A-LIST: Young Knives - "Love My Name"

Young Knives - "Love My Name" [Gadzook]
(from f/c LP "Ornaments From the Silver Arcade", out on April 4th)
(released as a 7'' vinyl single on March 28th)

Pēc trīs gadu pauzes atgriezušies, kā es 2008.gadā nodēvēju šo trijotni, – jefiņroka pārstāvji Young Knives. Atgādināšu, ka grupa, lai arī dibināta vēl 90’to gadu beigās, lokālu slavu ieguva vien 2007.gadā, kad viņu debijas albums „Voices of Animal and Men” tika nominēts prestižajai Mercury Music balvai (togad šo balvu savāca Klaxons par plati „Myths of the Near Future”). Uz karstām pēdām grupa izdeva otro albumu „Superabundance”, kas, lai arī nebija nekāds šedevrs, bet tomēr dāvāja mums vismaz divus neaizmirstamus 2008.gada hītus, no kuriem īpaši gribētos izcelt lirisko „Turn Tail”.

Jau pēc nedēļas Young Knives būs atpakaļ ar trešo studijas ierakstu „Ornaments From The Silver Arcade”, kuru jau pirms kāda laika ieskandināja pirmais singls „Love My Name”, kas fiziskā formātā iznāca šopirmdien. „Love My Name” piemīt visas labākās Young Knives īpašības – garāžisks indī roka akcents, ļoti eksellents un sildošs bungu ritms un ārkārtīgi lipīgs piedziedājums: „I love my name, I love my name / The party’s over, we can stay”. Ņemot vērā, ka šis singls būtu viens no labākajiem, ja tas būtu ievietots tā jau nesliktajā „Suberabundance” platē, ar lielu nepacietību gaidu grupas trešo dziesmu vāceli.

A-LIST: YACHT - "Dystopia (the earth is on fire)"

YACHT - "Dystopia (The Earth Is on Fire)" [DFA]
(from f/c LP "Shangri-La", out on June 20th)
(available as a free download)

Joprojām uzskatu, ka viens no ideālākajiem, saulainākajiem un draudzīgākajiem koncertiem Latvijā tika aizvadīts 2009.gada 17.oktobrī Spīķeru koncertzālē, kad mūs apciemoja tolaik tikko kā slavu ieguvušais amerikāņu duets YACHT. Albums „See Mystery Lights” gan bija jau ceturtais grupas karjerā, taču izrādījās visveiksmīgākais. Kā nu ne, ja tajā ir tāds absolūts hīts (un absolūti hīti dzimst ļooti reti!) kā „Psychic City” (skatīt to pašu YouTube video!)!

Paklausoties šo to no grupas agrīnās daiļrades, pēc lielās pauzes sāka rasties manāmas bažas, vai YACHT spēs noturēt ļoti augsti uzlikto latiņu nākamajā ierakstā, taču visas šaubas pagaist, kad uzliekam grupas jaunāko singlu „Dystopia” un nospiežam pogu „play”. „The earth, the earth, the earth is on fire / We don’t have no daughter / Let the motherfucker burn!” un ballīte var sākties! Aukstie vintage sintezatori, izcilas basa līnijas un Klēras Evansas atpazīstamais, pus-deklamējošais, pus-dziedošais vokāls ievilina kādā andergraundiskā 1984.gada disko bārā un liek aizmirst visu pārējo. Perfekta atgriešanās! Jaunais albums „Shangri-La” iznāks 20.jūnijā.

A-LIST: The Flaming Lips & Neon Indian - "Is David Bowie Dying?"

The Flaming Lips & Neon Indian - "Is David Bowie Dying?" [self-released]
(from very limited 12'' vinyl "The Flaming Lips with Neon Indian", out now)

1991.gadā holandiešu reiva duetam LA Style bija viens skaņdarbs, kas deklamēja: „James Brown IS DEAD”. Tā nebija taisnība. Džeimss Brauns vēl nodzīvoja laimīgus 15 gadus, kuru laikā paspēja apciemot arī Latviju, līdz aizmiga mūža mierā 2006.gada nogalē. Ļoti gribētos cerēt, ka viss ir kārtībā arī ar Deividu Boviju, kura veselības stāvoklis tiek apspēlēts jaunākā The Flaming Lips un Neon Indian singla nosaukumā.

Apvienība The Flaming Lips ar tās harizmātisko, neordināro un šķietami pustrako līderi Veinu Koinu priekšgalā par gaidāmo sadarbību ar 2009.gada chillwave spīdekļiem Neon Indian izziņoja jau janvārī. Visbeidzot esam sagaidījušu ultra-limitēto 12 collu vinilu, kurā ievietoti četri viens par otru eksperimentālāki un dīvaināki skaņdarbi. Ja pārējie trīs mūs atstāja vienaldzīgu, tad narkotiskais, maršējošais un hipnotizējošais „Is David Bowie Dying?” atgādina kadru no kādas vēl neuzņemtas Veina Koina šausmu/fantastikas filmas, turklāt pamanoties nepilno septiņu minūšu laikā apbrīnojami filigrāni mainīt noskaņu un uzsūkties organismā.

