Sveiciens!
Ir gadījumi, kad nav kā iesākt ievadu, bet ir gadījumi, kad variantu ir tik daudz, ka nezini, ar ko sākt. Šis tā kā būtu pēdējais no minētajiem. Laikam jau jāsāk ar to, ka ir 23.marta agrs rīts. Tas nozīmē, ka šī raksta autoram un bloga turētājam apritējuši precīzi 28 gadi. Nesākšu tagad gvelzt muļķības par garām palaisto „27 klubu” un to, kas ir bijis, bet dažādu pārdomu sirdij un prātam izgājis cauri daudz.
Dzimšanas dienas vispār ir tas mirklis, kas Tu apsēdies uz mirkli un piedomā pie tā, kas sadarīts, kas vēl nav padarīts un kas diemžēl tā arī paliks nekad nepadarīts. Pēdējā ir tā skumjākā daļa, jo tas vairs no tevis – cilvēka – nav atkarīgs, lai kā Tu to vēlētos. Tādēļ, ka ne viss, ko Tev sirds kāro, ir iespējams paveikt vienam. Bet arī par nodevību un padošanos nebūs šis stāsts.
Pēdējā gada laikā AMGmusic ir bijuši vairāki īsāki un garāki pārtraukuma mirkļi un manas piebildes par zālēm, veselību un citām mistiskām lietām. Tā kā tāpat visiem viss ir skaidrs, neredzu nekādu iemeslu slēpt, ka esmu dziļi slimi depresīvā stāvoklī, no kura pagaidām (uzsveru vārdu PAGAIDĀM!) netieku vaļā.
Jā, tiekos ar psihologu, lietoju antidepresantus katru dienu, arī trankvilizatorus, bet ik pa laikam sanāk norauties un pazust depresijas jūklī, kas mijas ar alkoholu, narkotikām, vienas nakts sakariem un citām stulbām un pēc būtības nevajadzīgām lietām. Es nemēģinu attaisnoties, bet izskaidrot. Es cīnos. Es krītu, es ceļos, bet es cīnos. Un ja pie pēdējiem teikumiem kāds vīpsnā, tad ziniet, ka visi nav vienlīdz spēcīgi. Es esmu vājš. Ļoti, ļoti jūtīgs, viegli ievainojams, pārlieku romantisks, attiecības un Lielo Mīlestību idealizējošs, bet vājš. Dažādās izpausmēs.
Ar šo visu sentimentālo un smieklīgo ievadu vēlējos vest pie izlases, kas nodēvēta kā „10 SONGS FOR BROKEN HEART 2” jeb turpinājums pirmajai izlasei, kas būtībā – ja tā atklāti – bija vairāk veltījums manai lielajai mīlestībai, kuru es tāpat visu mūžu mīlēšu, lai ko arī man blakus stāvoši cilvēki neteiktu un nelamātos. Turpretim šī izlase vairāk sastāvēs no skaņdarbiem, kas AMGmusic fonotēkā ienākuši tieši pēdējo gadu laikā un – lielākoties – tieši tekstuāli piederas pie skumjo, bet pacilājošo dziesmu izlases.
Šoreiz, atšķirībā no pirmās izlases, būs mazāk komentāru, bet gan vairāk dziesmu. Un, jā, turpmāk, kad AMGmusic atkal gadīsies (tpu, tpu, tpu, jo cerams, ka vairs neatgadīsies!) kāds lielāks vai mazāks starpposms, šo izlasi turpināsim ar citām, ne mazāk smeldzīgām un jaukām, sirdi sildošām kompozīcijām.
Medikamenti ir, rīt arī draugu un uzmundrinātāju bars ieradīsies, tāpēc ar pilnu krūti varu apgalvot, ka jau nākamnedēļ AMGmusic būs atpakaļ ierastajā ritmā ar jaunāko un aktuālāko mūzikā. Arī Radio Naba nākampiektdien būšu atkal ēterā ar Top 25. Viss turpināsies. Bet tikmēr kaut kas dikti mīļš un jauks! Lai Jums visiem jauka Nedēļas Nogale!!! Esiet jauki, mīļi un saticīgi, bet neiemīlieties! Ticiet man - es zinu - mīlestība ir daudz, daudz ļaunāka par narkotikām. Labāk mēģiniet pēdējās! (lai arī tās es tā īsti neiesaku...).
Brīdinu, ka izlasē pamatā ir 2011.gada skaņdarbi, bet beigās iekļāvu arī četrus gabalus no klasikas. Nu, kā jau teicu pagājušajā reizē – ja patīk, ņemiet par labu, ja ne – nepārmetiet. Šīs galu galā ir tikai un vienīgi emocijas un mazs sveiciens saviem mīļajiem – AMGmusic pastāvīgajiem lasītājiem un draugiem! Es jūs no sirds mīlu. Un stipri!
The Antlers – „I Don’t Want Love” [V2]
(originally from LP „Burst Apart”, 2011)
Jocīgi būtu šo izlasi neuzsākt ar dziesmu, pie kuras es vissirsnīgāk raudāju 2011.gadā. Atgriezies no vizītes pie savas mīļās psiholoģes, paņēmis šņabīti, pirmoreiz uzliku tolaik tikko iznākušo The Antlers albumu „Burst Apart”. Atzīšos, ka šajā platē (starp citu, 2.labākais albums 2011.gadā AMGmusic vērtējumā!) ir daudz sirdi plosošāku darbu, bet tieši nosaukuma un piedziedājuma dēļ šis der kā salauzto siržu himnu albuma iesākums. Pītera Silbermana vadītais Bruklinas kolektīvs kārtējo reizi pierāda, ka melodijas un teksti ir viņu īpašais menjū.
Frank Ocean – „Novocaine” [self-released]
(originally from mixtape „Nostalgia. Ultra”, 2011)
Ko tur ko daudz atkārtoties, ka pērnais gads bija r’n’b gads. Taču tas, ko tekstuāli sacerēja Frenks Oušens savā miksteipā „Nostalgia, Ultra”, ir vārdos grūti aprakstāms. Skarbs, drastisks, pat nežēlīgs stāsts par mīlestību, kura būtībā ir bijusi izdomāta. Stāsts par meiteni, kas lieto narkotikas, lai IT KĀ nopelnītu naudu studijām, taču iesaista tajā arī dziesmas varoni, kurš galu galā spiests atzīt: „But there's no drug around, quite like what I found in you”. Iemīlēties savā narkotiku dīlerī, lai cik mīļa un skaista viņa nebūtu, ir tiešām skarbi. Kopā ar teicamo muzikālo noformējumu šis ir 2011.gada teicamākais r’n’b skaņdarbs.
The Weeknd – „Wicked Games” [self-released]
(originally from mixtape „House Of Balloons”, 2011)
Kur Frenks Oušens, tur nekādi nevaram iztikt bez lielākā 2011.gada muzikālā varoņa – Ābela Tesfeja jeb The Weeknd. Viņš pērn izdeva veselus trīs albumus, no kuriem visi būtu pelnījuši atzinību, bet tomēr jāuzsver triloģijas pirmā daļa „House Of Balloons”. Tajā netrūkst dziļu, smeldzīgu un sāpīgu skaņdarbu, taču pāri visam, manuprāt, stāv „Wicked Games”. „Bring your love baby, I can bring my shame/ Bring the drugs baby I can bring my pain / I got my heart right here, I got my scars right here”. Tesfejs māk izjusti dziedāt par pamešanu, sāpēm un sieviešu spēju nodot, bet šis pārspēj visu.
Active Child – „Hanging On” [Vagrant]
(originally from „You Are All I See” LP, 2011)
Amerikāņu mūziķis Pets Grossi jeb Active Child nespecializējas salauzto siržu dziesmu konkursam, taču rada absolūti savdabīgu un grūti sajaucamu r’n’b sajaukumu ar drīm-popu. Viņa debijas albuma centrālā ass ir balāde „Hanging On”, kas ir viena no 2011.gada skumjākajām un vienlaikus skaistākajām dziesmām, kas ir vienlīdz romantiska un smeldzīga.
Danger Mouse & Daniele Luppi feat Jack White – „The Rose With A Broken Neck” [EMI]
(originally from „Rome” LP, 2011)
Ja Džeks Vaits (jā, tas pats, kurš The White Stripes līderis reiz bija) dzied jelko par mīlestību, tas vienmēr ir skaisti, bet ja vēl tas ir vesternu mūziklu stilā ieturēts skaņu celiņš, pie kā piestrādājis talantīgais producents Danger Mouse, tad komentāri lieki. „Lonely I see / Lonely I need/ Lonely I feel / Lonely I bleed/ Lonely I trust / Lonely i must / Be the rose with a broken neck”. Vientuļnieku himna, lai neteiktu vairāk!
Girls – „Vomit” [Fantasy Trashcan]
(originally from „Father, Son, Holy Ghost” LP, 2011)
Es jau sen esmu apgalvojis, ka Girls solists man visvairāk asociējas ar nelaiķi Kurtu Kobeinu, taču šajā konkrētajā dziesmā, kas ir neapšaubāms hailaits grupas pēdējā platē „Father, Son, Holy Ghost” Kristofers Ouvens pārspēj pats sevi un daudzus citus. Kreščendo, ko pāršķel un pie kā atkal atgriežas viņa dziedātais „I was looking for YOU, baby” iziet cauri kauliem, ādai, audiem un jelkā citā, kas vien caurvij cilvēka ķermeni. Ar šo katru rītu 3.30 cēlos, kad 2011.gada augustā braucu uz Radio Star FM lasīt ziņas.
Sinead O’Connor – „Just Like U Said It Would B” [Chrysalis]
(originally from „The Lion & The Cobra” LP, 1987)
Diezin vai šī ir Mīlas Dziesma, taču Šineidas slavenāko albumu – 1987.gada „The Lion & The Cobra” – atklāju vien pavisam nesen. Albums, kurā ir tādas pērles kā „Jackie” un „Troy” (iekļauta pagājušajā BH izlasē!), piedāvā ne mazums skaistu dziesmu, ne velti albums no AMGmusic saņēma neticami augsto 9/10. Viens no izcilākajiem skaņdarbiem ir šis, kurā Šineida ne tikai demonstrē savu fantastisko vokālu, bet burtiski lūdzas: „Will You be my lover / Will you be my babe? / Nothing would make me better / At the end of the day”. Kārtējais iespaidīgais šedevrs no O’Konores.
The Smiths – „How Soon is Now?” [Rough Trade]
(originally b-side from single „William, It Was Really Nothing”, 1985)
Garš sanāktu stāsts par šo dziesmu, kas pat netika izdota kā singls, bet gan parādījās kā necila b-puses dziesma singlam „William, It Was Really Nothing” (kurš gan bez The Smiths faniem to atceras tagad?!) 1985.gadā, kad man bija knapi gadiņš. Vēlāk šo dziesmu vēl slavenāku padarīja seriāls „Charmed” par trim raganām. Bet nekas un nekad nepārspēs Moriseju, kurš, pirmkārt, perfekti izpilda dziesmas galveno daļu – piedziedājumu ar tā „I am human / And I need to be loved / Just like everybody else does”, bet, otrkārt, ir izkārtojis ģeniālu, patiesu un skarbi skaudru otro pantu par cilvēkiem, kam nav drosmes un uzņēmības: „There's a club if you'd like to go / you could meet somebody who really loves you/ so you go, and you stand on your own/ and you leave on your own/ and you go home, and you cry / and you want to die”. So true sometimes...
Depeche Mode – „Somebody” [Mute]
(originally from „Some Great Reward” LP, 1984)
Nu, ko gan te vēl piebilst? Kā nesen rakstīja kāds tviter-lietotājs, šo dziesmu uz sevi asociē droši vien tūkstoši, ja ne miljoni cilvēku. Neliekuļošu, starp viņiem esmu arī es, kurš šīs dziesmas vārdus, būdams ceļā no psihoneiroloģiskās slimnīcas pēc neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma, skribelēja meitenei uz apsveikuma kartiņas. Nezinu, kāpēc to pieminu, bet tas kaut kā spilgti palicis atmiņā. Tāpat kā droši vien visi tie n-tie redzētie koncerti, kur Mārtins Gors šo dziesmu izpilda tik atkailināti, ka ne velti meitenes pēc tam ir jāglābj no ģīboņa. Bet ne Gora izpildījumā, ne meiteņu jūtās ir vaina, dziesmas vārdi ir vienkārši PERFEKTI. Tik skaisti par mīlestību laikam nav rakstījis neviens. Un, jā, šo dziesmu es solīju izpildīt kāzās. Diemžēl. Nebūs dziesmas, tāpat kā nebūs kāzu...
Кино – „Кончится лето” [unknown]
(originally from film „Igla”, 1989)
Es ārkārtīgi gaidīju, ka vasarā saņemšu vēstuli. Sms... Zvanu... Ziņu... Da jebko. Tā vasara pagāja. Bet dziesma tāpēc nav skumjāka. Tā ir skaista, viena no Coja labākajām. TEKSTS!!!
