svētdienas vēlā vakarā gan noderēs.
The xx saņemot Mercury Music Prize 2010. Džeimijs - pa kreisi.
Otrdienas vakarā NME ziņoja, ka pērnā gada spožo debitantu The xx garīgais līderis un skaņu pavēlnieks Džeimijs Smits nākammēnes piedāvās savu solo singlu. Dziesma ar nosaukumu „Far Nearer” tagad debitējusi britu radiostacijā XFM. Parasti AMGmusic nepiedāvā jaunās dziesmas, kamēr neesam saņēmuši pienācīgas kvalitātes MP3 versiju, taču The xx ir The xx. AMGmusic 2009.gada balvu "Best Album", "Best Band" un "Best Breakthrough" ieguvēji. Joprojām par šiem jauniešiem turpinām jūsmot.
Kā jau to varēja gaidīt no Džeimija (viņš pēdējā gada laikā veidojis vairākus remiksus dažādiem māksliniekiem), jaunākais singls mazāk atgādina The xx, cik dubstep un konkrēti Burial daiļradi. Tiesa, ar tikai viņam raksturīgu pieeju. Ļoti patika komentārs YouTube.com, kur kāds lietotājs šo treku nodēvēja par „chill-step”. Nudien – savdabīgs un – pats galvenais – gaišs dubstep skaņdarbs ar tropisku chill-wave noskaņu.
Pagaidām pieejams tikai ieraksts no minētā radio pirmatskaņojuma. Pirms pašas dziesmas dzirdēsit arī, ka Džeimijs Smits pagaidām nav izvēlējies sev pseidonīmu, zem kura šo dziesmu izlaist (iepriekš saviem miksiem viņš ir parakstījies kā "Jamie xx", tāpēc pagaidām izmantosim to), kā arī to, ka dziesma pēc aptuveni mēneša tiks izdota singla formātā uz leibla Numbers Records. Mums patīk jau tagad, novērtējiet arī Jūs:
David Bowie – „Station To Station” [Deluxe Edition] Release date: 27/09/2010 Original release date: 23/01/1976 Label: RCA AMG rating: 8/10
Leģendāru albumu pārizdevumiem ir uzreiz trīs plusi. Pirmkārt, iespēja klasisku albumu noklausīties daudz labākā, digitālā kvalitātē (protams, daudzi man iebildīs, ka oriģinālu autentiskums ir labāks, taču, manuprāt, tam domāti plašu ieraksti – diskus tomēr patīkamāk klausīties digitāli remāsterētā kvalitātē, vairāk izjūtot skaņu nianses). Otrkārt, parasti šādi ieraksti nāk komplektā ar iepriekš neizdotām dziesmām – šajā gadījumā ar leģendāru 1976.gada koncertu divos diskos. Treškārt, ar klasiku ir iemesls iepazīties mūzikas mīļotājiem, kas nav personīgi piedzīvojuši septiņdesmitos gadus un citkārt šo plati veikalā neuzmeklētu.
Par mūzikas hameleonu Deividu Boviju ir tikušas un vēl tiks rakstītas grāmatas. Nudien grūti būtu atrast mūzikas vēsturē otru tādu mūziķi, kas ir bijis muzikāli aktīvs nu jau sesto(!) gadu desmitu, turklāt katrā savā daiļrades posmā bijis radošs, mainīgs un nav baidījies eksperimentēt – ne jau par velti iesauka „hameleons”. Turklāt eksperimentēja viņš ne tikai 80’tajos un 90’tajos, kad to nedarīja vien slinkais un pārliecināts stagnāts, bet jau 70’to gadu vidū.
Ar, iespējams, savu karjeras slavenāko albumu – 1972.gada „The Rise And Fall Of Ziggy Stardust” – noslēdzis savu pirmo nozīmīgo karjeras posmu prog-rock un folk-rock lauciņā, 70’to gadu sākumā Bovijs šķietami taustījās pēc kaut kā jauna. Notika divi mēģinājumi tai laikā aktuālajā glemrokā („Aladdin Sane” un „Diamond Dogs”), kā arī soul un funk mūzikas ietekmētais „Young Americans”. Protams, arī šie albumi mūzikas vēsturē ieņem svarīgas lomas, taču noteikti ne tik nozīmīgas kā sekojošais 1976.gada ieraksts „Station To Station”, kurš varētu tikt saukts par tādu kā savdabīgu tiltu uz sekojošo Bovija fāzi krautroka lauciņā, kura iezīmējās nākošajos trīs albumos – tā sauktajā „Berlīnes Triloģijā” – „Low”, „Heroes” un „Lodger”.
70’to gadu vidus ir viens no skandalozākajiem periodiem Bovija dzīvē. Interesanti, ka par šo leģendāro albuma ieraksta procesu ir visai maz laikabiedru atmiņu. Iemesls ļoti prozaisks – narkotikas un alkohols tika lietots TĀDOS daudzumos, ka neviens gluži vienkārši neko neatceras. Pašam Bovijam „Station To Station” sakarā pieder slavenais teikums: „Es zinu, ka tas tika ierakstīts Losandželosā, jo tā kaut kur bija rakstīts...”. Līdzīgas frāzes dzirdētas arī no albuma producentiem.
Lai arī albumā vēl ir skaidri jaušamas iepriekšējās plates „Young Americans” iezīmes funk un soul mūzikas izskatā (jo īpaši pirmajā singlā „Golden Years” un enerģiskajā „TVC15”), par „Station To Station” galvenajiem ietekmes avotiem mūzikas vēstures grāmatas min krautroku un sintezatorus (īpaši vācu apvienības Neu! un Kraftwerk) un slaveno britu okultistu un eksperimentētāju ar narkotikām (sākot no opija, beidzot ar meskalīnu) Elisteru Krouliju. Pēdējā ietekmes jūtamas dziesmu tekstos un, droši vien, arī Bovija tā laika dzīves uztverē.
Abas minētās ietekmes visvairāk jūtamas ievadošajā, desmit minūšu garajā opusā „Station To Station”, kas iesākas kā tipisks kraut-rock skaņdarbs ar motorisku ritmu, un tikai trešajā minūtē pievienojas Bovija vokāls, iedvešot šim ritmam arī dvēseli teicamas melodijas izskatā. Savukārt dziesmas noslēguma daļa jau pārvēršas enerģiskā un dejojošā himnā ar slaveno tekstu „It's not the side-effects of the cocaine / I'm thinking that it must be love”. Jāpiebilst, ka dziesmā Bovijs atkal sevi identificē ar izdomātu tēlu – šoreiz Thin White Duke. Noteikti noklausieties šo dziesmu arī otrajā diskā atrodamajā koncertā – tieši tur vislabāk just, kāds spēks ir albuma tituldziesmai.
"Station To Station" dzīvajā, 1978.gadā Tokijā.
Seko minētais albuma pirmais singls „Golden Years” un pirmā no divām albuma balādēm „Word On a Wing”, kas, kā vēlākās intervijās atzinis tās autors, radies pēc kārtējās kokaīna radītās depresijas, pirmoreiz mūžā aizdomājoties par Dievu. Savukārt „TVC15” albumu atkal atgriež bezbēdīgā funk/glamrock atmosfērā. Interesants stāsts ir arī šai dziesmai. Tā radusies, kad Bovija cīņu biedrs, ne mazāk slavenais Igijs Pops, viesojoties pie Bovija Losandželosā, bijis tiktāl apreibinājies ar narkotiskajām vielām, ka viņam pilnā nopietnībā licies, ka Bovija televizors vēlas... apēst Igija draudzeni. No tā Bovijs atvasināja stāstu – kādam puisim televizorā pazūd meitene, un viņš dodas iekšā viņu meklēt. Jāpiekrīt, visnotaļ interesants materiāls dziesmai (vai pat sirreālai filmai!).
"TVC15" dzīvajā 1985.gadā Live Aid koncertā Anglijā.
Divi no maniem personīgajiem plates favorītiem novietoti tās izskaņā. „Stay” ar „Station To Station” iepazīto motorisko ritmu, un par vienu no Bovija lieliskākajām vokāla paraugstundām uzskatītais „Wild Is The Wind”, kas patiesībā pat nav Bovija dziesma – tā ir vienīgā albuma kaverversija. Dmitrija Tjomkina un Neda Vašingtona 50’tajos gados sarakstīto dziesmu 1966.gadā slavenu padarīja Nina Simone savā albumā ar tādu pašu nosaukumu – „Wild Is The Wind”. „You touch me / I hear the sounds of mandolins / You kiss me / With your kiss my life begins” tik nobružātā, taču emocionāli spēcīgā un jutekliskā Bovija balsī vienkārši nespēj neaizkustināt. Manuprāt, maģiskākais albuma brīdis, ar ko tas arī svinīgi noslēdzas.
