26 februāris, 2010

NEDĒĻAS SINGLS (22.02.-28.02.)

SINGLE OF THE WEEK

Gil Scott-Heron – „Me And The Devil”
Release date: 22/02/2010
Label: XL Records
AMG rating: 8/10


Nu ko lai te vēl piebilst, ja visi komplimenti no manas puses Džilam Skotam-Heronam par fantastisko darbu albumā „I’m New Here” ir jau pasacīti albuma recenzijā? Atliks vien atkārtoties, ka repa krusttēvs savos 60 gados skanējuma ziņā iekabina veselai kaudzei mākslinieku, kas varētu būt pat viņa mazbērni. Protams, ar lielu producenta Ričarda Rasela (XL Records boss) palīdzību, bet tomēr.

„Me and the Devil” ir viena no trim albuma kaverversijām, kuras autors ir 20.gadsimta 30’to gadu blūza mūziķis Roberts Džonsons (starp citu, miris 27 gadu vecumā... Vai viņu tad uzskatīt par slavenā „Kluba 27” aizsācēju?!). Oriģināls datēts ar 1937.gadu, bet ticis pārizdots CD formātā 1990.gadā izlasē „The Complete Recordings”.

Protams, Džila-Skota versijā no oriģinālā blūza te nav palicis tikpat kā nekas, un muzikāli šo singlu drīzāk varētu raksturot kā smagnēju Massive Attack 90’to gadu sākumposma trip-hop skaņdarbu, kuram pieķēries 21.gadsimta dubstep speciālists Burial, lai padarītu to vēl dobjāku un smagnējāku.

Kā jau minēju augstāk, ļoti iespējams, ka lielākie nopelni šī skaņdarba fantastiskajā skanējumā pienākas albuma producentam Ričardam Raselam, jo tieši tā SKAŅA, kas attiecīgi rada arī NOSKAŅU, ir singla galvenais stūrakmens, kas mani hipnotizēja jau pirmoreiz uzliekot šo dziesmu, vispār nezinot, ka tas ir jazz un soul mūzikas leģendas Džila-Skota skaņdarbs. Iespaidīgi. Ļoti, ļoti iespaidīgi.

Nedēļas Singlu Apskats (22.02.-28.02.)

NEDĒĻAS SINGLU APSKATS:

Girls - "Morning Light" [Fantasy Trashcan; 22/02/2010]
AMG rating: 8/10


Ja atceraties, jau novembrī Jums rakstīju, ka Kalifornijas kolorītā jaunā grupa Girls kā nākošo singlu no sava lieliskā debijas albuma „Album” piedāvās vienu no maniem plates favorītiem „Morning Light”. Favorītiem, iespējams, tādēļ, ka šis ir diezgan atšķirīgs un pamanāms skaņdarbs saulaini rotaļīgajā albumā. Šo pat varētu nosaukt par tādu kā savdabīgu Girls rokas iemēģināšanu shoegaze novirzienā.

Lai ne tikai albums, bet arī singls būtu kontrastu pilns, „Girls” 7 collu plates singla b-pusē ierindota ļoti melanholiska un sapņaina 60’to gadu dziedātājas Skeeter Davis dziesmas „End of the World” kaverversija. To noteikti iekļaušu šīs nedēļas DMS izlasē. Ja vēl neesat redzējuši, noteikti nepalaidiet garām arī videoklipu „Morning Light”. Joprojām aktuāls jautājums, cik ļoti HIGH bija grupas dalībnieki, to veidojot?



Muse - "The Resistance" [Warner Music; 22/02/2010]
AMG rating: 7/10


Visu cieņu Muse! Ne tikai par to, ka šonedēļ beidzot ieguva populārā britu mūzikas žurnāla NME balvu kā labākā 2009.gada britu grupa, bet arī par to, ka no viscaur viduvēja albuma kā singlus izdevuši akurāt trīs labākās albuma dziesmas. Varbūt, ja ne gluži labākās, tad lipīgākās un prātā paliekošākās noteikti.

Mazas iebildes gan ir pret grupas izvēlētajiem b-puses skaņdarbiem. Ja Mega City Four dziesmas „Prague” kaverversiju, kas meklējama CD singlā, vēl varētu saprast (sajūsmā gan noteikti neesmu), tad plates formātā atrodamā versija par Gēršona Kingslija „Popcorn” gan ir savdabīga humora izjūtas izrādīšana... Lai gan – interesanti, protams.

Starp citu, klipā fragmenti no gaidāmās Muse dokumentālās filmas par koncertturneju „The Resistance Tour”.



