Release date: 27/09/2010
Original release date: 23/01/1976
Label: RCA
AMG rating: 8/10
Leģendāru albumu pārizdevumiem ir uzreiz trīs plusi. Pirmkārt, iespēja klasisku albumu noklausīties daudz labākā, digitālā kvalitātē (protams, daudzi man iebildīs, ka oriģinālu autentiskums ir labāks, taču, manuprāt, tam domāti plašu ieraksti – diskus tomēr patīkamāk klausīties digitāli remāsterētā kvalitātē, vairāk izjūtot skaņu nianses). Otrkārt, parasti šādi ieraksti nāk komplektā ar iepriekš neizdotām dziesmām – šajā gadījumā ar leģendāru 1976.gada koncertu divos diskos. Treškārt, ar klasiku ir iemesls iepazīties mūzikas mīļotājiem, kas nav personīgi piedzīvojuši septiņdesmitos gadus un citkārt šo plati veikalā neuzmeklētu.
Par mūzikas hameleonu Deividu Boviju ir tikušas un vēl tiks rakstītas grāmatas. Nudien grūti būtu atrast mūzikas vēsturē otru tādu mūziķi, kas ir bijis muzikāli aktīvs nu jau sesto(!) gadu desmitu, turklāt katrā savā daiļrades posmā bijis radošs, mainīgs un nav baidījies eksperimentēt – ne jau par velti iesauka „hameleons”. Turklāt eksperimentēja viņš ne tikai 80’tajos un 90’tajos, kad to nedarīja vien slinkais un pārliecināts stagnāts, bet jau 70’to gadu vidū.
Ar, iespējams, savu karjeras slavenāko albumu – 1972.gada „The Rise And Fall Of Ziggy Stardust” – noslēdzis savu pirmo nozīmīgo karjeras posmu prog-rock un folk-rock lauciņā, 70’to gadu sākumā Bovijs šķietami taustījās pēc kaut kā jauna. Notika divi mēģinājumi tai laikā aktuālajā glemrokā („Aladdin Sane” un „Diamond Dogs”), kā arī soul un funk mūzikas ietekmētais „Young Americans”. Protams, arī šie albumi mūzikas vēsturē ieņem svarīgas lomas, taču noteikti ne tik nozīmīgas kā sekojošais 1976.gada ieraksts „Station To Station”, kurš varētu tikt saukts par tādu kā savdabīgu tiltu uz sekojošo Bovija fāzi krautroka lauciņā, kura iezīmējās nākošajos trīs albumos – tā sauktajā „Berlīnes Triloģijā” – „Low”, „Heroes” un „Lodger”.
70’to gadu vidus ir viens no skandalozākajiem periodiem Bovija dzīvē. Interesanti, ka par šo leģendāro albuma ieraksta procesu ir visai maz laikabiedru atmiņu. Iemesls ļoti prozaisks – narkotikas un alkohols tika lietots TĀDOS daudzumos, ka neviens gluži vienkārši neko neatceras. Pašam Bovijam „Station To Station” sakarā pieder slavenais teikums: „Es zinu, ka tas tika ierakstīts Losandželosā, jo tā kaut kur bija rakstīts...”. Līdzīgas frāzes dzirdētas arī no albuma producentiem.
Lai arī albumā vēl ir skaidri jaušamas iepriekšējās plates „Young Americans” iezīmes funk un soul mūzikas izskatā (jo īpaši pirmajā singlā „Golden Years” un enerģiskajā „TVC15”), par „Station To Station” galvenajiem ietekmes avotiem mūzikas vēstures grāmatas min krautroku un sintezatorus (īpaši vācu apvienības Neu! un Kraftwerk) un slaveno britu okultistu un eksperimentētāju ar narkotikām (sākot no opija, beidzot ar meskalīnu) Elisteru Krouliju. Pēdējā ietekmes jūtamas dziesmu tekstos un, droši vien, arī Bovija tā laika dzīves uztverē.
Abas minētās ietekmes visvairāk jūtamas ievadošajā, desmit minūšu garajā opusā „Station To Station”, kas iesākas kā tipisks kraut-rock skaņdarbs ar motorisku ritmu, un tikai trešajā minūtē pievienojas Bovija vokāls, iedvešot šim ritmam arī dvēseli teicamas melodijas izskatā. Savukārt dziesmas noslēguma daļa jau pārvēršas enerģiskā un dejojošā himnā ar slaveno tekstu „It's not the side-effects of the cocaine / I'm thinking that it must be love”. Jāpiebilst, ka dziesmā Bovijs atkal sevi identificē ar izdomātu tēlu – šoreiz Thin White Duke. Noteikti noklausieties šo dziesmu arī otrajā diskā atrodamajā koncertā – tieši tur vislabāk just, kāds spēks ir albuma tituldziesmai.