Atzīšos, šis nav starp maniem personīgi iecienītākajiem Bovija albumiem (nekas nepārspēs „Space Oditty” un „The Rise and Fall of Ziggy Stardust”), taču šis IR albums, kam būtu jābūt melomānu kolekcijā. Klausoties šo CD, mūzikas vēstures smarža burtiski laužas ārā caur atskaņotājiem. Trīsdesmit četri gadi „Station To Station” ir padarījuši tikai baudāmāku. Kā jau tas notiek ar visām kvalitatīvām lietām.
Ian Brown - "All Ablaze" [Universal; 2005] (from LP "The Greatest")
Septembris strauji tuvojas savam noslēgumam, tāpēc laiks piedāvāt kārtējo AMGmusic Klasisko Hītu jeb dziesmu #1 pirms daudziem gadiem. Šoreiz ielūkosimies piecus gadus senos notikumos, kad, kā rāda nepielūdzamā statistika, AMGmusic topa 1.vietā gozējies Īens Brauns ar „All Ablaze”, aiz sevis atstājot pašus Coldplay ar „Fix You”!
Ja tā godīgi, tad man, atskatoties uz 2005.gada septembri šodienas acīm, šis laiks vairāk asociējas ar house mūziku nekā Īenu Braunu. Tieši 2005.gada septembrī notika viens no leģendārākajiem L-57 plašu burziņiem, kas man personīgi atnesa daudz un dažādus notikumus jeb pasākuma atskaņas vēlāk. Un arī dažas labas atziņas turpmākai dzīvei. Piemēram, nekad nedot meitenei ekstazī tableti, ja viņa pirms tam tās nav lietojusi. Pat ja viņa lūdz un pat ja Tev ir tik labs un saulains garastāvoklis, ka Tu burtiski planē pa istabu. Sekas ir neparedzamas...
Bet no tabletēm atpakaļ pie Īena Brauna. Tā kā The Stone Roses savu spožo, bet īso karjeru piedzīvoja vēl pirms AMGmusic rašanās (grupa izjuka vienā gadā ar AMGmusic dzimšanu – 1996.), saprotams, ka ar Brauna kungu es vispirms iepazinos, pateicoties viņa solo daiļradei. Turklāt pirmais singls nebija vis paša Brauna, bet gan UNKLE skaņdarbs „Be There”, kurā leģendārais britu mūziķis piedalījās kā viesvokālists. Piebildīšu, ka „Be There” ir tā unikālā dziesma, kas tā arī neiekļuva AMGmusic Top 10 (1999.gada martā apstājās pie 18.vietas), taču atrada sev vietu starp DESMITGADES labākajiem divdesmit singliem.
2005.gada rudenī Īens Brauns laida klajā savu labāko dziesmu izlasi „The Greatest”, pirms kuras – kā jau tas šādos gadījumos ir ierasts – iznāca jauns singls. Lai arī iepriekšējos gados Brauns jau bija mūs sajūsminājis ar tādiem singliem kā „Keep What Ya Got” un „Time Is My Everything”, kā arī ar vēl vienu sadarbību ar UNKLE dziesmā „Reign”, tieši „All Ablaze” bija tas gods kļūt par britpopa celmlauža pirmo #1 AMGmusic topos. Pēc diviem gadiem šo panākumu viņš atkārtoja ar „Illegal Attacks”.
Grūti būtu iedomāties, ka „All Ablaze” varētu izcīnīt pirmo vietu 2010.gadā, taču arī pēc pieciem gadiem nemainu savu viedokli – šis ir un paliek manā skatījumā viens no visu laiku labākajiem Īena Brauna singliem.
Ja kāds ir aizmirsis, zem nosaukuma Duck Sauce ir paslēpies slavenais holandiešu izcelsmes Ņujorkas house producents Armands Van Heldens un ne mazāk zināmais viņa kolēģis no Kanādas – A-Trak. Precīzi pirms gada abi debitēja arī AMGmusic, kur oktobra singlu topā ar debijas treku „aNYway” pat pamanījās izcīnīt augsto 12.vietu.