Archie Bronson Outfit - "Shark's Tooth" [Domino; 22/02/2010]
AMG rating: 7/10


Vienmēr prieks iepazīties ar jaunām grupām, kuras patiesībā nekādas ļoti jaunās vairs nav. 1.martā uz zināmā leibla Domino Records iznāks jau trešais Londonas kolektīva Archie Bronson Outfit albums, tas sauksies „Coconut”. Par mierinājumu sev, ka līdz šim par šādu apvienību nebiju dzirdējis, lai kalpo fakts, ka jaunais albums, šķiet, būs pirmais, ko ļoti augstu novērtējuši mūzikas apskatnieki. Vismaz Lielbritānijā.

Trijotnes pirmais singls no gaidāmā albuma ir ļoti iederīgs šobrīd valdošajā 60’to gadu psihodēliskās popmūzikas gaisotnē. Patiesi jāpiekrīt singla preses relīzei – tas ir ļoti narkotisks skaņdarbs deju zālēm ar infekciozu ģitāras rifu un maršveidīgu bungu pulsu. Viens no nedēļas labākajiem atklājumiem. Tāda sajūta, ka, ja New Order būtu piedzimuši 20 gadus agrāk, viņi izklausītos šādi.



The Witch and the Robot - "Giant's Graves" [ATIC; 22/02/2010]
AMG rating: 7/10

Runājot par 60’to gadu mūziku, Londonu un nedēļas atklājumiem... Lūk, vēl viena apvienība, kas pilnībā atbilst visiem trim apgalvojumiem – The Witch and the Robot. Šai interesantajai apvienībai pērnā gada rudenī iznācis albums „On Safari”, ko grupa izdevusi pašu spēkiem. Tagad uz leibla ATIC tiek piedāvāts albuma singls „Giant’s Graves”. Līdz albumam vēl neesmu aizracies, bet šāds ievads tam ir vairāk nekā daudzsološs. Mantriskais „Let’s go surfing / For giant’s graves” varētu būt viens no nedēļas labākajiem piedziedājumiem. Tāpat kā noslēdzošais „ļa ļa ļa ļa ļāā”.

Diemžēl dziesmai nav videoklipa. Piedāvāju noklausīties šeit:
http://www.myspace.com/thewitchandtherobot


Liars - "Scissor" [Mute Records; 15/02/2010]
AMG rating: 7/10

Ņujorkas experimental/noise rock trijotne Liars martā piedāvās savu piekto studijas albumu „Sisterworld”, kas iznāks uz Mute Records. Iepriekšējo plati – ļoti slavēto albumu „Liars” – ņujorkieši izdeva 2007.gadā. Tā arī devusi pagaidām vienīgo Liars Top 20 hītu AMG – 2007.gada novembrī „Houseclouds” ierindojās 16.vietā.

Grūti vēl šobrīd saprast, vai man patīk vai nepatīk jaunais Liars singls un tā kontrastainais skanējums – klusāk / skaļāk / klusāk / skaļāk. Tomēr viens ir pavisam skaidrs – piespraudi par mēneša videoklipu jau tagad var aizsūtīt grupai Liars. Viens no pēdējo mēnešu iespaidīgākajiem un vienlaikus arī biedējošākajiem videoklipiem. Izbaudiet naktī uz austiņām lielā skaļumā!



Two Door Cinema Club - "Undercover Martyn" [Kitsune; 22/02/2010]
AMG rating: 7/10

Nu jau pavisam, pavisam maz palicis līdz ilgi gaidītajam Two Door Cinema Club debijas albumam „Tourist History”, kas veikalos nonāks pirmdien. Tiesa, ar katru nākošo singlu gan manas cerības, ka šis albums varētu patiešām ļoti patikt, mazinās.

Ar Two Door Cinema Club pirmoreiz iepazinos dēļ viņu lieliskā remiksa Chew Lips singlam „Salt Air” 2009.gada vasarā. Tāpēc nav brīnums, ka mana pirmā doma bija - šis ir kārtējais jaunais electro-pop projekts no Londonas. Patiesībā gan trijotne ir no Ziemeļīrijas, bet muzikālais formāts nebūt nav tīrs electro-pop. Two Door Cinema Club pat vietām salīdzina ar Bloc Party un Foals. Vēl jo interesantāk. Man gan šķiet, ka salīdzinājums ar franču grupu Phoenix ir krietni atbilstošāks. Šim singlam jau nu noteikti!



Tunng - "Hustle" [Full Time Hobby; 22/02/2010]
AMG rating: 6/10


Ilgs laiks pagāja, kamēr es atcerējos, kur esmu dzirdējis nosaukumu Tunng. Un nekļūdījos – tik tiešām esmu par tādu grupu rakstījis, tiesa gan, tālajā 2007.gada augustā. Toreiz pirmoreiz iepazinos ar šo folk-tronica ansambli no Londonas, kura sastāvā darbojas, ja nekļūdos, seši cilvēki. 2007.gada dziesmiņa „Bricks” tolaik ierindojās augstajā 6.vietā augusta Top 20 un patiešām izklausās ļoti patīkami arī divarpus gadus vēlāk.

Ko gluži nevar teikt par jaunāko singlu „Hustle”, kas ir pirmais no gaidāmā ceturtā Tunng studijas albuma „...And The We Saw Land”, kurš veikalos nonāks pirmdien. Muzikāli gan Tunng neko nav mainījuši, taču šī dziesmiņa noteikti varētu izklausīties pavisam savādāk patīkamā un siltā vasaras vakarā šūpuļtīklā, skatoties debesīs.



She & Him - "In The Sun" [Merge Records; 22/02/2010]
AMG rating: 6/10


Interesants duets. Pazīstamā amerikāņu aktrise un dziedātāja Zouija Deišanela un ne mazāk pazīstamais amerikāņu ģitārists un dziesminieks Metjū Vords jeb vienkārši M.Ward. Abi pirmoreiz satikušies 2007.gadā, filmas „The Go-Getter” uzņemšanas laikā. Gadu vēlāk jau iznāca kopīgais She & Him albums „Volume One”, kurš turklāt tika ļoti augstu novērtēts mūzikas apskatnieku vidū

Martā gaidāms „Volume 2” albums, no kura tad arī nāk šis visnotaļ jaukais singls „In The Sun”, kas papildināts ar vēl jaukāku Beach Boys klasiskā hīta „I Can Hear” kaverversiju.



Rammstein - "Ich Tu Dir Weh" [Spinefarm; 15/02/2010]
AMG rating: 6/10


Nu jau vairs mazāk kā nedēļa palikusi līdz Rammstein koncertam Rīgā. Tos, kuri turp dosies, lai tad iesilda jaunākais vācu rokstāru singls „Ich Tu Dir Weh” no pērn izlaistā sestā grupas studijas albuma „Liebe ist fur alle da”. Starp citu, tieši šīs dziesmas laikā koncertos esot vērojami vieni no grandiozākajiem pirotehnikas priekšnesumiem. Nepalaidiet garām! Tāpat interesanti, ka dziesmas lirikas dēļ tā pat esot aizliegta Vācijā, ja pareizi sapratu. Jokus nemaz neviens Vācijā vairs nesaprot? Tik vien tur ir kā mazliet pārspīlēts sadomazohistiska seksa apraksts.



Chiddy Bang - "Opposite Of Adults" [EMI; 22/02/2010]
AMG rating: 6/10

Turpinot ar joka dziesmiņām – lūk, visai dīvaina versija par MGMT 2008.gada hītu „Kids”, no kura gan šajā dziesmā palicis vien sintezatora sempls. Filadelfijas reperu duets Chiddy Bang jau pērn atrādījās pie mums ar visai savdabīgu Radiohead dziesmas „Reckoner” pārveidojumu, bet šis ir izdots pavisam oficiāli singla formātā. Nemaz nav ar tik slikti!



Broken Social Scene - "World Sick" [free download; 19/02/2010]
AMG rating: 6/10


Kanādas muzikālais orķestris Broken Social Scene pavasarī atgriezīsies pēc piecu gadu klusēšanas ar jaunu albumu „Forgiveness Rock Record”. Nekad gan neesmu bijis ļoti tuvās attiecībās ar šo daudzkārtējo dažādo Kanādas mūzikas balvu ieguvēju un amerikāņu kritiķu iecienīto ansambli. Varbūt arī tāpēc līdz galam mani neuzrunā jaunā albuma pirmais singls – par velti pieejamais singls „World Sick”.

Lejupielādēt šeit:
http://www.brokensocialscene.ca/bsswidget/freedownload.php


VĒL ŠONEDĒĻ:

Wolfmother - "White Feather" [Island; 22/02/2010]
AMG rating: 5/10

Frightened Rabbit - "Nothing Like You" [Fat Cat; 22/02/2010]
AMG rating: 5/10

Giggs feat B.O.B. - "Don't Go There" [XL Recordings; 22/02/2010]
AMG rating: 5/10

Rihanna - "Rude Boy" [Def Jam; 22/02/2010]
AMG rating: 5/10

ALBUMS: The Courteeners - "Falcon"

THE COURTEENERS – „Falcon”

Release date: 22/02/2010
Label: Polydor
AMG rating: 8/10


Nereti pēc kāda augstu novērtēta, bet sarežģīta un grūti klausāma albuma kāds draugs man jautā, cik bieži es konkrēto albumu pats klausos. Ja es vērtētu albumus pēc to klausīšanās biežuma, tad The Courteeners „Falcon” jau savā iznākšanas nedēļā noteikti ierindotos uzreiz 2.vietā manā 2010.gada albumu topā aiz Vampire Weekend.

