Rakstot par grupām, kas
pārstāv drone/noise electronica
stilu, reti sanāk lietot vārdus „melodisks” un „episks”, bet bez tiem neiztikt
Bristoles dueta Fuck Buttons
gadījumā. Viņu pēdējais albums „Tarot Sport” 2009.gadā bija viens no
grandiozākajiem šī mūzikas virziena ierakstiem (6.vieta AMGmusic 2009.gada albumu topā), kādus esmu dzirdējis, un izskatās, ka jūlijā gaidāmais
turpinājums „Slow Focus” nebūs izņēmums. Albuma pirmais singls „The Red Wing”,
kas jau atkal singla formātā saīsināts par divām trešdaļām, pat nedaudz atsauc
M83 pēdējā ieraksta episkumu, jo īpaši pēdējā minūtē, kad emocijas sasniedz
kulmināciju. Ticu, ka albuma versijā šis treks vispār noraus jumtu.
(from f/c LP
"Hesitation Marks", out September 3rd)
Lielākos svētkus šonedēļ
saviem faniem sarūpēja Nine Inch Nails.
Jau krietni pirms tam bija zināms, ka grupai šogad iznāks jauns albums, par
kuru iepriekš Trents Reznors izteicās, ka tas būšot „FUCKING lielisks”. Šonedēļ
uzzinājām, ka albumu sauks „Hesitation Marks”, tas iznāks 3.septmbrī, un Nine
Inch Nails šovasar dosies koncertturnejā, uzstājoties arī vairākos Eiropas
festivālos, tai skaitā Beļģijas Pukelpop, Vācijas Rock’n’Heim un Anglijas
Leeds/Reading. Bonusā saņēmām arī plates pirmo singlu – „Came Back Haunted”,
kas noteikti ir labākais grupas singls pēdējos vismaz desmit gados, jo īpaši
tāds tas šķiet pēc nepārliecinošā eksperimenta ar projektu How to destroy angels.
2010.gadā pasaule uzzināja par
Liverpūles producentu Metu Bārnsu jeb Forest
Swords. Viņa tā gada singls „Rattling Cage” savulaik kļuva par AMGmusic
Nedēļas Singlu, bet tā gada albums (tehniski – EP) debijas albums „Dagger
Paths” ievietojās 20 labāko gada ierakstu sarakstā. Faktiski tā arī bija pēdējā
reize, kad dzirdējām kaut ko no Forest Swords. Šogad mākslinieks plāno izdot
turpinājumu, par kuru gan pagaidām oficiālas informācijas nav. Ir tikai viņa
tvīts „Dzīve plūst un mainās, bet
patiesība ir liecinieks” un norāde uz šo skaņdarbu „Thor’s Stone”, kas
izklausās ne mazāk tumši un iespaidīgi, kā „Dagger Paths” pirms trim gadiem.
Straujiem soļiem tuvojas
jaunais Sigur Ros albums. „Kveikur” iznāks jau 17.jūnijā, šonedēļ parādījušās
arī pirmās albuma recenzijas, un tās ir pietiekami glaimojošas. Žurnāls Clash
rakstīja, ka albums ir viss, bet tikai ne Sigur Ros atražojums, kā – būsim
godīgi – varēja dēvēt viņu pēdējo plati. Nu, to, ka grupa šogad izklausās
svaigi, jau varēja manīt arī pirmajā singlā „Brennistein”, bet ļoti patīkams ir
arī jaunākais treks, albuma tituldziesma „Kveikur”.
Ell V Gore ir 24 gadus jauns Toronto no-wave/punk-rock mūziķa Eliota Džounsa projekts, kas šonedēļ
izdevis debijas EP „Sex Static”. Džounss ir visai aktīvs personāžs Toronto
underground mūzikas apritē, rīko dažādus synth-wave un punk-rock ballītes mazos
pagrabos un pat nodibinājis savu ierakstu izdevniecību Pretty Pretty Records. 4
treku EP „Sex Static” lielākais hailaits ir skaņdarbs „Lobotomy” – viegli
psihodēlisks un agresīvs pankroks, kas izklausās pēc agresīvas Dirty Beaches versijas par Joy Division dziesmu „Transmission”.
The National jau visai pasen ir atraduši savu muzikālo komforta
zonu. Jaunajā albumā grupa un tās solists Mets Berningers izklausās atraduši
arī emocionālo komforta zonu. Tas vienlaikus ir „Trouble Will Find Me” pluss un
mīnuss. No vienas puses pietrūkst emociju dažādības un dzirksteļu
sprakšķēšanas, no otras ļoti grūti piesieties albumam, kas ir tik melodisks un
vienkārši skaists.
4.Majical Cloudz – „Impersonator”
Release date: 27/05/2013
Label: Matador
AMG rating: 8/10
Nepārsteidz, ka Monreālas
popmūzikas dueta Majical Cloudz
koncertos nereti meitenes no sirds apraudoties. Grūti būtu atrast vēl kādu
pēdējos gados izdotu mūzikas albumu, kas būtu tik tiešs. Bez zemtekstiem, bez
aplinkiem, bez liekvārdības iztiek Devons Velšs, kura balss un teksts spēlē
pirmo, otro un nereti arī trešo vijoli Majical Cloudz dziesmās. Līdzīgu mūziķu
netrūkst, kaut vai How To Dress Well,
bet Majical Cloudz atšķirība ir tieši šī familiaritāte un neflirtējošs tiešums.
Kā uz soliņa sēdošs iedzēris kungs, kas tieši Tev un tagad vēlas izkratīt sirdi
un pafilozofēt par lietām.
3.Vampire Weekend – „Modern Vampires Of The City”
Release date: 13/05/2013
Label: XL
AMG rating: 9/10
Seši septiņi gadi mūzikā,
komerciāli panākumi un kritiķu atzinība, kā arī 30gadnieku statusa tuvošanās –
tas ir tikpat vārīgs un bīstams periods, kā jaunam sportistam ieiešana
profesionāļu kārtā. „Modern Vampires of the City” vairs nav tā bezrūpīgā
rotaļāšanās, ar kādu Vampire Weekend
ienāca mūzikā 2007.gadā. Arī šajā albumā gan lielākā daļa dziesmu ir mažora
toņos, taču albums ir daudz dziļāks, sevi izzinošāks un nobriedušāks. Vampire
Weekend no trakulīgiem, bet talantīgiem studentiem ir kļuvuši par atzītiem
profesoriem savā lauciņā un pieredzes bagātiem vīriem sadzīvē, neaizmirstot arī
par dzīves baudīšanu.
2.Savages – „Silence Yourself”
Release date: 06/05/2013
Label: Matador
AMG rating: 9/10
Nu jau vairs neko neizmainīt –
četru dāmu kolektīva Savages debijas
albums „Silence Yourself” mūzikas vēsturē ieies, galvenokārt, kā skaļais
protests pret telefonu izmantošanu koncertos un uzmanības nekoncertēšanu uz
būtisko (tas izskan arī dziesmas „Shut Up” video versijā un lasāms uz plates
vāciņa). Taču man gribētos to gan mazliet pastumt maliņā, un drīzāk to saistīt
kontekstā ar jaunības maksimālismu un vēlēšanos radīt mazu revolūciju, kas ir
tik ļoti nepieciešama īpašība jauniem rokmūziķiem. Būtiskāk ir, ka šī vēlme ir
palīdzējusi radīt emocionālu, dārdošu un enerģijas pārpildītu ierakstu, kura
laikā 39 minūtes paskrien vienā acumirklī. Laiks rādīs, vai Savages kļūs par
šīs desmitgades spēcīgāko post-punk
ansambli, kad emocijas būs mazliet piezemējušās, bet pagaidām tās ir
palīdzējušas radīt sen nedzirdēti lielisku, dusmīgu debijas albumu.
1.Daft Punk – „Random Access Memories”
Release date: 20/05/2013
Label: Columbia
AMG rating: 10/10
Būtībā „Random Access
Memories” ir tas pats Daft Punk.
Vienkārši semplu, bungu mašīnu un datoru vietā šeit pulti savās rokās pārņēmuši
cilvēki, kas gan dzied, gan spēlē dzīvās bungas, ģitāras, klavieres un citus
instrumentus, gan vienkārši piešķir albumam cilvēcīgu, mazliet sentimentālu
noskaņu. Noskaņu, kas Daft Punk nekad nav bijusi raksturīga, bet acīmredzot
vienmēr sēdējusi iekšā, maskējusies aiz robotu maskām. Taču arī maskas noveco,
tās kļūst par smagu, un rodas vēlēšanās būt pašiem. „RAM” ir cieņas atdošana un
sava interpretācija par veselu mūzikas laikmetu, kas tādu profesionāļu rokās
kļuvusi par jaunu šedevru.
Joprojām patīk tā jocīgā
sajūta, kad trīs dienas nav redzēts ne tviteris, ne e-pasts, ne ziņu portāli.
Iesaku Tev arī! Cita lieta, ka mūzikas gan mazliet pietrūka.
Jebkurā gadījumā maijs bijis
satriecoši interesants mēnesis mūzikā, domāju, ka nebūs pārspīlēti teikt –
spēcīgākais šajā tūkstošgadē pagaidām. Kāpēc tas tā, par to vairāk albumu
apskatā. Singlu ziņā gan maijs nav bijis tik iespaidīgs, toties vienas dziesmas
sakarā jau atkal jāpiesauc, ja ne tūkstošgade, tad vismaz dekāde.
Ok, tiešām sakrājušies daudzi
nepadarīti darbi, tamdēļ lejā AMGmusic 2013.gada MAIJA TOP 20, kā ierasts,
lejupielādējama miksteipa izskatā, kā arī mēneša labāko remiksu piecinieks.
Albumu piecinieks sekos mazliet vēlāk.
2013 MAIJA SINGLU TOP 20
20.Wampire -
"Orchards" [Polyvinyl]
19.Joe Goddard feat. Mara
Carlyle - "She Burns" [Greco-Roman]
Vai Daft Punk 2013.gadā ir radījuši disko mūzikas revolūciju? Nē. Vai
Daft Punk 1997.gadā radīja house mūzikas revolūciju? Jā? NĒ! Pilnīgi un
noteikti nē. Tas, ko viņi izdarīja, viņi uztaustīja tā brīža deju mūzikas nogurušākos
punktus, ieeļļoja tos un izmasēja. Protams, leģendārie videoklipi, maskas un
perfekts mārketings tam visam palīdzēja kļūt hrestomātiskam, bet neba Daft Punk
radīja jaunu mūzikas stilu. „French-house”? Tas, kas vēlāk kļuva pazīstams kā
„french-house”, no Daft Punk ir visai attālu.
Šis ievads vairāk domāts tiem,
kas uzskata, ka Daft Punk ar jauno plati ir „nogājuši no ceļa” vai ļāvušies
popmūzikai. Tiem derētu paturēt atmiņā, ka house mūzika (un tā ir pamatā
slavenajam albumam „Homework”) „per se” ir radusies no disko mūzikas. Ja
neticat, paklausieties disko ierakstus no vēlīniem 70’tajiem, tad kaut ko no
sākumposma „chicago-house” un tad, piemēram, „Around The World”. Otra lieta,
kas jāatceras, Daft Punk dalībniekiem tūlīt būs 40. Kas ir loģiski šādā vecumā?
Jā, atcerēties saknes, priekštečus, un galu galā vienkārši darīt to, ko sirds
visvairāk vēlas.
To arī duets ir izdarījis šajā
albumā. Pirmais (arī otrais un piektais) iespaids ir mānīgs. Būtībā „Random
Access Memories” IR tas pats Daft Punk. Vienkārši semplu, bungu mašīnu un
datoru vietā šeit pulti savās rokās pārņēmuši cilvēki, kas gan dzied, gan spēlē
dzīvās bungas, ģitāras, klavieres un citus instrumentus, gan vienkārši piešķir
albumam cilvēcīgu, mazliet sentimentālu noskaņu. Noskaņu, kas Daft Punk nekad
nav bijusi raksturīga, bet acīmredzot vienmēr sēdējusi iekšā, maskējusies aiz
robotu maskām. Taču arī maskas noveco, tās kļūst par smagu, un rodas vēlēšanās
būt pašiem.
Tālāk seko piņķerīgākā lieta.
Būt pašiem ir forši, bet, ja tu esi pacēlis mūzikas latiņu tik augstu, ka tur
pat Sergejs Bubka nepārlēktu savā labākajā formā, ir jādomā, kā to noturēt.
Interesantākais, ka klausoties „RAM”, nevienā mirklī nerodas sajūta, ka Daft
Punk būtu uz šo jautājumu dziļi iespringuši. Tik dabisks, mierpilns un pat
nirvānisks izklausās ieraksts, lai es spētu noticēt, ka pie šī albuma ir lieti
sviedri, vai strādāts neticamos perfekcionisma apstākļos, kā to norādījis viens
no albuma viesiem, disko mūzikas leģenda Džordžio Moroders.
Paradoksālā kārtā ar visu
iepriekš minēto, šis ir viens no izcilākajiem mūzikas ierakstiem vēsturē, nemaz
nerunājot par Daft Punk diskogrāfiju. Man tam šobrīd vienkārši nevar būt nekādu
pierādījumu, jo albumus (tāpat kā filmas vai citas mākslas formas) pārbauda
viens bargs onkulis – laiks. Laiks tad arī parādīs, cik nozīmīgs „RAM” būs pēc
10, 20 vai 50 gadiem, bet jau šobrīd iezīmējas viena acīmredzama lieta. Proti,
viens pēc otra pēdējo nedēļu laikā rodas jauni disko skaņdarbi, cilvēki
diskotēkās sāk interesēties par šo mūzikas stilu, un tas vairs nav „out-dated”.
Tātad īstermiņā albums jau ir nostrādājis. Gan vēlreiz jāpiebilst, ka tas šis
nav disko ieraksts. Tā ir cieņas atdošana un sava interpretācija par veselu
mūzikas laikmetu, kas tādu profesionāļu rokās kļuvusi par jaunu šedevru.
Sportā nav iespējams izzīlēt,
kā, piemēram, Helmuts Balderis savā top formā izskatītos šodienas NHL. Mūzikā,
kā izrādās, tas ir iespējams, un Daft Punk skaidri apliecina, ka pirms 30
gadiem viņi būtu ne mazākas zvaigznes.
Viss augstāk rakstītais bija
domāts kā ievads, vēlams vienā rindkopā... Tā kā mans nodoms nav sarakstīt
grāmatu par Daft Punk vai disko mūziku, es atļaušos pēc ievada arī principā
beigt šo apskatu (turklāt vienu – daudz trāpīgāku – jau uzrakstīju!). Just lose yourself to dance & get lucky!