Pēc pusotras nedēļas iznāks dueta nākošais singls „Barbra Streisand”, kam nupat tapis ļoti enerģisks videoklips. Tajā gan nav izmantoti materiāli no slavenās South Park sērijas par dziesmas nosaukumā minēto... hmm... dziedātāju, bet toties ir vesels lērums amerikāņu mūzikas slavenību, Vampire Weekend, Chromeo un pašu Kanjē Vestu ieskaitot. Pārējos sazīmējiet paši!
Šķiet, tas bija vēl vakar (patiesībā – pirms divām nedēļām), kad Gayngs mums piedāvāja savu versiju par klasisko Džordža Maikla 1988.gada hītu „One More Try”. Šodien Minesotas indie-folk supergrupa sarūpējusi kaverversiju vēl vienai dziesmai, kas neiziet no rādījo Skontō repertuāra un tās klausītājiem droši vien rādās jau murgos – 1982.gada The Alan Parson Project hītam „Eye In The Sky”.
Atšķirībā no „One More Try”, kurš skanēja apbrīnojami līdzīgi oriģinālam, „Eye In The Sky” ir ierakstīts dzīvajā, izmantojot vien akustisko ģitāru un balss harmonijas, kuras kopā ar zemāk ievietoto videoklipu rada ne tikai mājīgu, bet arī ļoti jautru noskaņojumu. It īpaši patika puisis zaļajā jaciņā, bez kura dziesmā un klipā noteikti NEKĀDI nevarētu iztikt. :)
DETACHMENTS Izcelsmes vieta: Londona, Lielbritānija Dzimšanas gads: 2008 Mūzikas stils: electronica, new wave Leibls: Thisisnotanexit
Turpinām iepazīstināt AMGmusic lasītājus ar jaunākajām zvaigznēm, kas tikai sākušas iemirdzēties pie mūzikas debesīm. Faktiski jau ar Detachments vispār bija jāsāk šī sadaļa – daudz esmu stāstījis par šo Londonas apvienību jau kopš 2009.gada pavasara, kad līdz manām ausīm nokļuva grupas oficiālais debijas singls „The Flowers That Fell”.
Tajā laikā par Detachments atrast informāciju internetā nevarēja pat pielūdzot Gūgles Dievības un solot tām visādas brīnumu lietas. Līdz ar to, spriežot tikai pēc dziesmas, nav brīnums, ka sākotnēji AMGmusic Detachments nosauca par jaunāko britu pienesumu post-punk lauciņā, atsaucot atmiņā labākos Editors un Interpol gadus – 2004./2005. „The Flowers That Fell” sakarā noteikti nevar nepieminēt arī Parallels remiksu, kas skanēja teju vai katrā AMGmusic ballītē 2009.gada pavasarī.
Pēc „The Flowers That Fell”, kas kļuva ne tikai par AMGmusic Mēneša Singlu, bet saņēma arī augstākos novērtējumus no tādiem britu mūzikas mēdijiem kā BBC Radio 1, NME, Drowned In Sound u.c., sekoja lielais pārsteigums otrā singla izskatā. „Circles” pārsteidza ar savu elektronisko, auksto un tipisko new wave skanējumu, kas vairs nekādi neiederējās mūsu pieminētajā post-punk lauciņā. Kļuva arī zināms, ka singla un topošā albuma producents ir neviens cits kā Džeimss Fords no Simian Mobile Disco. Un tā sintiņu skaņa, kas ieslēdzas pēc 2.minūtes, joprojām uzdzen skudriņas. FANTASTIKA!
Arī „Circles” nāca komplektā ar vairākiem lieliskiem miskiem, no kuriem visvairāk klausījāmies Andrew Weatherall Disco Dub:
Kopš šī gada pavasara sekoju grupai tviterī (bija un, ja godīgi, joprojām ir ideja arī izlūgties trijotnei vienu īsu, bet ekskluzīvu interviju AMGmusic...), un tieši tur arī pirmoreiz lasīju Detachments ierakstu par to, ka ģitāras esot izmestas, un nekas neesot labāks par sintezatoriem. Tamdēļ nākošais singls, līdz kuram gan bija jāgaida gandrīz gads, „Holiday Romance” ar savu skanējumu nepārsteidza. Gluži pretēji – tas tikai apliecināja, ka AMGmusic jau 2009.gada pavasarī paustajam, ka šajā grupā IR spēks un potenciāls, ir liels pamats. „Holiday Romance” nupat kā kļuva par trešo Detachments AMGmusic’s Single of the Week karjerā. Nepilnos divos gados – iespaidīgi.