A-LIST: EMA - "California"

EMA - "California" [Souterrain Transmissions]
(from f/c LP "Past Life Martyred Saints", out on May 9th)

Vienu no lielākajām ažiotāžām mūzikas blogos un portālos pēdējās nedēļās sarīkojusi EMA jeb īstajā vārdā Ērika Andersone, kas savulaik bija pazīstama kā dueta Gowns dalībniece. AMGmusic uzmanības lokā jaunā sieviete nonāca jau februārī, kad tikai mazliet līdz „A-Listei” pietrūka viņas septiņu minūšu garajai, padrūmajai (ala Bat For Lashes vai Zola Jesus) balādei „The Grey Ship”.

Andersones debijas albums „Past Life Martyred Saints” iznāks maija sākumā uz leibla Souterrain Transmissions, bet pirms nedēļas blondā dāma nāca klajā ar vēl vienu singlu. „California” muzikāli turpina iemīto gotisko cold-wave un drone virzienu, taču stipri mainījusies ir noskaņa. Jau pašā dziesmas sākumā EMA deklarē: „Fuck California / You make me boring”, turpinot ar tīneidžeriski agresīvu nihilismu un vienaldzību („I’m just 22 / I don’t mind dying”), kas vienlaikus biedē un valdzina.

ALBUMS: Ladytron - "Best of 00-10"

Ladytron – "Best Of 00-10"

Release date: 28/03/2011
Label: Nettwerk
AMG rating: 8/10

Rakstot par Ladytron labāko dziesmu izlasi, nevaru nesākt ar 2006.gadu un albumu „Witching Hour”. Jā, es zinu, ka tas jau bija trešais grupas studijas albums. Tāpat zinu, ka albums iznāca 2005.gada rudenī, nevis 2006.gadā. Taču tā nu sagadījās, ka tai laikā Latvijā par šo Liverpūles kvartetu neviens nerunāja, līdz es pavisam nejauši kādā 2006.gada vasaras vakarā, tolaik vēl tikai apgūstot MP3 formāta priekšrocības, uzgāju nu jau leģendāro albumu un iemīlējos tajā tik kvēli, ka vismaz mēnesi ne par ko citu nespēju sakarīgi padomāt.

Varbūt šī iemesla dēļ, bet varbūt arī stipri atšķirīgo albuma muzikālo materiālu dēļ, vēlāk, kad tiku pie pirmajiem diviem Ladytron albumiem, – 2001.gada „604” un 2002.gada „Light & Magic” – šādas emocijas vairs gūt neizdevās. Tamdēļ vēl jo lielāks prieks, ka arī grupas dalībnieks Rubens Vū intervijā kādam britu mūzikas mēdijam atzinās, ka „Witching Hour” arī viņa skatījumā ir grupas izcilākais darbs, kas ne tikai ievērojami atšķīrās no pirmajiem albumiem, bet arī tīri tehniski tika ierakstīts daudz citādāk, par iedvesmas avotu ņemot... nē, neuzminējāt – nevis kādu electro-pop šedevru vai synth-pop klasiku, bet gan šūgeiza stūrakmeni – 1991.gada My Bloody Valentine albumu „Loveless”.

Labāko dziesmu izlases „Best of 00-10” materiāls apmierinās visu Ladytron dažādo laika posmu cienītājus. Šeit iekļautas divas dziesmas no minimālā un rotaļīgā debijas albuma „604” (tai skaitā grupas pirmais hīts „Playgirl”), pa četrām dziesmām no izteikti elektroniskā, pat elektroklešīgā (electro-clash) otrā albuma „Light & Magic” (ieskaitot „Seventeen” un „Blue Jeans”, ko vislabāk atminas britu mūzikas kritiķi) un grupas pēdējā veikuma, daudzviet par Laydtron popsīgāko plati atzītās „Velocifero”. Minēto „Witching Hour” pārstāv uzreiz piecas kompozīcijas, bet izlases noslēgumā ievietotas divas pavisam jaunas dziesmas, no kurām vienu – „Ace of Hz” – jau iepazinām pērnā gada nogalē, kad tā pamanījās aizkļūt līdz 4.vietai AMGmusic decembra Top 20.

Starp citu, ir arī pieejams divu disku komplekts, kura otrajā ripulī iekļautas vēl 16 dziesmas no visiem četriem albumiem, kas varbūt nav tik atpazīstamas, taču kalpos kā papildus prieciņš kvēlākiem Ladytron faniem. Tieši otrajā diskā iekļautas divas, manuprāt, visu laiku izcilākās grupas balādes – līdz asarām sāpīgais un pat traģiski skumjais „Beauty *2” („I sent you out to play last night / The alarms went off at three / Funny how I'm not laughing now / He's not coming home to me...” un piedziedājums: „Hey can I go with you / My beauty number 2?”) no albuma „Witching Hour”, kā arī hipnotiski svinīgais, ērģeļu pildītais „Versus” no pēdējā albuma „Velocifero”.

Tāpat kā Depeche Mode, nebūdami synth-pop izveidotāji un pat populārākā šī mūzikas virziena grupa dzimtenē, tomēr beigu beigās kļūstot par savas nišas apbrīnojamākajiem talantiem, arī Ladytron lielākoties ir bijuši ignorēti mūzikas presē Lielbritānijā, vienlaikus šo desmit gadu laikā radot veselu virkni apbrīnojami dziļu, saturiski bagātu, vienlaikus lipīgu un skanējuma ziņā oriģinālu, interesantu, ausīm baudāmu dziesmu. Ar šo es, protams, nevēlos Ladytron pielīdzināt Depeche Mode līmenim. Ar šo es vēlos pateikt, ka, ja jūsu kolekcijā vēl nav nonācis neviens Ladytron albums, šī ir lieliska iespēja iepazīt, manuprāt, pagājušās desmitgades nenovērtētākās grupas daiļradi.

Varētu jau pat likt 9/10, bet šeit nav iekļautas visas grupas labākās dziesmas. Tās, sakārtotas rindiņā viena aiz otras, atrodamas 2005.gada albumā „Witching Hour”! Varbūt pat labāk sāciet ar to!

Ladytron - "Beauty *2" NEoficiālais video:

A-LIST: Burial - "Street Halo"

Burial - "Street Halo" [Hyperdub]
(from 12'' EP "Street Halo", released on March 28th)

Kad 2006.gadā pie apvāršņa parādījās anonīmā mākslinieka Burial vārds, dubstep vilnis jau bija sācis neizbēgami velties. Taču tas nekādā mērā netraucēja Burial turpmāko divu gadu laikā nākt klajā ar veseliem diviem albumiem, kas vēlāk tika (un tiek joprojām) dēvēti par šī mūzikas stila ikonām. Pat vēl vairāk – 2007.gada albumu „Untrue” daudzviet pamatoti sauc par vienu no aizgājušās desmitgades svarīgākajiem, monumentālākajiem mūzikas ierakstiem vispār.

Pats interesantākais, ka līdz pat 2008.gada augustam, kad mūziķis jau bija ne tikai izdevis divus albumus un daudzviet nodēvēts par dubstep spožāko zvaigzni, bet pat nominēts prestižajai Mercury Music balvai (to gan vēlāk saņēma Elbow – manuprāt, nepelnīti!), Burial patiešām izdevās noslēpt savu identitāti. Mākslinieka īsto vārdu – Viljams Bevans – vispirms atkoda britu laikraksta The Guardian skribenti. Vēlāk apnika slēpties arī pašam Burial, kurš, atzīstot, ka tiešām ir Viljams Bevans, vien savā blogā piebilda: „Esmu noslēgts cilvēks. Man vienkārši gribas radīt mūziku.”

Kopš minētā 2008.gada Burial ir bijis kluss arī muzikāli. Viņa vienīgā plate – toties KĀDA! – iznāca 2009.gada pavasarī. Tā bija sadarbība ar citu elektroniskās mūzikas spīdekli Four Tet, un par vienu no diviem šīs plates trekiem ar patosu rakstīja arī AMGmusic. Toties pagājušajā nedēļā Burial vārds nozibsnīja mūzikas ziņu virsrakstos pat divreiz. Pirmkārt, pagājušajā pirmdienā iznāca vēl viena kopīga plate ar Four Tet un šoreiz vēl kompānijā paņemto Tomu Jorku (sk. pagājušās AMGmusic Nedēļas Izlasi!), bet dienu vēlāk Burial Benji B vadītajā radio pārraidē prezentēja savu jaunāko singlu.

„Street Halo” ir viss, ko no Burial var vēlēties un sagaidīt! Tas ir kārtējais pierādījums, ka t.s. „bass music” (dubstep, post-dubstep, garage... dēvējiet, kā vēlaties!) talantīgu cilvēku rokās var pārtapt par kaut ko vairāk nekā tikai mūziku – par filmu, par gleznu un par piecos no rīta bārā uzklausītu dzīvesstāstu vienlaikus. Atliek vien izdzēst gaismu, aizsmēķēt cigareti, sajust nakts auru un ļauties tai pilnībā. Par pārējo jau būs parūpējies Burial, ko nu jau pavisam oficiāli jāsauc par vienu no visu laiku talantīgākajiem balss semplu meistariem mūzikas vēsturē.

EP atradīsit arī minimālo, lēno un izteikti dabstepīgāko „NYC”, kā arī skumji melanholisko „Stolen Dog” (mans otrs šā EP favorīts!), bet „Street Halo” ir šedevrs. Burial ir atpakaļ! Vai būs albums? Gaidīsim! (Intervijā minētajam dīdžejam Bendži B Burial gan apgalvoja, ka pagaidām par albumu vēl neesot domājis).