Angļiem mūzika, kas nāk no Mančestras, ir aptuveni tikpat sakrāla, kā vidējam latvietim viss ar Liepājas mūziku saistītais. Tāpēc nav brīnums, ka 2008.gadā The Courteeners britu klausītāji uzņēma ar atplestām rokām un vietām pat dēvēja par Mančestras mūzikas scēnas glābējiem. Britu prese The Courteeners salīdzināja ar Mančestras leģendām Oasis, savukārt cita šīs pilsētas leģenda – pats Morisejs – publiski presē izteicās, ka The Courteeners ir šobrīd labākā jaunā grupa.

Visi šie salīdzinājumi un arī komerciālie panākumi (albums debitēja 1.vietā Lielbritānijas albumu topā!) gan nepaglāba The Courteeners debijas albumu „St. Jude” no visai klajas noriešanas mūzikas kritiķu vidū. Lai arī plate varēja lepoties ar vairākiem ļoti lipīgiem un vasarīgi himniskiem gabaliem (kaut vai singls „Not Nineteen Forever”), arī mani nepameta sajūta, ka kaut kas grupas skanējumā pietrūkst. Kaut kas liekas dzirdēts, bet kaut kas atgādina amatieru grupiņas dzērājdziesmu atspēlēšanu angļu pabos ne pārāk skaidrai publikai, kuras vienīgā vēlme ir, lai „var padziedāt līdzi”.

Laikus brīdinājuši, ka otrā ieraksta skanējums būšot radikāli atšķirīgs no debijas albuma, „Falcon” The Courteeners ar producenta Eda Bullera (pērn producēja White Lies debijas albumu, strādājis arī ar Suede un Pulp) palīdzību ir panākuši krietni stadioniskāku un plašāku skaņu, kurā daudz bagātīgāk izmantoti dažādi studijas efekti, ģitāru apstrādes un pat stīgu instrumenti, kas īpaši iespaidīgi izklausās manā plates favorītā „Cross My Heart & Hope To Fly”. Tomēr arī tas nav pacēlis The Courteeners saulītē. Tagad šķaudās ne tikai kritiķi, kuri runas par Oasis kloniem ir nomainījuši pret runām par Elbow kopēšanu, bet pat The Courteeners piekritēji.

Manuprāt, lielākā nelaime ir ap The Courteeners saceltā ažiotāža. Neuzskatīju pirms diviem gadiem, neuzskatu tagad un neuzskatīšu arī pēc piecpadsmit gadiem, ka The Courteeners būtu Mančestras mūzikas mesijas. Pilnībā pievienojos apgalvojumam, ka šeit nav absolūti nekā, kas muzikāli nebūtu jau dzirdēts iepriekš (tiesa gan, mazliet izbrīna uzkrītošā salīdzināšana ar Oasis...), taču pēc šādas analoģijas mēs varam norakstīt daudzas grupas, tai skaitā arī The Libertines. Starp citu, tieši asociācijas ar The Libertines vai Babyshambles rodas, klausoties akustiskākos no „Falcon” gabaliem, jo īpaši „The Rest of the World Has Gone Home”.

The Courteeners

Īsāk sakot, šo albumu vajag uztvert vienkāršāk. Drīzāk kā draugu nekā mākslas darbu. Kā lielisku klausāmvielu piektdienas vakarā pie alus kausa vai izbraukumā zaļumos (starp citu, manuprāt, „Falcon” ir vairāk piemērots vasarai – jau tagad iztēlojos, cik lieliski šis varētu skanēt mašīnā, braucot uz laukiem vai Salacgrīvu). Kā albumu, kura dziesmām tā vien gribas ļauties un skaļi dziedāt līdzi.

Albums iesākas ar asprātīgi nosaukto „The Opener” – himnu dzimtajai pilsētai („I miss the city I love / But I’ve been having an affair in LA”), kurā jūtamas vēl atsauces no The Courteeners debijas ieraksta ar tā lipīgo un vienkāršo piedziedājumu. Tam seko liriskais un sentimentāli mīļais „Take Over The World” ar ievadu, kuru var sajaukt ar kādu no U2 dziesmu sākumiem.

Pirmie pārsteigumi ir dziesmā „Cross My Heart & Hope To Fly”, kurā iespējams vislabāk jūtamas The Courteeners pārmaiņas. Godīgi sakot, kaut vai šīs vienas dziesmas dēļ un tās „Ooh-ooh-ooh” pirms piedziedājuma („And I cross my heart & hope to fly / Fuck right off into the middle of the sky / Where no one can find me / And no one can see / That would be my ecstasy”) es ļoti vēlētos The Courteeners redzēt kādā slavenā Latvijas festivālā. Pat skudriņas sajūtu uz muguras, iedomājoties, kā šis varēti izklausīties dzīvajā.

"Cross My Heart & Hope To Fly":


Tālāk seko aktuālais singls „You Overdid It Doll”, kas noteikti ir vispopsīgākā jeb „radio draudzīgākā” dziesma albumā, skanējuma ziņā ļoti atgādinot Hard-Fi pirms trim gadiem vai jaunākos Ash singlus. Tomēr ar savu saulainumu, vienkāršumu un atkal jau lipīgo piedziedājumu nekādā ziņā nekrīt laukā no albuma. Tūlīt pēc izlēkāšanās pie „You Overdid It Doll” un ievērojamas ātruma pārsniegšanas, ja klausāties šo mašīnā, var apsēsties/piebremzēt un paveldzēties, manuprāt, skaistākajā The Courteeners balādē „Lullaby”.

Diemžēl ne tik spoža ir albuma otrā puse, no kuras izcelt vēlētos vienīgi Muse pēdējo albumu atgādinošo un „Falcon” noslēdzošo „Will It Be This Way Forever?”, otru plates balādi „Last of the Ladies” (atkal jau asociācijas ar Dohertija kungu), kā arī lipīgo „Scratch Your Name Upon My Lips”, ko es no sirds ieteiktu The Courteeners izdot kā nākošo singlu.

Grūti pateikt, vai šis nebūs mans "2010.gada La Roux variants", kad es sākotnēji biju lielā sajūsmā un klausījos albumu katru otro dienu, bet beigās nonācu pie slēdziena, ka tas ātri apnīk, bet pagaidām man šķiet, ka mājas ballītēs, izbraucienos un vienkāršos atpūtas brīžos piektdienas vakaros šis ir ļoti labs muzikāls materiāls – neuzbāzīgs, uz augstās mākslas troni nepretendējošs, bet ļoti draudzīgs, līdzi dziedams albums, ar ko kopā sagaidīt vasaru.

Aktuālais singls "You Overdid It Doll":

25 februāris, 2010

CLASSIC HIT - The House of Love - "Shine On" (1990)

The House Of Love – „Shine On” [Fontana; 1990]


Vēl pirms pieciem sešiem gadiem internetā bija sarežģīti atrast dziesmu, zinot tikai tās piedziedājuma vārdus. 2010.gadā ar mazu gūglītes palīdzību, ierakstot slaveno „šī / šī šī šī / šain on” (protams, angliski), pat nezinātājs var uzzināt, ka šīs savulaik pa radio tik bieži skandētās dziesmas autori ir grupa The House of Love. Par to, ka jūs nekad neesat dzirdējuši par šādu grupu, kaunēties nav pamata. Patiesībā bez „Shine On” The House of Love ir vēl tikai viens Lielbritānijas Top 40 hīts, un tas pats ierindojies vien 36.vietā aizvēsturiskajā 1990.gadā.

Solista Gaja Čedvika stūrētā četrotne The House of Love ir Lielbritānijas alternatīvās rokmūzikas apvienība, kas radusies jau 1986.gadā. Starp citu, arī šī dziesma „Shine On” patiesībā datēta ar 1987.gadu un bija iekļauta kvarteta debijas albumā „The House of Love”. Cita lieta, ka 1987.gadā šīs singls izrādījās nevienam tā īsti nevajadzīgs. Arī albums, lai arī augstu novērtēts kritiķu rindās, komerciāli izrādījās pietiekami vājš.

Grupas slavas 15 minūtes pienāca trīs gadus vēlāk, kad The House of Love noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Fontana Records (iepriekš viņu singlus un tolaik vienīgo albumu izdeva Creation Records). 1990.gadā dienasgaismu ieraudzīja otrs The House of Love albums, kas arī saucās „The House of Love”. Lai abus albumus nejauktu, jauno plati fani dēvēja par „The Butterfly Album” jeb „Tauriņu Albumu”, jo tieši tauriņš rotā albuma vāciņu.

The House of Love

Vēsture (jeb internets) klusē, kam ienāca prātā šajā platē iekļaut grupas pirmo singlu „Shine On” jaunās skaņās, bet tieši ar to arī bija trāpīts desmitniekā. Jeb divdesmitniekā, ja esam precīzi – singls izcīnīja 20.vietu tolaik vēl ļoti prestižajā Lielbritānijas pirktāko singlu topā. Varētu šķist, ka nu durvis uz slavu un veiksmīgu karjeru ir galā, bet...

