Lana Del Rey -
"Summertime Sadness" (Ryan Hemsworth Remix) [Interscope]
(no official
release info)
Tā vien šķiet, ka viss, kam
pieskaras jaunais kanādiešu producents Raiens
Hemsvorts, pārvēršas, ja ne gluži par zeltu, tad kaut ko vērtīgu noteikti.
Janvārī Hemsvorts parūpējās par mēneša labāko remiksu, līdz nepazīšanai
pārveidojot Cat Power singlu „Manhattan”,
bet tagad pieķēries šovasar Rīgā gaidāmajai porcelāna princesītei Lanai Del Rejai. Oriģinālā „Summertime
Sadness” nav no spēcīgākajiem gabaliem jau tā ne dižajā dziedātājas debijas
albumā „Born To Die”, bet Hemsvorta rokās pārtapis par grūvīgu, interesantu un
viscaur baudāmu skaņdarbu. Ja Lana Del Reja pierunātu Hemsvortu pārtaisīt visu
albuma skanējumu, es, visticamāk, pat aizietu uz viņas koncertu Arēnā Rīga.
Pretējā gadījumā es pagaidīšu, līdz uz Rīgu atbrauks pats Raiens Hemsvorts.
(possibly from f/c
LP "Nothing Was the Same", out in 2013)
Tik daudz ūdeņu aiztecējis un
uzlecošo r’n’b zvaigžņu saradies, ka ir jau aizmirsies tālais 2010.gads, kad
Kanādas mūziķis Dreiks sevi spoži
pieteica ar debijas albumu „Thank Me Later”. Tagad pat šķiet jocīgi, ka vēl
pirms trim gadiem pasaule neko nezināja ne par Frenku Oušenu, nedz arī The
Weeknd, kura pirmos ierakstus mūzikas prese aizgūtnēm pielīdzināja tieši
Dreika daiļradei. Tas savukārt mums lika aizmirst kādu ļoti svarīgu lietu,
proti, Dreiks atšķirībā no dziedātājiem Ābela Tesfeja (The Weeknd) un Oušena ir
arī talantīgs reperis!
Spēris pārus nedrošus sānsoļus
un pirms mēneša izdevis pagalam viduvēju skaņdarbu „Started From The Bottom”,
ne mani vien Dreiks vedināja domāt, ka savu vietu hip-hop/r’n’b hierarhijā viņš
ir zaudējis. Līdzīgi kā pirms trim gadiem ar lielu un daudzus šokējošu triumfu
atgriezās Kanjē Vests, arī Dreiks jaunākajā trekā „5AM In Toronto” spilgti
apliecina, ka viņa talants nav nekur zudis. Atbilstoši nosaukumam, šis ir vēlas
nakts/agra rīta apbružāts, bet enerģijas un emociju pildīts darbs, kurā Dreiks
repo kā Nas labākajos laikos. Kopā
ar muzikālo noformējumu atsauc atmiņā vienu no izcilākajiem 90’to gadu hip-hop gabaliem. Bravo!
Šogad Dreiks plāno izdot trešo albumu "Nothing Was the Same". Vai "5AM in Toronto" tur būs iekļauts, nemāku teikt, bet ļoti ļoti ceru uz to.
Port St. Willow -
"Soft Light Rush (ii)" [Downtown]
(from f/c LP
"Holiday" deluxe edition, out April 2nd)
Kad Morisejam iznāk piecpadsmitā labāko dziesmu izlase, vai sesto reizi
tiek pārizdots kāds slavenāks The Cure
albums, labākajā gadījumā nāk smiekli. Taču, kad ierakstu leibls pārizdod kādu
ļoti gaumīgu albumu, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nepelnīti palicis
nepamanīts, var tikai priecāties. Diez vai citādi AMGmusic uzzinātu par
Ņujorkas mūziķi Nikolasu Prinsipu jeb Port
St. Willow, ja aprīlī dienasgaismu atkārtoti neieraudzītu viņa pirms gada
izdotais debijas albums „Holiday”.
Kā izrādās, Port St. Willow ir
bērnības draugs un vēlāk arī sadarbības partneris The Antlers solistam Pīteram Silbermanam. To nesaku nejauši, jo
lieku galvu ķīlā, ka tieši ar The Antlers Jums radīsies pirmās asociācijas, ja
„Soft Light Rush (ii)” būs pirmā iepazīšanās ar Port St. Willow. Viegls,
gaisīgs, bet reizē arī melanholiski skumjš un smeldzīgs skaņdarbs, balstīts uz
akustisko ģitāru un Nika falsetu, bet vietām eleganti papildināts ar trombonu
un trompeti, ko iespēlējis Viktors Nešs. 2.aprīlī „Holiday” būs iespēja
novērtēt ar otro piegājienu.
Lapalux feat.
Kerry Leatham - "Without You" [Brainfeeder]
(from f/c LP
"Nostalchic", out March 25th)
25 gadus vecais Eseksas
producents Stjuarts Hovards jeb Lapalux
pērn debitēja ar diviem EP uz leibla Brainfeeder, ko vada ietekmīgais mūziķis Flying Lotus. Martā sagaidāms Lapalux
debijas albums „Nostalchic”. Gada sākumā talantīgais producents jau atrādīja
divus, jāsaka, visai garāmejošus singlus, bet – trīs lietas, labas lietas –
jaunākais „Without You”, kas tapis kopā ar Keriju Lītamu, nogurdinošas dienas
vakarā strādā apbrīnojami.
Parasti mūsdienās notiek
otrādi – vispirms kaut ko gardu uziet un ar citiem padalās mūzikas blogeri, bet
pēc tam tas (veiksmes gadījumā) atrādās arī lielākos medijos. Šajā gadījumā
jāatsaucas uz TVNet mūzikas apskatnieku Jāni Žildi, kas uzgājis varen baudāmu
jaunās krievu (un ne tikai) neatkarīgās mūzikas blogu, kurā savu pērli atradis
arī šī raksta autors. Starp citu, ja kādam vēl ir azotē kāda interesanta krievu
mūzikas bloga adrese, būšu ļoti pateicīgs, ja padalīsities. Atzīšos –
Austrumeiropas mūzikas lauciņš man ir mazliet tumša bilde, ko gribētos
apgaismot...
Atgriežoties pie minētā bloga One Age Radio, tas pirms pāris nedēļām
apkopojis, viņuprāt, desmit labākos jaunos māksliniekus, starp krievu blicēm
iekļaujot arī divas no Ukrainas. Tieši ukraiņu duets The Pleroma, kas turklāt dzied ukraiņu valodā, iekrita ausīs
visvairāk. Pirms pāris nedēļām Konstantīns un Sveta limitētā daudzumā izdeva
savu jaunāko EP ar nosaukumu „Shum”, ko var par velti lejupielādēt arī grupas
SoundCloud vietnē. Godīgi sakot, nav nekas īpašs šajā sešu skaņdarbu
mini-albumā, taču pirmais treks „Kimnata” („Telpa”) ir vienkārši lielisks.
Krievu mūzikas apskatnieki The Pleroma nostāda shoegaze
plauktā, bet vismaz šis skaņdarbs daudz vairāk atbilst post-punk raksturojumam ar ļoti interesantu vokāla rečitēšanu, kas
savukārt nedaudz atgādina Ladytron.
(from f/c single
"Triadzz / Slasherr", out March 18th)
30 gadus vecais Glāzgovas
producents Rasels Vaits jeb Rustie
ar mūziku sācis nodarboties pirms 15 gadiem, jau priekšlaicīgi aizraujoties ar
tādiem stiliem kā dubstep un wonky, kas deju zālēs kļuva populāri
vēlāk. 2011.gadā pazīstamais elektroniskās mūzikas leibls Warp izdeva Rustie
debijas albumu „Glass Swords”, kurā, cita starpā, atradās arī viens skaņdarbs
ar Alūnu Frānsisu no šogad uzspīdējuša dueta AlunaGeorge vokālistes lomā.
AMGmusic Rustie līdz šim
vairāk kotējies kā remiksu autors, un arī viņa jaunākais skaņdarbs „Slasherr”
sākotnēji atstāja iespaidu kā gana baudāms, taču ne ar ko īpašu neizlecošs
treks. Lauzti ritmi, reiviski un hipnotizējoši sintezatori utt. Taču uzvarošais
šī skaņdarba brīdis pienāk pēc otrās minūtes, kad parādās balēriskas pludmales
noskaņas, un, kad tām vēl pievienojas spēcīga basu līnija, „Slasherr” nostrādā
kā tāda ekstazī tablete – pēkšņi BOOM un IR!
Bruklinas kvartets Small Black savu karjeru sāka pagājušās
desmitgades beigās, pievienojoties tolaik aktuālajam pludmales noskaņu
pildītajam chill-wave mūziķu
sarakstam, kas veltin vēlās no Amerikas Savienotajām Valstīm. Maijā grupa
atgriezīsies ar otro studijas albumu „Limits of Desire”, kura pirmais singls
„Free at Dawn” liecina, ka Small Black vairāk tuvinās electro-pop skanējumam, atsaucoties uz New Order un Cut Copy
stilistiku.
Nav jau nekāds noslēpums, ka
AMGmusic nav lieli smagās rokmūzikas, kur nu vēl metāla cienītāji. Tamdēļ jo
lielāks prieks atrast kādreiz šī mūzikas stila kompozīciju, kas ne tikai
iekļūst A-LISTē, bet pat stabili pretendē uz Nedēļas Singla statusu.
Kylesa ir sludge metal/psych
rock apvienība no ASV Džordžijas štata, dibinājusies pirms 12 gadiem.
Tiesa, vairāki grupas dalībnieki jau pirms tam bija iesituši roku mūzikā,
darbojoties citās apvienības tālajos 90’tajos gados. Šo divpadsmit gadu laikā
Kylesa izdevuši piecus albumus, no kuriem kritiķu lielāko atzinību izpelnījās
tieši pēdējais, 2010.gadā izdotais „Spiral Shadow”. Maijā sekos sestais albums
„Ultraviolet”, kura pirmais singls „Unspoken” ir klāt.
Visticamāk, „kārtīga metāla”
faniem šis būs komercradio staciju materiāls ala Metallica „The Black Album” garā, bet AMGmusic sajūsmina „Unspoken”
noskaņa, kas tiešām nedaudz atsauc atmiņā 90’to gadu sākumposmu un tā laika
alternatīvo mūziku.
Nu jau pāri 50 gadiem
leģendārajam BBC Radio 1 sestdienas vakara raidījuma Essential Mix vadītājam Pītam Tongam, bet viņa ietekme deju
mūzikā joprojām ir gana liela. Jāatzīstas, nu jau gadus septiņus šim raidījumam
nepievēršu uzmanību, bet jaunākais EM sahaipotais
mākslinieks ir pelnījis ievērību. Londonas producents Džordžs Ficdžeralds jau pērn nonāca arī AMGmusic uzmanības lokā ar
pāris skaņdarbiem un remiksu Džesijas
Vēras trekam „No To Love”, bet, šķiet, „Thinking of You” ir jaunā talanta
pagaidām jaudīgākais darbs.
(from f/c LP
"Cruise Your Illusion", out April 2nd)
Pirms diviem gadiem
uzspīdējušais Vašingtonas kolektīvs Milk
Music aprīlī izdos ilgi gaidīto debijas albumu „Cruise Your Illusion”.
Janvārī jau piedāvājām noklausīties albuma pirmo singlu „I’ve Got a Feeling”,
kam tagad seko ne mazāk pulsējošs rokmūzikas skaņdarbs „Cruising With God”.
Februāris atkal bijis muzikāli
ļoti saturīgs mēnesis, pienesot klāt 13 jaunas A-LIST kompozīcijas. Tās un
septiņas citas labākās no aizvadītā mēneša varat noklausīties zemāk piedāvātajā
AMGmusic FEBRUARY 2013 miksteipā. Lejupielādē un klausies uz veselību! Starp
citu, 8.martā pēc pāris mēnešu pārtraukuma atkal uzspēlēšu NABAKLAB, tai skaitā
šo to no šeit miksteipā iekļautā. Tiekamies!
„The Man Who Died In His Boat”
(pagaidām gada labākais albuma nosaukums!) patiesībā nav īsti dēvējams par
jaunāko Portlendas ambientās mūzikas pārstāves Lizas Harisas jeb Grouper ierakstu. Albuma materiāls
tapis 2008.gadā, kad mūziķe ierakstīja savu pirmo kritiķu plaši novērtēto plati
„Dragging a Dead Deer Up a Hill”, taču līdz šim tā arī palika neizdots. Līdz
pēdējai detaļai atkailināts, intīms un trausls albums, kas noteikti pelnījis
vietu ne tikai Harisas labāko darbu augšgalā, bet arī blakus izcili skaistajam Džuliannas Bārvikas 2011.gada „The
Magic Place”.
4.FIDLAR – „FIDLAR”
Release date: 04/02/2013
Label: Mom & Pop
AMG rating: 8/10
Lai saprastu, par un ap ko
grozās Losandželosas surf-punk apvienības FIDLAR
debijas albums, pietiek paskatīties uz dažiem dziesmu nosaukumiem. „Cheap Beer”
(„I drink cheap beer / So what? FUCK YOU!”),
„Stoked and Broke” („I just wanna get
really high / Smoke weed until I die”), „Whore” („Why did you go betray me? / You’re such a whore!”) utt. Arī zem
citiem, mazliet mānīgākiem nosaukumiem ir dziesmas par lētu alu, draņķīgām
tabletēm, darbu, kas riebjas, tusēšanu 25 stundas diennaktī un pamuļķiem
draugiem – mans mīļākais teksts dziesmā „Max Can’t Surf”: „Max can’t surf, Max can’t surf / He gets really stoned and tries to
make it work / But god knows HE’S GOT NO BALANCE!”. Naivi un truli? Varbūt,
bet dažreiz šāds jaunības maksimālisms ir tieši tas, kas uzlādē, un „FIDLAR”
pavisam noteikti ir šī mēneša jautrākais albums. Ja dzīve sit pa galvu un
sirdi, kādreiz der apsēsties, attaisīt „lētu alu”, nospļauties uz visu un
nedaudz padzīvot šodienai. Tas attīra!
„Lielāk, plašāk, himniskāk” ir ļoti bīstams virziens grupai, kas
drīzāk pieder mūzikas gardēžu ēdienkartei nekā čārtu tabulu iekarotājiem. Mēs
taču labi atceramies, kas notika ar Kings
of Leon, The Killers un gala
beigās arī ar Muse. Tieši tamdēļ vēl
lielāku apbrīnu raisa tās grupas, kas, izvēloties šo „stadionu ceļu”, tomēr
pamanās neiebraukt auzās, un faktiski vienīgais, ko „Holy Fire” sakarā var
pārmest Foals, ir, ka tas brīžiem
pat punkts punktā seko „Total Life Forever” shēmai. Pāris hīti, ar ko piepildīt
komcerstaciju raidlaikus (šeit „My Number”, „Bad Habit”), smeldzes pilni lēnie
ar tendenci „uzsprāgt” beigās (šeit „Late Night” un „Milk & Black Spiders”)
un kāds pārsteigumiņš (šeit roķīgais pirmais singls „Inhaler”).
Autre Ne Veut pieņemts pievienot t.s. „new r’n’b” lauciņā blakus How
To Dress Well, Frank Ocean un Miguel. Protams, šeit viscaur jūtami
soulmūzikas un r’n’b elementi, taču saukt šo par r’n’b albumu būtu, maigi
izsakoties, neprecīzi. Tad jau drīzāk „Anxiety” var salīdzināt ar 80’to gadu
popmūziku, piemēram, Prince, kura
vēsmas gaisā jūtamas ne tikai dēļ brīžiem spiedzošā vokāla, bet arī elektriskās
ģitāras iestarpinājumiem. Paklausieties kaut vai „Don’t Ever Look Back”
noslēgumu! Tāpat arī albuma grandiozitāte un plašums (šis ir pirmais Autre Ne
Veut albums, kas ierakstīts īstā studijā, nevis guļamistabā) drīzāk atgādina Madonnas ierakstus, nevis, teiksim, Grimes.
Bet visprecīzāk būtu teikt, ka šis ir 2013.gadu lieliski raksturojošs
popmūzikas ieraksts, par ko noteikti jāpateicas arī albuma producentam un
Artura tuvam draugam Danielam Lopatinam (no Ford & Lopatin un Oneohtrix
Point Never), kas esot sākumposmā bijis galvenais Autre Ne Veut skolotājs
skaņu pasaulē. Ja Ašina vokāls un melodiskums ir „Anxiety” sirds un dvēsele,
tad šīs „so 2013” ritmu un skaņu
programmatūras fonā ir albuma prāts un muskuļi, kopā radot vienu veselu,
spēcīgu kopumu. Albuma lielākā pēcgarša ir apziņa, ka popmūzika nav nekāds
lamuvārds, tā var būt un arī ir māksla. Trausla un spēcīga vienlaikus.
Nick Cave & The Bad Seeds
piecpadsmitais studijas albums „Push The Sky Away” atkal ir interesants
pavērsiens. Saturiski tas pat attāli nelīdzinās „Dig Lazarus, Dig!!!”, arī
ambiciozitātes ir mazāk nekā, piemēram, 2004.gada dubultalbumā „Abattoir
Blues”. Drīzāk šo var pielīdzināt sentimentālajam 2001.gada darbam „No More
Shall We Part”, taču, kamēr tas bija trausls, pārlieku garīgs un snauduļojošs,
„Push The Sky Away” ir spilgts, bagātīgs, vienlaikus nepārspīlējošs albums.
Tāds, kādu klausītājs visvairāk sagaida no mūziķa, kura karjera pārsniegusi 30
gadu slieksni, kurš sevi ir pierādījis dažādās lomās un kurš necenšas par
varītēm mūs pārsteigt vai – vēl trakāk – mēģināt atgriezties jaunībā.
Ja kāds baidījās, kas notiks
ar The Bad Seeds, kad 2009.gadā aizgāja viens no tās centrālajiem mūziķiem,
Miks Hārvijs, šīs bailes var droši nolikt malā. Noir-rock karalis Niks Keivs šajā albumā ir fantastiskā formā, un
muzikāli šis noteikti ir iespaidīgākais Keiva & The Bad Seeds darbs kopš
90’tajiem gadiem. Turklāt plates izskaņā tā pamanās pat mazliet nošokēt. Es
nudien neatceros, kad Keivs būtu radījis tik atkailinātu un sirdi plosošu
skaņdarbu, kāds ir „Push The Sky Away”. „You
gotta just keep pushing on / Push the sky away,” Keivs ir ne mazāk zinošs
dzīves skolotājs, kā Leonards Koens.
.jpg)