Par mūzikas hameleonu Deividu Boviju ir tikušas un vēl tiks rakstītas grāmatas. Nudien grūti būtu atrast mūzikas vēsturē otru tādu mūziķi, kas ir bijis muzikāli aktīvs nu jau sesto(!) gadu desmitu, turklāt katrā savā daiļrades posmā bijis radošs, mainīgs un nav baidījies eksperimentēt – ne jau par velti iesauka „hameleons”. Turklāt eksperimentēja viņš ne tikai 80’tajos un 90’tajos, kad to nedarīja vien slinkais un pārliecināts stagnāts, bet jau 70’to gadu vidū.
Ar, iespējams, savu karjeras slavenāko albumu – 1972.gada „The Rise And Fall Of Ziggy Stardust” – noslēdzis savu pirmo nozīmīgo karjeras posmu prog-rock un folk-rock lauciņā, 70’to gadu sākumā Bovijs šķietami taustījās pēc kaut kā jauna. Notika divi mēģinājumi tai laikā aktuālajā glemrokā („Aladdin Sane” un „Diamond Dogs”), kā arī soul un funk mūzikas ietekmētais „Young Americans”. Protams, arī šie albumi mūzikas vēsturē ieņem svarīgas lomas, taču noteikti ne tik nozīmīgas kā sekojošais 1976.gada ieraksts „Station To Station”, kurš varētu tikt saukts par tādu kā savdabīgu tiltu uz sekojošo Bovija fāzi krautroka lauciņā, kura iezīmējās nākošajos trīs albumos – tā sauktajā „Berlīnes Triloģijā” – „Low”, „Heroes” un „Lodger”.
70’to gadu vidus ir viens no skandalozākajiem periodiem Bovija dzīvē. Interesanti, ka par šo leģendāro albuma ieraksta procesu ir visai maz laikabiedru atmiņu. Iemesls ļoti prozaisks – narkotikas un alkohols tika lietots TĀDOS daudzumos, ka neviens gluži vienkārši neko neatceras. Pašam Bovijam „Station To Station” sakarā pieder slavenais teikums: „Es zinu, ka tas tika ierakstīts Losandželosā, jo tā kaut kur bija rakstīts...”. Līdzīgas frāzes dzirdētas arī no albuma producentiem.
Lai arī albumā vēl ir skaidri jaušamas iepriekšējās plates „Young Americans” iezīmes funk un soul mūzikas izskatā (jo īpaši pirmajā singlā „Golden Years” un enerģiskajā „TVC15”), par „Station To Station” galvenajiem ietekmes avotiem mūzikas vēstures grāmatas min krautroku un sintezatorus (īpaši vācu apvienības Neu! un Kraftwerk) un slaveno britu okultistu un eksperimentētāju ar narkotikām (sākot no opija, beidzot ar meskalīnu) Elisteru Krouliju. Pēdējā ietekmes jūtamas dziesmu tekstos un, droši vien, arī Bovija tā laika dzīves uztverē.
Abas minētās ietekmes visvairāk jūtamas ievadošajā, desmit minūšu garajā opusā „Station To Station”, kas iesākas kā tipisks kraut-rock skaņdarbs ar motorisku ritmu, un tikai trešajā minūtē pievienojas Bovija vokāls, iedvešot šim ritmam arī dvēseli teicamas melodijas izskatā. Savukārt dziesmas noslēguma daļa jau pārvēršas enerģiskā un dejojošā himnā ar slaveno tekstu „It's not the side-effects of the cocaine / I'm thinking that it must be love”. Jāpiebilst, ka dziesmā Bovijs atkal sevi identificē ar izdomātu tēlu – šoreiz Thin White Duke. Noteikti noklausieties šo dziesmu arī otrajā diskā atrodamajā koncertā – tieši tur vislabāk just, kāds spēks ir albuma tituldziesmai.
"Station To Station" dzīvajā, 1978.gadā Tokijā.
Seko minētais albuma pirmais singls „Golden Years” un pirmā no divām albuma balādēm „Word On a Wing”, kas, kā vēlākās intervijās atzinis tās autors, radies pēc kārtējās kokaīna radītās depresijas, pirmoreiz mūžā aizdomājoties par Dievu. Savukārt „TVC15” albumu atkal atgriež bezbēdīgā funk/glamrock atmosfērā. Interesants stāsts ir arī šai dziesmai. Tā radusies, kad Bovija cīņu biedrs, ne mazāk slavenais Igijs Pops, viesojoties pie Bovija Losandželosā, bijis tiktāl apreibinājies ar narkotiskajām vielām, ka viņam pilnā nopietnībā licies, ka Bovija televizors vēlas... apēst Igija draudzeni. No tā Bovijs atvasināja stāstu – kādam puisim televizorā pazūd meitene, un viņš dodas iekšā viņu meklēt. Jāpiekrīt, visnotaļ interesants materiāls dziesmai (vai pat sirreālai filmai!).
Seko minētais albuma pirmais singls „Golden Years” un pirmā no divām albuma balādēm „Word On a Wing”, kas, kā vēlākās intervijās atzinis tās autors, radies pēc kārtējās kokaīna radītās depresijas, pirmoreiz mūžā aizdomājoties par Dievu. Savukārt „TVC15” albumu atkal atgriež bezbēdīgā funk/glamrock atmosfērā. Interesants stāsts ir arī šai dziesmai. Tā radusies, kad Bovija cīņu biedrs, ne mazāk slavenais Igijs Pops, viesojoties pie Bovija Losandželosā, bijis tiktāl apreibinājies ar narkotiskajām vielām, ka viņam pilnā nopietnībā licies, ka Bovija televizors vēlas... apēst Igija draudzeni. No tā Bovijs atvasināja stāstu – kādam puisim televizorā pazūd meitene, un viņš dodas iekšā viņu meklēt. Jāpiekrīt, visnotaļ interesants materiāls dziesmai (vai pat sirreālai filmai!).
"TVC15" dzīvajā 1985.gadā Live Aid koncertā Anglijā.
Divi no maniem personīgajiem plates favorītiem novietoti tās izskaņā. „Stay” ar „Station To Station” iepazīto motorisko ritmu, un par vienu no Bovija lieliskākajām vokāla paraugstundām uzskatītais „Wild Is The Wind”, kas patiesībā pat nav Bovija dziesma – tā ir vienīgā albuma kaverversija. Dmitrija Tjomkina un Neda Vašingtona 50’tajos gados sarakstīto dziesmu 1966.gadā slavenu padarīja Nina Simone savā albumā ar tādu pašu nosaukumu – „Wild Is The Wind”. „You touch me / I hear the sounds of mandolins / You kiss me / With your kiss my life begins” tik nobružātā, taču emocionāli spēcīgā un jutekliskā Bovija balsī vienkārši nespēj neaizkustināt. Manuprāt, maģiskākais albuma brīdis, ar ko tas arī svinīgi noslēdzas.
Atzīšos, šis nav starp maniem personīgi iecienītākajiem Bovija albumiem (nekas nepārspēs „Space Oditty” un „The Rise and Fall of Ziggy Stardust”), taču šis IR albums, kam būtu jābūt melomānu kolekcijā. Klausoties šo CD, mūzikas vēstures smarža burtiski laužas ārā caur atskaņotājiem. Trīsdesmit četri gadi „Station To Station” ir padarījuši tikai baudāmāku. Kā jau tas notiek ar visām kvalitatīvām lietām.
Divi no maniem personīgajiem plates favorītiem novietoti tās izskaņā. „Stay” ar „Station To Station” iepazīto motorisko ritmu, un par vienu no Bovija lieliskākajām vokāla paraugstundām uzskatītais „Wild Is The Wind”, kas patiesībā pat nav Bovija dziesma – tā ir vienīgā albuma kaverversija. Dmitrija Tjomkina un Neda Vašingtona 50’tajos gados sarakstīto dziesmu 1966.gadā slavenu padarīja Nina Simone savā albumā ar tādu pašu nosaukumu – „Wild Is The Wind”. „You touch me / I hear the sounds of mandolins / You kiss me / With your kiss my life begins” tik nobružātā, taču emocionāli spēcīgā un jutekliskā Bovija balsī vienkārši nespēj neaizkustināt. Manuprāt, maģiskākais albuma brīdis, ar ko tas arī svinīgi noslēdzas.
Atzīšos, šis nav starp maniem personīgi iecienītākajiem Bovija albumiem (nekas nepārspēs „Space Oditty” un „The Rise and Fall of Ziggy Stardust”), taču šis IR albums, kam būtu jābūt melomānu kolekcijā. Klausoties šo CD, mūzikas vēstures smarža burtiski laužas ārā caur atskaņotājiem. Trīsdesmit četri gadi „Station To Station” ir padarījuši tikai baudāmāku. Kā jau tas notiek ar visām kvalitatīvām lietām.
Plates noslēdzošais skaņdarbs "Wild Is The Wind".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru