PIECI LABĀKIE ALBUMI JŪLIJĀ:
5.AlunaGeorge – „Body Music”
Release date: 26/07/2013
Label: Island
AMG rating: 7/10
Gada sākumā iekļūšana BBC
Sound of 2013 saraksta 2.vietā un vairāki veiksmīgi singli, no kuriem īpaši
jāizceļ „Attracting Flies”, noteikti varēja radīt zināmu spriedzi Alunai
Frānsisai un Džordžam Rīdam, un lielas ekspektācijas klausītājiem. Tamdēļ nav
brīnums, ka debijas albumu „Body Music” britu žurnāls NME nodēvējis par „neizmantotu iespēju”. Albuma spēcīgākie
skaņdarbi jau ir zināmi, savukārt pārsteigumu šeit pietrūkst. No vienas puses
varētu vainot Rīda vienpersonisko producēšanu, taču patiesībā tieši
neuzbāzīgais skanējums ir šīs plates lielākais pluss, kas to padara par gana
gaumīgu, ausij tīkamu klausāmvielu.
4.Daughn Gibson – „Me Moan”
Release date: 08/07/2013
Label: Sub Pop
AMG rating: 7/10
Mūzikas kritiķu domas par Dona
Gibsona albumu „Me Moan” dalās divās nometnēs – ir tādi, kas albumu aizgūtnēm
slavē, un ir daudz atturīgāk domājošie. Tam šoreiz ir triviāls izskaidrojums –
ne visi ir dzirdējuši mūziķa pagājušā gada debijas albumu „All Hell”, kas tad
arī atnesa līgumu ar pazīstamo mūzikas leiblu Sup Pop. Proti, arī šeit bijušais
kravas mašīnu šoferis turpina sapludināt kantri mūzikas klišejas ar tumšāku
elektroniku, taču albumam pietrūkst tās jaudas un oriģinalitātes dzirksteles,
kas sprakšķēja „All Hell”. Taču ar visu to „Me Moan” uz jūlija albuma fona ir
ļoti patīkams darbs, kas atgādina UNKLE krustojumu ar Niku Keivu un kādas
tautiskās mūzikas ansambli.
3.Weekend – „Jinx”
Release date: 22/07/2013
Label: Slumberland
AMG rating: 8/10
Pēc pirmajiem diviem singliem
– eksplozīvā, sirdi plosošā „Mirror” un salīdzinoši saulainā „It’s Alright” –
varēja šķist, ka Kalifornijas trio Weekend
būs devušies arvien ciešākos post-punk
apskāvienos. No vienas puses tas ir drošs solis un plašāk atvērtas durvis, no
otras – katrs mazliet paslinks žurnālists Tevi salīdzinās ar The Cure un Joy Division. Taču pirmie priekšstati izrādījušies mānīgi. Post-punk pamatnes šeit tiešām dzirdamas
izteiktāk, nekā debijas ierakstā, taču noise
un šūgeiza klātbūtne ir joprojām. Turklāt visus šos komponentus, ko izmanto
arī, piemēram, The Twilight Sad vai A Place To Bury Strangers, Weekend ir
savienojuši tā, ka grupu nevar sajaukt ar kādu citu. Reti kurš
šūgeiza/post-panka ieraksts skan tik viegli, nepiespiesti un gaisīgi. Manuprāt,
solis uz priekšu.
2.El-P and Killer Mike – „Run The Jewels”
Release date: 01/07/2013
Label: Fool’s Gold
AMG rating: 8/10
Pagājušais gads hip-hopam
noteikti vērtējams kā ļoti veiksmīgs. Par Kendrika
Lamāra debijas plati vispār nerunāsim, bet ļoti veiksmīgus ierakstus izdeva
arī Killer Mike un viens no
alternatīvākajiem šā brīža hip-hop meistariem El-P, kurš, starp citu, bija arī Killer Mike albuma producents.
Šogad abi apvienojušies kopīgā duetā Run The Jewels un izdevuši tāda pat
nosaukuma debijas albumu. „Run The Jewels” attaisno visas cerības, ko no Killer
Mike un El-P sadarbības augļa varētu vēlēties – tas ir spēcīgs, masīvs un
viscaur pārliecinošs kā skanējumā, tā arī izpildījumā. Taču tieši starp
pulsējošajiem bītiem un griezīgajām skaņām ik pa laikam izpeldošie
piedziedājumi (skatīt „Run The Jewels” un jo īpaši „DDFH”) šo plati padara tik
ļoti baudāmu un stabili liekamu starp 2013.gada hip-hop labākajiem ierakstiem.
1.Fuck Buttons – „Slow Focus”
Release date: 22/07/2013
Label: ATP Recordings
AMG rating: 9/10
Kad es 2009.gadā rakstīju par
Bristoles dueta Fuck Buttons otro
studijas albumu „Tarot Sport”, uzsvēru, ka neesmu dzirdējis nevienu tik
melodisku drone mūzikas albumu. To
pašu zināmā mērā var teikt par „Slow Focus”, bet lielāks akcents jāliek uz to,
ka es nevarēju iedomāties, ka drone
mūzikas grupa spēj radīt divus tik uzskatāmi atšķirīgus albumus. Nav jau tā, ka
„Tarot Sport” būtu albums, ko šūpuļdziesmu vietā likt zīdaiņu iemidzināšanai,
bet „Slow Focus” teju vai šokē ar savu tumšumu un apokaliptisku nolemtību.
Šī melnā noskaņa ir lielākā
atšķirība no iepriekšējiem Fuck Buttons darbiem, jo pārējie elementi ir
palikuši. Skaņdarbi joprojām ir gari, izstiepti, bet tikai tamdēļ, lai vēl
saasinātāk un ar lielāku baudu („The Red Wing” gadījumā pat orgasmu) sagaidītu
kulmināciju, kas parasti izskan ar tādu jaudu, ka pie spēcīgākas skaņu
aparatūras varētu arī paģībt. Savukārt pats patīkamākais ir albuma izskaņa.
„Hidden XS” noteikti ir episkākais no plates trekiem, kurš it kā izved no melna
tuneļa un iededz mazu gaismu, kuras tālākā izmantošana jau paliek klausītāja
ziņā, jo plate ir galā.