Debijas albums „Detachments” (vāciņš - augstāk) ir oficiāli iznācis. Diemžēl pagaidām ceļam līdz AMGmusic šai platei kājas bijušas par īsu, turklāt arī NEVIENĀ britu mūzikas portālā pagaidām nav recenzijas albumam. Dīvaini, lai neteiktu vairāk... Katrā ziņā mēs gaidām, un pavisam drīz jau albumam jābūt AMGmusic rīcībā. Tikmēr atliek vēlreiz paklausīties singlus. Detachments oficiāli iekļūst jauno grupu „GRIBU-REDZĒT-DZĪVAJĀ” sarakstā. Turklāt ar pirmo numuru.
Nobeigumā vēl piedāvāšu dziesmas „Fear No Fear”, kas faktiski uzskatāms par pirmo Detachments singlu, koncertierakstu. Divpadsmit collu plates formātā dziesma tika izdota jau 2008.gada rudenī, kad par Detachments eksistenci neko nezinājām. Interesanti, ka šis skaņdarbs pat precīzāk raksturo grupas skanējumu nekā vēlāk izdotais „The Flowers That Fell”. Varbūt tieši tāpēc „Fear No Fear” atradusies vieta arī albumā!
Pirms nedēļas, turpinot Vevo sēriju „Unstaged”, kas aizsākās ar Arcade Fire koncertu, YouTube visā pilnībā pārraidīja hip-hop kulta apvienības The Roots un soul mūzikas spīdekļa Džona Ledženda koncertu Ņujorkā. Māksliniekiem pavisam drīz iznāks arī kopīgs albums „Wake Up!”, kas sastāvēs no 60’to un 70’to gadu soul mūzikas dziesmu kaverversijām.
Arcade Fire slavenā dziesma, kuras vārdā nosaukts gaidāmais albums, protams, nav ne 60’to/70’to gadu dziesma, nedz arī soul mūzikas klasika. Tamdēļ šo garadarbu albumā lieki meklēt, taču koncertā kompozīcija tomēr tika izpildīta. Ja kādam vēl bija šaubas par Vina Batlera spēju radīt pasaules mēroga hītus un stadionu himnas, tad vērts paskatīties šo video.
Pēc četru gadu klusēšanas atdzīvojies slavenais videoklipu režisors Kriss Kaningems. 90’tajos gados 40 gadus vecais britu režisors ir uzņēmis klipus tādām slavenībām kā Placebo („36 Degrees”), Bjorka („All Is Full Of Love”), Aphex Twin („Come To Daddy”), Dubstar („No More Talk”), Portishead („Only You”), Madonna („Frozen”) u.c. Lieki piebilst, ka vairāki no šiem klipiem jau kļuvuši par klasiku.
Jaunāko klipu – 10 minūtes garo vizualizāciju Džila Skota Herona dziesmai „New York Is Killing Me” – Kaningems prezentējis vakar ASV. Piedāvāju šo naksnīgo un linčiski drūmo klipu novērtēt arī Jums. Pie viena, neaizmirstiet par Skota Herona fantastisko albumu, kas iznāca februārī.
2009.gada singlu topa noslēgumā, kurā Detachments debijas skaņdarbs „The Flowers That Fell” izcīnīja augsto 7.vietu, rakstīju, ka nekādi nesaprotu, kā tas nekļuva par vienu no gada lielākajiem hītiem un kāpēc Detachments neviens nepiemin pie 2010.gada potenciāli spožākajiem debitantiem. Gandrīz gads ir apkārt un es varu tikai vēlreiz atkārtot augstākminēto. Tiešām nesaprotu. Detachments ir pavisam oficiāli AMGmusic jaunā mīļākā grupa. Tiesa, debijas albums vēl tikai gaida savu tikšanos ar mani.
Par to, ka šis nebūs kārtējais britu post-punk ansamblis, par ko varēja liecināt „The Flowers That Fell”, brīdināja jau otrais grupas singls „Circles”, kas arī kļuva par AMGmusic Nedēļas Singlu un vēlāk izcīnīja 2.vietu decembra topā pērn. Kopā ar producentu Džeimsu Fordu (tas, kurš no Simian Mobile Disco) veidotais skaņdarbs skanēja kā izņemts no pavisam cita 80’tajos gados attīstīta mūzikas stila – new wave jeb smagnējas elektronikas.
Tālāk sekoja grupas paziņojums tviterī, ka „ģitāras ir noliktas skapī, to vietā ir iegādāti daudzi sintezatori” un vēsts, ka lielākais hīts „The Flowers That Fell” vispār netiks iekļauts debijas albumā. Jā, līdz debijas albumam, skaitot no brīža, kad pirmoreiz sākām jūsmot par Detachments, ir pagājis jau precīzi pusotrs gads. Pietiekami ilgs laiks, lai dažs labs būtu par Detachments piemirsis – tas ir vienīgais attaisnojums, ko es pieņemu, kāpēc par šiem londoniešiem prese pagaidām nerunā.
Ja pieminētajā „Circles” vēl ir saklausāma ģitāra un maza līdzība ar „The Flowers That Fell”, tad jaunākais singls „Holiday Romance” jau ir absolūts electro skaņdarbs, kur dzīvie instrumenti, šķiet, nav izmantoti vispār. Bet zināt, ko? Arī nevajag. Ja ir kaut kas labs un nemirstīgs no 80’to gadu new wave/synth pop mūzikas, tad tas ir šis skanējums, kas cauri malām plūst šajā dziesmā. Par to arī milzīgs prieks.
Nobeigumā vēlos pateikt vēl vienu lietu. Ja atceraties, pirms kāda laika recenzēju Jumpravas singlu un piesējos par skanējumu. Tad nu, lūk, ja šo lasa kāds Aigaram Grāveram (vai kādam citam jumpravietim) personīgi pazīstams cilvēks, lūdzu, nosūtiet viņam šo dziesmu paklausīties! Žēl, ka neesmu draugos ar Detachments solistu Sebastjanu O’Malliju – noteikti palūgtu viņam dziesmas instrumentālo versiju. Lūk, TĀ ir jāskan sintpopam. Var patikt melodija vai nepatikt, var patikt solista vokāls vai nepatikt (man tīk abi!), bet skaņa Detachments ir fantastiska.
Ar nepacietību gaidu debijas albumu. Nu jau drīz jābūt!
Laikam jau tak tomēr nāksies skepsi mest malā, neklausīties, ko saka viedie kritiķi, kas jaunāko Underworld albumu ir novērtējuši kā ļoti viduvēju, un beidzot noklausīties pašam albumu „Barking”. Otrais singls pēc kārtas no šīs plates ir teicams, un gandrīz deva 90’to gadu elektroniskās mūzikas dieviem otro pēc kārtas Nedēļas Singla statusu no AMGmusic.
Ja par plates pirmo singlu „Scribble” atbildīgs bija drum’n’base producents Linkolns Barets jeb High Contrast, tad „Always Loved a Film” producējuši pieredzējušie progressive house vīri Marks Naits un D.Ramirez. Tiesa, singla skanējums ne būt nav smags un nomācošs, tieši otrādi – tas turpina „Scribble” iesākto gaisīguma un pozitīvisma kampaņu. Bez tam – atkārtošos – klips ir vienkārši dievīgs šai dziesmai! Un arī iedvesmojošs. ;)
Ietekmējies no glorificējošās pitchfork.com rezencijas, vienīgais ieraksts, ko slimam esot pagājušajā nedēļā noklausījos, bija Das Racist jaunākais miksteips „Sit Down, Man”. Protams, tādā sajūsmā kā amerikāņu kolēģi es neesmu, taču jāatzīst, ka 80 minūšu garais ieraksts, neskatoties uz savu ārprātīgo garumu, tiešām ir ļoti baudāms un interesants, ar daudzām atsaucēm uz aizgājušiem hītiem, no kuriem īpaši jāuzteic savdabīgā versija par Enigma 1994.gada hītu „Return To Innocence”.
Taču visraksturojošākais šā miksteipa skaņdarbs noteikti ir „hahahaha jk?” ar savu piedziedājuma „we’re NOT joking / just joking, we ARE joking / just joking, we’re NOT joking / just joking, we ARE joking”. Un gluži kā gadījumā ar šobrīd par kulta apvienību kļuvušo Dienvidāfrikas kolektvīvu Die Antwoord, nav pat īsti svarīgi, vai Das Racist tiešām joko, vai ņem to lietu nopietni. Svarīgi ir tas, ka pēc ilgiem laikiem arī baltie pierāda, ka var būt ļoti talantīgi un, kas pats galvenais, inteliģenti un cieņu raisoši reperi. Labs turpinājums pērnā gada hītam „Combination Pizza Hut & Taco Bell”.
My Gold Mask - "I Don't Need The Reason" [self-released; 13/09/2010] AMG rating: 8/10 (free download)
Veselu dienu pavadīju domādams, ko man ļoti, ļoti, ļoti atgādina šis jaunākais My Gold Mask skaņdarbs, beigās sliecoties uz Pīdžejas Hārvijas pusi. Jāsaka paldies pitchfork.com, kas pārtrauca manas mokas, savā recenzijā minot, ka My Gold Mask ir Čikāgas Yeah Yeah Yeahs. Yes. Tieši to man arī atgādina „I Don’t Need The Reason”.
Atšķirībā no ietekmīgā pitchfork.com es vismaz pagaidām šajā faktā gan nesaskatu neko sliktu. Ļoti plosošs, lai arī diezgan kails un minimāls skanējums (ala White Stripes stilā), ko īpašu padara šī dueta solistes Gretas Ročelles spožais vokāls, kas gan vairāk līdzinās manis pieminētajai Hārvijai. Šis skaņdarbs ir pieejams lejupielādei par velti un tas ir pirmais priekšvēstnesis novembrī gaidāmajam apvienības otrajam EP „A Million Miles (From Where We Were Last)”. Patīkama debija.
Ar Losandželosas art-rock ansambli Warpaint un tās samtainās balss īpašnieci Emīliju Kokalu iepazīstināju jūs precīzi pirms gada, kad AMGmusic rīcībā nonāca debešķīgais skaņdarbs „Billie Holiday” no tajā laikā aktuālā grupas debijas EP „Exquisite Corpse”. Diemžēl, kā aktuālo singlu no šī EP grupa izvēlējās „Elephants”, kam nedaudz pietrūka, lai iekļūtu AMGmusic Janvāra Top 20.
25.oktobrī uz pazīstamā leibla Rough Trade iznāks kvarteta debijas albums „The Fool”, un šis ir tā pirmais oficiālais singls. Lai arī ne tik sirdi plosošs kā „Billie Holiday”, tas vienalga vilina ar savu rudenīgo noskaņu un teicamo Kokalas balss tembru. Starp citu, pie viena gribu ieteikt noklausīties Warpaint versiju par klasisko Deivida Bovija „Ashes To Ashes”, kas būs iekļauts gaidāmajā Bovijam veltītajā izlasē „We Were So Turned On: A Tribute to David Bowie”. Kā atsevišķu singlu to AMGmusic apskatīs nākammēnes.
Trentemoller - "...Even Though You're With Another Girl" [In My Room; 13/09/2010] AMG rating: 7/10
Kamēr es biju trimdā Grieķijā, maijā jaunu plati (kā izrādās, tikai otro savā karjerā!) „Into The Great Wide Yonder” izdevis dāņu pazīstamākais elektroniskās mūzikas producents Anderss Trandemollers. No turienes nāk šis dūmakainais, ļoti melanholiskais, bet arī skaistais singls „...Even Though You’re With Another Girl”. Džozefīnes Filipas vokāls ir vienkārši aizkustinošs!
Goran Gora & The Yrs - "Distant Light" [I Love You Records; 13/09/2010] AMG rating: 7/10 (free download)
Naktī domāju, vai atklāt, kāpēc es nepiederu pie daudzgalvainā Goran Gora jūsmotāju pūļa. Izdomāju, ka nedalīšos subjektīvos iemeslos, kāpēc „Distant Light” nopelna 7/10 nevis 8/10, kā varbūt pienāktos. Objektīvais iemesls savukārt ir tāds, ka atšķirībā no „Jet Lag”, krietni garlaicīgāks ir otrais Holšteina albums „Mystrys Yrs”. Tam par pierādījumu kalpo arī fakts, ka „Distant Light” EP tā pa īstam sasniedz kulmināciju ar „We Had To Learn” (live) – skaņdarbu no... „Jet Lag” albuma. Bet talantīgs pusis ir. Par to šaubu nav.
Fujiya & Miyagi - "Sixteen Shades of Black & Blue" [Full Time Hobby; 15/09/2010] AMG rating: 7/10 (free download)
Pēc pailgas klusēšanas atgriezusies Braitonas trijotne Fujiya & Miyagi, kas spoži debitēja AMGmusic 2006.gada rudenī ar singlu „Ankle Injuries”. Grupai drīzumā gaidāms trešais studijas albums ar ļoti savdabīgu nosaukumu „Ventriloquizzing”. Pirmais singls – „Sixteen Shades of Black & Blue” skan kā sakrustots pagājušās desmitgades Depeche Mode un Nine Inch Nails.
Aizkavējās Fenech-Soler ar savu debijas albumu (tas iznāks tikai nākamnedēļ). „Lies” singla formātā tika izdots jau pirms gada un tolaik tikai nedaudz pietrūka līdz iekļūšanai AMGmusic mēneša topā. Tagad, kad jau esam paspējuši atklausīties We Have Band, Delphic, The Golden Filter un citas jaunās britu electro-pop grupas, Fenech-Soler daiļrade vairs tik saistoša nešķiet. Bet singls nav slikts – tas jāatzīst.
Iemīlēties kādā dziesmā tikai dēļ tās basiem? Tā kādreiz gadās, un tā man ir gadījies ar Howls singlu „Hammock”. Howls ir jauna grupa no Bruklinas, ASV un savu lielo debiju piedzīvojusi šī gada Glastonberijas festivālā. Faktiski vairāk par viņiem arī neko nezinu, bet svarīgākais taču ir mūzika, vai ne?
Ja kāds nebija pamanījis, pagājusī nedēļa AMGmusic sanāca tāda patukša, jo mani bija pievārējusi ikrudens slimība. Gluži kā Jumpravas dziesmā, „mans organisms ārprātīgi laiku jūt”, tā nu tas notiek katru rudeni. Varbūt, ka jāpriecājas, ka šogad tas noticis tik agri, kas nozīmē, ka novembri, kad parasti nolikos uz nedēļu ar augstu temperatūru, var gaidīt ar mazākām bažām.
Visā šajā sliktajā un nepanesamajā lietā ir arī savi plusi. Pirmkārt, sen nebiju izbaudījis tik vieglu svētdienas rītu, kad Tevi nenomoka ne mazākās paģiras. Otrkārt, entuziasms celties pirmdienas rītā un mesties atkal iekšā mūzikas krājumos bija tik liels, ka naktī ne par ko nevarēju iemigt – galvā šaudījās visādas domas, singli un albumi. Jā, te nu atkal nonākam pie mīnusiem – šodien tā diezgan normāli aizgulējos... Nekas, sodīšu sevi – šodien iztikšu bez hokeja + strādāšu līdz 22:00.
Mazā rindkopītē arī piebildīšu, ka turpmāk mazliet mainīsies formāts AMGmusic. Proti, turpmāk par jaunumiem runāsim atsevišķos rakstos nevis kopējos dienas apskatos, kā tas bija pēdējos mēnešos. Tas, pirmkārt, ļaus operatīvāk ievietot informāciju un mūziku šeit, un, otrkārt, būs arī pārskatāmāk gan Jums, gan mums, kad vajag kādu konkrētu lietu atrast šajā lapā. Tomēr informācijas apjoms un tēmas faktiski nemainīsies, tā kā nekādas revolucionāras izmaiņas nav gaidāmas.
Labi, jāķeras pie darbiem. Šodien dienas kārtībā: 1) pagājušās nedēļas singlu apskats – tam vajadzētu būt iekšā jau šovakar, 2) Deerhunter jaunais albums – visi tā slavē, ka taisni vai degu aiz ziņkāres to noklausīties, 3) jāizskrien cauri ārkārtīgi daudzajām house platēm un digitālajiem EP, kas saskrējuši pēdējās nedēļas laikā – jāatlasa kaut kas nedēļas nogales miksiņam.
Jums savukārt piedāvāšu kaut ko no klasikas. Nedēļas nogalē saņēmu divus singlus ar aizmirstiem AMGmusic hītiem – Underworld 2000.gada singlu „Cowgirl (live)” no viņu tā laika aktuālā koncertieraksta „Everything Everything”, kā arī Ritmo Dynamic 2003.gada rudens house hītu pie mums – „Calinda”. Underworld šobrīd aktuālāks, tāpēc, lai iet „Cowgirl”!
.jpg)