Tomēr pāris gadus par vēlu publika iepazina The House of Love, kuru vieta pavisam noteikti vairāk būtu bijusi 80’to gadu romantiskajā ģitāru saldinošajā popmūzikas gaisotnē blakus tādiem saviem muzikālajiem līdziniekiem kā The Smiths. Turklāt baumo, ka grupas nākotnei smagi patraucējusi arī neiztrūkstošā rokenrola dzīvesveida sastāvdaļa - narkotikas.

Lai kā nu tur būtu, šis skaņdarbs vismaz manā visu laiku mīļāko dziesmu topā ierindojas visai augstā vietā un paliks tur uz mūžiem. Un gan jau ne tikai tāpēc, ka atgādina bērnību, un bērnībā zāle esot zaļāka (es gan bērnībā vēl zāli nepīpēju!). Arī tāpēc, ka esmu neglābjams romantiķis. Un šī ir himna romantiķiem. Man tā šķiet.


Dziesmas lirika:

In a garden in the house of love,
Sitting lonely on a plastic chair

The sun is cruel when he hides away,
I need a sister - I'll just stay


A little girl, a little guy –
In a church or in a school

Little Jesus are you watching me,
I'm so young - just eighteen

She, she, she, she
Shine On

In a garden in a house of love,
There's nothing real just a coat of arms

I'm not the pleasure that I used to be –
So young - just eighteen

She, she, she, she
Shine On

I don't know why I dream this way
The sky is purple and things are right every day
I don't know, it's just this world's so far away
But I won't fight, and I won't hate
Well not today

In a garden in the house of love
Sitting lonely on a plastic chair
The sun is cruel when he hides away
I need as sister - I'll just stay

She, she, she, she
Shine On

24 februāris, 2010

Latvijas Mūzikas Ierakstu Gada Balva 2009



AMGmusic nekad nav pretendējis uz latviešu mūzikas ekspertu godu (latviešu mūzikai gluži vienkārši neatliek laika un resursu, diemžēl), tamdēļ atšķirībā no, piemēram, Brit Awards parasti neizsaku savas domas par Latvijas Mūzikas Ierakstu Gada Balvu. Neko sīki neanalizēšu arī šoreiz, vien piebildīšu, ka šogad LMIGB man personīgi bija... krietni simpātiskāka par Brit Awards!

Visu pasākuma gaitu nepameta tāda saulainuma sajūta (kas īstenībā jo vairāk patīkami, jo kaut kā emocionāli nosalis sajutos pa dienu, nemaz nerunājot par fizisko nogurumu), taču iemeslu, kāpēc LMIGB man šogad patika krietni labāk par Brit Awards, sapratu mirklī, kad Aisha saņēma "Alfas" balvu, par kuru bija sabalsojuši skatītāji/pircēji. Tajā brīdī arī sapratu, kādās šausmās nonāktu LMIGB, ja kaut pusi no balvām ļautu piešķirt skatītājiem, kā tas šogad bija Brit Awards.

Ar to es nekādi negribu teikt neko sliktu par Aishu, kas visādi citādi ir smuka un jauka meitene, ar kuru pat noteikti ir interesanti parunāt pusdivos naktī. Ar to es arī negribu noniecināt latviešu vidējā klausītāja gaumi, vēl jo vairāk, ja – kā jau minēju augstāk – nekas iepriecinošāks nav ar vidējo Anglijas klausītāju (man pat brīžiem šķiet, ka latvietis ir maķenīt gudrāks). Ar to es gribēju tikai pateikt, ka futbola spēles liktenis ir jāatstāj tiesneša – tātad tomēr trenēta speciālista ziņā, bet mūzikas vērtēšana – kritiķu un mūzikas lauciņa pārzinātāju ziņā. TICIET MAN, TĀ IR LABĀK!

Katru balvu atsevišķi netirzāšu, vēl jo vairāk tādēļ, ka pērn salīdzinoši maz klausījos latviešu mūziku. Vien piebildīšu, ka, PROTAMS, milzīgs prieks man personīgi par Tribes of the City balvu. Lai arī absurdā kategorijā (kāds man var izskaidrot: a)Kas slēpjas zem „alternatīvā mūzika”? b)Kas apvieno Tribes of the City un, piemēram, STandART, neskaitot faktu, ka abās grupās darbojas mūziķi?), tomēr balvu viņi nešaubīgi bija pelnījuši. Kā jau esmu vairākkārt izteicies, tieši Tribes of the City skanējuma ziņā uzskatu par interesantāko un progresīvāko rokgrupu Latvijā pēdējā desmitgadē. Esmu pat pārliecināts, ka viņi, pateicoties labākai apstākļu sakritībai, bija pelnījuši izsisties tur, kur nevienam no Latvijas vēl nav izdevies izsisties – Rietumeiropā. Diemžēl (ceru gan, ka tomēr kļūdos!) izskatās, ka tas tomēr nekad nenotiks, jo rokas nolaidušās pašiem grupas dalībniekiem. Žēl, bet... Tas jau ir cits temats, protams.

Ļoti pelnīti, manuprāt, abas balvas ieguva arī Otra Puse. Nekad neesmu glorificējis šīs grupas pēdējo gadu ierakstus (atšķirībā no dažiem labiem draugiem), kuros tomēr, manuprāt, pietrūkst tā romantisma un smeldzes, kas sakņojās OP 90’to gadu vienīgajā albumā, taču šādā konkurencē būtu diezgan liels noziegums kādu no balvām atdot kādam citam. „Nakts vai Rīts” albums ir, kā es tagad zinu, ļoti laba klausāmviela pat ceļā uz Salacgrīvas pasaulslaveno festivālu. „Nakts vai Rīts” singls ir viena no tām latviešu popdziesmām, kas pat pēc gada, ieskanoties radio, nekrīt uz nerviem. Pārsteidzoši, bet tā nu tas ir. Ne velti es smējos, ka kategorijā „Radio Hīts” būtībā sacentās Otra Puse pret... Otru Pusi (dziesmu „Rīga”).

Mazliet izbrīnīja Instrumenti. Nevis viņu sasniegumi, par kuriem nav šaubu, bet viņu nominēšana. Ja es nekļūdos, tad katrā intervijā Instrumenti uzsver, ka viņi NEKĀDĀ GADĪJUMĀ NEESOT LATVIEŠU GRUPA. Esot internacionāli. Tad jau, piemēram, ja Placebo par jauno buņģieri būtu paņēmuši kādu latviešu zēnu, varētu nominēt arī Placebo kategorijā „Labākais Roka Albums”? Vai kā? Ja nu tomēr es kļūdos, bet Instrumenti intervijas latviešu presei sniedz tādā pavieglākā garastāvoklī un tomēr IR grupa no Latvijas, nominācijas un arī balvas, protams, pat ļoti pelnītas.

Pat vēl vairāk – uzskatu, ka Instrumenti ar klipu „Kvik Myndir” bija pelnījuši arī balvu par labāko video. Katrā ziņā vismaz man Ksenijas Sundejevas (jā, tā pati no Tribes of the City, bet ne jau šī iemesla dēļ es izceļu klipu!) izlolotais videoklips „Kvik Myndir” šķiet viens no pēdējo gadu skaistākajiem klipiem, ne tikai latviešu mūzikā, bet VISPĀR. Atzīšos godīgi, es pat apsvēru ideju to nominēt AMGmusic gada balvai par „Labāko Video”.

Tomēr pats galvenais, ka pasākums šogad šķita izdevies un pat ļoti gaumīgs. Milzīgs žetons Fredim par vadīšanu. Spēlīte pirms „Labākā Roka Albums” nomināciju pieteikšanas vispār bija uz desmit ballēm! Sasmējos balsī, pat neskatoties uz to, ka biju viens un dikti noguris.

Tāpat žetons arī Skyforger un Auļiem (starp citu, neaizmirsīsim, ka Skyforger ir, šķiet, vienīgā grupa uz visa mazās Latvijas „miiiiiilzīgo zvaigžņu” fona, kas TIEŠĀM ir kaut ko sasnieguši mūzikā arī ārpus valsts robežām! Patīkams pierādījums manam senam apgalvojumam, ka, ja mēs vispār mūzikā ārzemēs esam kādam vajadzīgi, tad ne jau ar viņu pašu produktu lētiem atdarinājumiem, bet gan tieši pretēji – ar kaut ko savu un oriģinālu), Instrumentiem, kuri, kā vienmēr, uz skatuves izklausās labāk nekā radio aparātā un arī Alis P ar draugiem par dzīvajām uzstāšanām. Manuprāt, tieši šīs trīs bija vakara spilgtākās. Protams, ja neskaita teātra māksliniekus un Sanda Ozoliņa debiju uz Lielās Uoperas Skatuves.

Vārdu sakot, nezinu, kā Jūs, draugi, bet es tiešām paliku pat ļoti smaidīgs pēc šī pasākuma, un ne jau tikai tāpēc, ka pie Tribes of the City balvas saņemšanas jau iepildīju glāzē mazliet konjaka. Konītis, protams, deva mazliet fizisku siltumu, bet viss pasākums sasildīja arī kaut kā emocionāli. Un tas jau nav maz.

Atliek vien novēlēt mūziķiem iedvesmu un jaunas idejas šim gadam, lai tad mūzikas kritiķiem un vērtētājiem ir, par ko palauzīt galvas arī nākamgad, nosakot 2010.gada laureātus! Tik traki, kā es te dažreiz mālēju, ar to latviešu mūziku jau nav. Galvenais censties, censties un vēlreiz censties. Un vēl ļoti svarīgi – darīt to aiz MĪLESTĪBAS. Aiz mīlestības pret mūziku un, protams, tās klausītājiem.

Hei, ir pustrīs, bet piecos jāceļas uz hokeju! Nu, ko? Būs vieglāk aizmigt – varēšu aitu skaitīšanas vietā domāt likmes uz to, vai man izdosies piecelties, vai nē. Arlabunakti.


Skaistam miedziņam pieminētais Instrumentu klips „Kvik Myndir”:

23 februāris, 2010

FREE MP3: Freelance Whales – "Generator 2nd Floor"


Freelance Whales - "Weathervanes"

Turpinot ieskandināt vasaras festivālu atmosfēru, lūk, vēl viens par velti pieejams MP3 no pavisam jaunas grupas no Ņujorkas – Freelance Whales. Kolorītais kvintets pēc trim nedēļām izdos savu debijas albumu „Weathervanes” (albuma vāciņu sk. augstāk), bet šonedēļ piedāvā tā pirmo singlu „Generator 2nd Floor”. Dziesmu varat lejupielādēt ŠEIT (spiediet peles labo pogu uz linka un „save target as...”). Pēc nogurdinošas dienas pavadīšanas, tikai un vienīgi klausoties jaunos singlus, šis, goda vārds, ir viens no labākajiem. Sīkāk gan vērtēsim martā.

Piedāvāju Jums arī kādu ekskluzīvu video no grupas uzstāšanās metro stacijā. Ja šitādi priekšnesumi būtu metro staciju neatņemama sastāvdaļa, es pat balsotu PAR metro Rīgā. Vai-kau-kā-tā.

FREE MP3: New Pornographers – "Your Hands (Together)"


New Pornographers

A.C. Newman, spriežot pēc viņa publicējumiem tviterī, aizvakar ļoti pārdzīvojis Kanādas zaudējumu ASV hokejā. Tomēr turējis savu vārdu un piedāvājis par velti jaunāko grupas New Pornographers dziesmu, kas ieskandina 4.maijā gaidāmo Kanādas rok-orķestra piekto studijas plati „Together”.

Teju vai otra nozīmīgākā Kanādas grupa (starp citu, tieši New Pornographers sastāvā savu karjeru sāka tagad populārā dziedātāja Neko Keisa!) aiz Arcade Fire AMGmusic palika īpaši mīļa 2007.gadā. Pirmkārt, pateicoties ļoti veiksmīgajam albumam „Challangers”. Otrkārt, pateicoties tā galvenajam singlam „Myriad Harbour”, kas pat pamanījās ierindoties AMGmusic 2007.gada rokmūzikas Gada Top 20.

Jaunais singls gan ir tāda neliela vilšanās. Vismaz salīdzinoši. Nākamnedēļ vērtēsim sīkāk. Tikmēr Jūs varat pilnīgi par baltu velti (šoreiz pat nevajadzēs e-mail adresi!) šo dziesmu lejupielādēt ŠEIT. Turpat arī sīkāka informācija par gaidāmo albumu „Together”.

Savukārt tiem, kas ar AMGmusic vēl nedraudzējās 2007.gadā, lūk, Jums arī slavenais un šeit pirms divarpus gadiem mega populārais „Myriad Harbour”:

NEW VIDEO: Vampire Weekend – „Giving Up The Gun”


Vampire Weekend

Mūsdienu interneta laikmetā piedāvāt trīs dienu vecas ziņas ir tas pats, kas 1994.gadā stāstīt par Berlīnes Mūra nojaukšanu, bet tomēr... Piektdienas vakarā Vampire Weekend prezentēja videoklipu otrajam singlam (vispār trešajam, ja mēs pieskaitām vēl pērn par velti atdoto „Horchata”) no jaunā albuma, kurš, kā izrādās, būs viens no maniem albuma „Contra” favorītiem – mīlīgi popsīgais „Giving Up The Gun”.

It kā ar to vēl nebūtu gana, Vampire Weekend parūpējušies par VISMAZ šī mēneša labāko klipu (man jau šķiet, ka šis arī varētu gada topā ierindoties augstā vietā). Saspringtā tenisa zibensturnīra ietvaros var arī pamielot acis ar šī klipa viesiem – RZA no Wu Tang Clan tiesneša lomā, Lil John labā trenera un padomdevējā lomā, bet visus pārspļauj Holivudas aktieris Džeiks Gīlenhāls lempīgā pretinieka lomā. Sejas grimases vien ir ko vērtas! Starp citu, esot arī viens no Džonasu brāļiem redzams, bet tos nu es sejā gan nepazīstu.

GO ON! GO ON! GO ON!: