2009.GADA ALBUMU TOP 20
5.Girls – „Album”
Release date: 28/09/2009
Label: Fantasy Trashcan
AMG rating: 8/10
Girls debijas albuma iekļūšana AMGmusic 2009.gada labāko albumu pieciniekā ir pārsteigums pašam man. Tomēr neko nevar darīt – nu nespēju es pretoties šim rotaļīgajam, gaišajam, nedaudz melanholiskajam muzikālajam kokteilim, kura galvenā sastāvdaļa ir 60’to gadu bīčroks ala Beach Boys vai Buddy Holly stilā. Turklāt vienmēr ir svētīgi, ja solists ir harizmātiska personība. Lai arī neesmu personīgi saticis Kristoferu Ouvenu, kaut kas man liek domāt, ka viņš tāds ir.
Interesanti, ka šis ir no tiem ierakstiem, ko vai nu mīl, vai nicina. Pie Girls reklamētājiem un slavinātājiem jāmin amerikāņu milzis, portāls pitchfork.com, kā arī populārais britu žurnāls NME (abi piešķīra atzīmes 9/10, tomēr tikai Pitchfork „Album” iekļāva arī gada desmitniekā), savukārt necili par albumu izteicies, piemēram, pašmāju mūzikas apskatnieks Jānis Žilde no TVNet.
Jā, piekrītu, šis absolūti nav novatorisks ieraksts. Faktiski tajā vispār neatradīsit neko tādu, kas tādā vai citādā iesaiņojumā nebūtu jau dzirdēts un baudīts. Tomēr šis pār malām starojošais optimisms, saulainums un aicinājums mesties trakulīgās dejās (atsevišķos gabalos, piemēram, ievadošajā „Lust for Life”) mani nespēj atstāt vienaldzīgu. Bez tam „Hellhole Ratrace” manā skatījumā ir viena no gada aizkustinošākajām dziesmām („I’m sick and tired of the way that I feel / I’m sick of dreaming and it’s never for real”) ar teicamu piedziedājumu: „And I don’t want to cry my whole life through / I want to do some laughing too / So come on, come on, laugh with me.”
Label: Fantasy Trashcan
AMG rating: 8/10
Girls debijas albuma iekļūšana AMGmusic 2009.gada labāko albumu pieciniekā ir pārsteigums pašam man. Tomēr neko nevar darīt – nu nespēju es pretoties šim rotaļīgajam, gaišajam, nedaudz melanholiskajam muzikālajam kokteilim, kura galvenā sastāvdaļa ir 60’to gadu bīčroks ala Beach Boys vai Buddy Holly stilā. Turklāt vienmēr ir svētīgi, ja solists ir harizmātiska personība. Lai arī neesmu personīgi saticis Kristoferu Ouvenu, kaut kas man liek domāt, ka viņš tāds ir.
Interesanti, ka šis ir no tiem ierakstiem, ko vai nu mīl, vai nicina. Pie Girls reklamētājiem un slavinātājiem jāmin amerikāņu milzis, portāls pitchfork.com, kā arī populārais britu žurnāls NME (abi piešķīra atzīmes 9/10, tomēr tikai Pitchfork „Album” iekļāva arī gada desmitniekā), savukārt necili par albumu izteicies, piemēram, pašmāju mūzikas apskatnieks Jānis Žilde no TVNet.
Jā, piekrītu, šis absolūti nav novatorisks ieraksts. Faktiski tajā vispār neatradīsit neko tādu, kas tādā vai citādā iesaiņojumā nebūtu jau dzirdēts un baudīts. Tomēr šis pār malām starojošais optimisms, saulainums un aicinājums mesties trakulīgās dejās (atsevišķos gabalos, piemēram, ievadošajā „Lust for Life”) mani nespēj atstāt vienaldzīgu. Bez tam „Hellhole Ratrace” manā skatījumā ir viena no gada aizkustinošākajām dziesmām („I’m sick and tired of the way that I feel / I’m sick of dreaming and it’s never for real”) ar teicamu piedziedājumu: „And I don’t want to cry my whole life through / I want to do some laughing too / So come on, come on, laugh with me.”
4.Passion Pit – „Manners”
Release date: 18/05/2009
Label: Columbia
AMG rating: 8/10
2009.gada amerikāņu atbilde uz britu Hot Chip – tā gribētos ļoti īsi, vienā teikumā raksturot Passion Pit debijas albumu „Manners”, kas seko pērnā gada beigās izdotajam un kritiķu ļoti slavētajam EP „Chunk of Change”. Albuma recenzijā gan Passion Pit salīdzināju viņu ar tautiešu MGMT un Animal Collective daiļradi.
Kā minēju, jau 2008.gada beigās viss liecināja, ka šis gads būs Passion Pit karjerā rakstāms ar lielajiem cipariem. Ne tikai dēļ daudzsološā EP, bet arī kaut vai tamdēļ, ka starp daudzajiem britu māksliniekiem arī amerikāņus Passion Pit Lielbritānijas raidsabiedrība BBC minēja savā „Sound of 2009” sarakstā pie potenciālajām 2009.gada jaunajām zvaigznēm.
Par debijas ieraksta lielākajām pērlēm jāsauc jau pērn iepazītais „Sleepyhead”, šī gada lieliskais singls „The Reeling”, kā arī vēl divi ārkārtīgi spēcīgi skaņdarbi – liriskais un mīlīgais „Swimming in the Flood”, kā arī Pitchfork Media favorīts „Moth’s Wing”. Tomēr plate vislabāk klausāma kā viens veselums. Lieliska skaņas bagātība, sirsnīgums un melodijas ir Passion Pit spēcīgākā puse.
Label: Columbia
AMG rating: 8/10
2009.gada amerikāņu atbilde uz britu Hot Chip – tā gribētos ļoti īsi, vienā teikumā raksturot Passion Pit debijas albumu „Manners”, kas seko pērnā gada beigās izdotajam un kritiķu ļoti slavētajam EP „Chunk of Change”. Albuma recenzijā gan Passion Pit salīdzināju viņu ar tautiešu MGMT un Animal Collective daiļradi.
Kā minēju, jau 2008.gada beigās viss liecināja, ka šis gads būs Passion Pit karjerā rakstāms ar lielajiem cipariem. Ne tikai dēļ daudzsološā EP, bet arī kaut vai tamdēļ, ka starp daudzajiem britu māksliniekiem arī amerikāņus Passion Pit Lielbritānijas raidsabiedrība BBC minēja savā „Sound of 2009” sarakstā pie potenciālajām 2009.gada jaunajām zvaigznēm.
Par debijas ieraksta lielākajām pērlēm jāsauc jau pērn iepazītais „Sleepyhead”, šī gada lieliskais singls „The Reeling”, kā arī vēl divi ārkārtīgi spēcīgi skaņdarbi – liriskais un mīlīgais „Swimming in the Flood”, kā arī Pitchfork Media favorīts „Moth’s Wing”. Tomēr plate vislabāk klausāma kā viens veselums. Lieliska skaņas bagātība, sirsnīgums un melodijas ir Passion Pit spēcīgākā puse.
3.Fever Ray – „Fever Ray”
Release date: 30/03/2009
Label: Rabid Records
AMG rating: 9/10
Ilgu laiku, līdz pat augustam šis noturējās 2009.gada AMGmusic albumu saraksta 1.vietā. Katru mēnesi, pārbaudot, vai neesmu kļūdījies ar izvēli, uzliku atkal un atkal šo Fever Ray debijas solo ierakstu, pārliecinājos, ka šajā albumā ir kaut kas maģisks. Kaut kas mistisks, kaut kas noslēpumains, kaut kas pievelkošs. Kopš Bjorkas laikiem 90’tajos, es neatceros vēl kādu gadījumu, kad kāda sieviete mūzikā spētu radīt tik pārliecinošu, oriģinālu un spēcīgu mūziku.
Fever Ray jeb Karina Dreijere Andersone savas muzikālās gaitas sāka 90’to gadu beigās kopā ar brāli Olofu apvienībā The Knife. Abi bija jau izdevuši divus albumus un gatavojās izdot trešo, kad par The Knife uzzināja arī visā plašajā pasaulē. Par to Dreijeri varēja pateikties savam tautietim Hosē Gonsalesam, kurš The Knife dziesmas „Heartbeat” kaverversiju aizveda līdz pat Lielbritānijas pirktāko singlu desmitniekam. Nu un tad jau sekoja fantastiskais albums „Silent Shout”, ko es bez mazākās šaubīšanās ierindošu savā 21.gadsimta pirmās desmitgades labāko albumu sarakstā.
Tādējādi jau pirms „Fever Ray” albuma nonākšanas AMGmusic rīcībā nebija nekādu šaubu, ka tas būs labs un pat lielisks ieraksts, taču ko tik spēcīgu es nebiju gaidījis. Albums ir teju vai perfekti nostrādāts no skaņas viedokļa. Palasot intervijas ar Karinu, rodas arī atbildes uz jautājumiem, kāpēc tā. Kaut vai vokāls ir rakstīts n-tajās kārtās, likts kopā, kombinēts, elektroniski mainīts utt. Vienā albuma dziesmā, piemēram, dzied veselas septiņas Karinas. Respektīvi, ar tehnikas palīdzību uztaisīta daudzbalsība, taču patiesībā tā ir viena un tā pati balss ierakstīta septiņas reizes. Lūk, šādai pieejai būtu jābūt daudziem pašmāju censoņiem.
Nestrīdēšos ar cilvēkiem, kas „Fever Ray” uzskata par depresīvu un nomācošu albumu, bet noteikti nepiekrītu šādam viedoklim. Ar noteiktu pieeju un attieksmi šis var šķist arī gaisīgākais un skaistākais 2009.gada ieraksts. Nudien, brīžiem, klausoties „Fever Ray”, rodas sajūta – ja eņģeļi eksistētu, viņi varētu izklausīties šādi. Gandrīz perfekts albums!
Label: Rabid Records
AMG rating: 9/10
Ilgu laiku, līdz pat augustam šis noturējās 2009.gada AMGmusic albumu saraksta 1.vietā. Katru mēnesi, pārbaudot, vai neesmu kļūdījies ar izvēli, uzliku atkal un atkal šo Fever Ray debijas solo ierakstu, pārliecinājos, ka šajā albumā ir kaut kas maģisks. Kaut kas mistisks, kaut kas noslēpumains, kaut kas pievelkošs. Kopš Bjorkas laikiem 90’tajos, es neatceros vēl kādu gadījumu, kad kāda sieviete mūzikā spētu radīt tik pārliecinošu, oriģinālu un spēcīgu mūziku.
Fever Ray jeb Karina Dreijere Andersone savas muzikālās gaitas sāka 90’to gadu beigās kopā ar brāli Olofu apvienībā The Knife. Abi bija jau izdevuši divus albumus un gatavojās izdot trešo, kad par The Knife uzzināja arī visā plašajā pasaulē. Par to Dreijeri varēja pateikties savam tautietim Hosē Gonsalesam, kurš The Knife dziesmas „Heartbeat” kaverversiju aizveda līdz pat Lielbritānijas pirktāko singlu desmitniekam. Nu un tad jau sekoja fantastiskais albums „Silent Shout”, ko es bez mazākās šaubīšanās ierindošu savā 21.gadsimta pirmās desmitgades labāko albumu sarakstā.
Tādējādi jau pirms „Fever Ray” albuma nonākšanas AMGmusic rīcībā nebija nekādu šaubu, ka tas būs labs un pat lielisks ieraksts, taču ko tik spēcīgu es nebiju gaidījis. Albums ir teju vai perfekti nostrādāts no skaņas viedokļa. Palasot intervijas ar Karinu, rodas arī atbildes uz jautājumiem, kāpēc tā. Kaut vai vokāls ir rakstīts n-tajās kārtās, likts kopā, kombinēts, elektroniski mainīts utt. Vienā albuma dziesmā, piemēram, dzied veselas septiņas Karinas. Respektīvi, ar tehnikas palīdzību uztaisīta daudzbalsība, taču patiesībā tā ir viena un tā pati balss ierakstīta septiņas reizes. Lūk, šādai pieejai būtu jābūt daudziem pašmāju censoņiem.
Nestrīdēšos ar cilvēkiem, kas „Fever Ray” uzskata par depresīvu un nomācošu albumu, bet noteikti nepiekrītu šādam viedoklim. Ar noteiktu pieeju un attieksmi šis var šķist arī gaisīgākais un skaistākais 2009.gada ieraksts. Nudien, brīžiem, klausoties „Fever Ray”, rodas sajūta – ja eņģeļi eksistētu, viņi varētu izklausīties šādi. Gandrīz perfekts albums!
2.Wild Beasts – „Two Dancers”
Release date: 03/08/2009
Label: Domino
AMG rating: 9/10
Pat pagājušajā gadā, kad par labākā albuma titulu spēkojās Vampire Weekend un Fleet Foxes, man nebija tik smagi izšķirties par 1.vietu, kā šogad, izvēloties starp Wild Beasts un The xx. Sirds sāpēja par abiem, bet kādam tomēr bija jāpaliek 2.vietā. Beigās jau vērā tika ņemti dažādi sīkumi, kas tad svaru kausus nosvēra par sliktu Wild Beasts. Taču jebkurā gadījumā – šis ir stabili VISMAZ otrais labākais 2009.gada albums.
Ar Wild Beasts iepazināmies 2008.gadā, kad iznāca viņu debijas albums „Limbo, Panto”. Lai arī ļoti jūsmoju par tā pirmo singlu „The Devil’s Crayon”, pats albums atstāja tādu kā nepabeigtības un nepārliecinātības sajūtu. Tagad atskatoties gan nākas secināt, ka jau tur bija jūtams grupas potenciāls un ļoti saistošais savdabīgums, kāds piemīt tikai Wild Beasts – četriem puišiem no Kendalas (pilsēta Anglijā), kas kopā muzicē jau kopš 2002.gada.
Ja kaut ko var dēvēt par „art pop” (tiešā tulkojumā būtu „mākslas popmūzika”), tad noteikti Wild Beasts albumu „Two Dancers”. Avangardiskums, mākslinieciskums un pat zināms majestātiskums strāvo no katras šīs plates dziesmas. Vai tas būtu rotaļīgi draudzīgais pirmais singls „Hooting & Howling”, vai liriski nomierinošais un uz klavierēm balstītais, apbrīnojami lipīgais „We Still Got The Taste Dancing On Our Tongues” – jebkurā gadījumā nepamet sajūta, ka tavā atskaņotājā skan kaut kas ĪPAŠS.
Jāpiekrīt, ka ne visiem varētu šķist simpātisks īpatnējais solista Haidena Torpa falseta dziedājums, taču, manuprāt, bez tā Wild Beasts zaudētu vismaz divas trešdaļas sava burvīguma. Turklāt atšķirībā no debijas ieraksta, šajā vairākās dziesmās vokālu iedziedājis arī grupas basģitārists Toms Flemings (piemēram, tituldziesmā „Two Dancers”), kura zemā balss atkal dod perfektu kontrastu un tikai bagātina jau tā radošo un izsmalcināto grupas skanējumu.
Label: Domino
AMG rating: 9/10
Pat pagājušajā gadā, kad par labākā albuma titulu spēkojās Vampire Weekend un Fleet Foxes, man nebija tik smagi izšķirties par 1.vietu, kā šogad, izvēloties starp Wild Beasts un The xx. Sirds sāpēja par abiem, bet kādam tomēr bija jāpaliek 2.vietā. Beigās jau vērā tika ņemti dažādi sīkumi, kas tad svaru kausus nosvēra par sliktu Wild Beasts. Taču jebkurā gadījumā – šis ir stabili VISMAZ otrais labākais 2009.gada albums.
Ar Wild Beasts iepazināmies 2008.gadā, kad iznāca viņu debijas albums „Limbo, Panto”. Lai arī ļoti jūsmoju par tā pirmo singlu „The Devil’s Crayon”, pats albums atstāja tādu kā nepabeigtības un nepārliecinātības sajūtu. Tagad atskatoties gan nākas secināt, ka jau tur bija jūtams grupas potenciāls un ļoti saistošais savdabīgums, kāds piemīt tikai Wild Beasts – četriem puišiem no Kendalas (pilsēta Anglijā), kas kopā muzicē jau kopš 2002.gada.
Ja kaut ko var dēvēt par „art pop” (tiešā tulkojumā būtu „mākslas popmūzika”), tad noteikti Wild Beasts albumu „Two Dancers”. Avangardiskums, mākslinieciskums un pat zināms majestātiskums strāvo no katras šīs plates dziesmas. Vai tas būtu rotaļīgi draudzīgais pirmais singls „Hooting & Howling”, vai liriski nomierinošais un uz klavierēm balstītais, apbrīnojami lipīgais „We Still Got The Taste Dancing On Our Tongues” – jebkurā gadījumā nepamet sajūta, ka tavā atskaņotājā skan kaut kas ĪPAŠS.
Jāpiekrīt, ka ne visiem varētu šķist simpātisks īpatnējais solista Haidena Torpa falseta dziedājums, taču, manuprāt, bez tā Wild Beasts zaudētu vismaz divas trešdaļas sava burvīguma. Turklāt atšķirībā no debijas ieraksta, šajā vairākās dziesmās vokālu iedziedājis arī grupas basģitārists Toms Flemings (piemēram, tituldziesmā „Two Dancers”), kura zemā balss atkal dod perfektu kontrastu un tikai bagātina jau tā radošo un izsmalcināto grupas skanējumu.
1.The xx – „xx”
Release date: 17/08/2009
Label: Young Turks
AMG rating: 9/10
Nereti esmu ievērojos savos rakstos, ka pie pirmajām vietām apraksti ir šķidrāki nekā pie zemāko vietu aprakstiem. Bet, ko lai pasaka par The xx, kas ir šogad burtiski vai demolējuši (labā nozīmē!) manu sirdi šogad. Nav jau viss sāls šajā vienā albumā, vēl ir arī dažādi albumā neiekļauti skaņdarbi, b-puses un remiksi, kas, manuprāt, pelnīti likuši saukt knapi 20 gadīgos jauniešus par 2009.gada ietekmīgāko grupu. Talantu, kā smejies, nevar ne nodzert, ne nogulēt, ne aizmirst. Tas tāpat spiežas cauri.
Necentīšos izgudrot jaunu divriteni un uzrakstīt vēl vienu garu rakstu, kāpēc „xx” ir saucams par 2009.gada labāko albumu. Labāk publicēšu saīsinātu versiju no šī albuma recenzijas, ko rakstīju augustā:
„Vai kāds vispār spēj saskaitīt tos n-tos māksliniekus, kam šī gada sākumā kabināja klāt birku „potenciālie gada debitanti”? White Lies, Florence and the Machine, La Roux, Empire of the Sun, Little Boots, Passion Pit, Bombay Bicycle Club... Un tā varētu paturpināt vēl. Un tagad otrs jautājums – vai kāds pirms šī raksta izlasīšanas bija dzirdējis par The XX? Es vēl jūlijā nebiju...
Aprakstīt sajūtas, kādas manī raisījās, pirmoreiz noklausoties šo, nepilnu 40 minūšu garo ierakstu, ir praktiski neiespējami. Pūlējos atcerēties pēdējo reizi, kad esmu bijis tik ļoti kāda ieraksta pārņemts, bet tas man lāga neizdevās. Katrā ziņā šogad mani TIK spēcīgi nav uzrunājis neviens albums. Turklāt interesanti, ka šis, kā to pareizi norāda ārzemju apskatnieki, ir nakts albums, bet es to klausījos saulainā, pat karstā augusta pēcpusdienā. Otrs fakts, kas mani ļoti pārsteidza ir tas, ka grupas dalībnieki ir tikai nupat kā pabeiguši vidusskolu.
Trešā pārsteidzošākā lieta varētu būt tā, ka pēc sastāva grupa ne ar ko neatšķiras no citiem saviem līdzgaitniekiem. Vokālists (ok, šajā gadījumā divi vokālisti), ģitāra, bašgitāra, bungas. It kā viss kā parasti. Taču tas, ko šie jaunieši spējuši radīt, ir prātam neaptverami, jo īpaši ņemot vērā viņu vecumu. Ak, jā, vēl ir arī ceturtais šokējošais fakts. Albumu producējis... pats grupas dalībnieks, TĪNIS, Džeimijs Smits!!!
Sajūta, ka grupa spēlē tikai sev, esot arī koncertos – cik nu izdevās atrast skopo informāciju internetā. Taču gribas ticēt šī izteikuma autoram – tas nav uzspēlēts teatrālisms vai vēlēšanās būt krutam. The XX tas sanāk pārāk dabiski un nepiespiesti, lai būtu iestudēts. Vēl trāpīgs apzīmējums par grupu bija: „Šis ieraksts atgādina bariņu vientuļu un mazliet iedzērušu intravertu, kas sapulcējušies 3 naktī, lai vienkārši uzspēlētu mūziku”. Pat ļoti naglai uz galvas.
Gada debijas albums? Nešaubīgi! Gada albums? ... Ļoti, ļoti, ļoti iespējams.”
Kā redzams, atbilde uz pēdējo jautājumu, ir APSTIPRINOŠA. APSVEIKUMI XX!!!
Label: Young Turks
AMG rating: 9/10
Nereti esmu ievērojos savos rakstos, ka pie pirmajām vietām apraksti ir šķidrāki nekā pie zemāko vietu aprakstiem. Bet, ko lai pasaka par The xx, kas ir šogad burtiski vai demolējuši (labā nozīmē!) manu sirdi šogad. Nav jau viss sāls šajā vienā albumā, vēl ir arī dažādi albumā neiekļauti skaņdarbi, b-puses un remiksi, kas, manuprāt, pelnīti likuši saukt knapi 20 gadīgos jauniešus par 2009.gada ietekmīgāko grupu. Talantu, kā smejies, nevar ne nodzert, ne nogulēt, ne aizmirst. Tas tāpat spiežas cauri.
Necentīšos izgudrot jaunu divriteni un uzrakstīt vēl vienu garu rakstu, kāpēc „xx” ir saucams par 2009.gada labāko albumu. Labāk publicēšu saīsinātu versiju no šī albuma recenzijas, ko rakstīju augustā:
„Vai kāds vispār spēj saskaitīt tos n-tos māksliniekus, kam šī gada sākumā kabināja klāt birku „potenciālie gada debitanti”? White Lies, Florence and the Machine, La Roux, Empire of the Sun, Little Boots, Passion Pit, Bombay Bicycle Club... Un tā varētu paturpināt vēl. Un tagad otrs jautājums – vai kāds pirms šī raksta izlasīšanas bija dzirdējis par The XX? Es vēl jūlijā nebiju...
Aprakstīt sajūtas, kādas manī raisījās, pirmoreiz noklausoties šo, nepilnu 40 minūšu garo ierakstu, ir praktiski neiespējami. Pūlējos atcerēties pēdējo reizi, kad esmu bijis tik ļoti kāda ieraksta pārņemts, bet tas man lāga neizdevās. Katrā ziņā šogad mani TIK spēcīgi nav uzrunājis neviens albums. Turklāt interesanti, ka šis, kā to pareizi norāda ārzemju apskatnieki, ir nakts albums, bet es to klausījos saulainā, pat karstā augusta pēcpusdienā. Otrs fakts, kas mani ļoti pārsteidza ir tas, ka grupas dalībnieki ir tikai nupat kā pabeiguši vidusskolu.
Trešā pārsteidzošākā lieta varētu būt tā, ka pēc sastāva grupa ne ar ko neatšķiras no citiem saviem līdzgaitniekiem. Vokālists (ok, šajā gadījumā divi vokālisti), ģitāra, bašgitāra, bungas. It kā viss kā parasti. Taču tas, ko šie jaunieši spējuši radīt, ir prātam neaptverami, jo īpaši ņemot vērā viņu vecumu. Ak, jā, vēl ir arī ceturtais šokējošais fakts. Albumu producējis... pats grupas dalībnieks, TĪNIS, Džeimijs Smits!!!
Sajūta, ka grupa spēlē tikai sev, esot arī koncertos – cik nu izdevās atrast skopo informāciju internetā. Taču gribas ticēt šī izteikuma autoram – tas nav uzspēlēts teatrālisms vai vēlēšanās būt krutam. The XX tas sanāk pārāk dabiski un nepiespiesti, lai būtu iestudēts. Vēl trāpīgs apzīmējums par grupu bija: „Šis ieraksts atgādina bariņu vientuļu un mazliet iedzērušu intravertu, kas sapulcējušies 3 naktī, lai vienkārši uzspēlētu mūziku”. Pat ļoti naglai uz galvas.
Gada debijas albums? Nešaubīgi! Gada albums? ... Ļoti, ļoti, ļoti iespējams.”
Kā redzams, atbilde uz pēdējo jautājumu, ir APSTIPRINOŠA. APSVEIKUMI XX!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru