ALBUMS: Foals - Holy Fire

Foals – „Holy Fire”

Release date: 11/02/2013

Label: Transgressive

AMG rating: 8/10

Pirms ķerties klāt jaunajam Foals albumam „Holy Fire”, joka pēc nolēmu sarindot pleilistē visus grupas singlus un noklausīties tos hronoloģiskā secībā. Ja grupas daiļrade Jums ir sveša, tas ir ideāls veids 40 minūtēs izsekot Foals skanējuma pakāpeniskajai, bet konsekventajai maiņai.

Kad 2008.gadā pieci jaunieši no Oksfordas debitēja ar albumu „Antidotes”, īsu, bet diezgan spožu uzplaukumu piedzīvoja mūzikas stils ar man ne īsti saprotamu terminu „math-rock”. Foals tolaik nereti minēja kā populāru piemēru šim eksperimentālās rokmūzikas atzaram, bet jau tad bija skaidrs, ka ne tas ir apvienības mērķis, nedz arī viņi tur taisās palikt. Paklausieties kaut vai melodisko un eksplozīvo plates trešo singlu „Olympic Airways”! Vēl skaudrāk šī iezīme, ka grupas plāni sniedzas tālāk par šauras underground blices statusu, iezīmējās sekojošajā 2010.gada albumā „Total Life Forever”. Šī albuma lielākā burvība gan bija smeldze un dziļums, taču kopējais skanējums neradīja šaubas – Foals tuvojas stadioniem.

Par lieliem plāniem liecina arī „Holy Fire” piesaistītie producenti, kas komentārus neprasa – Flods un Alans Molders. Abu kontā ir tik daudz ietekmīgu ierakstu, ka ar abu roku pirkstiem, ja vien neesat mutants, nepietiks. Albuma pirmās ierakstu sesijas gan notika 2011.gada sākumā Austrālijā kopā ar producentu Džono Mā. Taču tā vairāk kalpojusi kā iesildīšanās, viss „Holy Fire” gala materiāls ierakstīts 2012.gadā Londonā kopā ar minētajiem mūzikas smagsvariem un speciāli albumam iegādātiem veciem sintezatoriem, sempleriem un bungu mašīnām, kas līdz tam Foals bija svešas. Kvinteta solists Janis Filipakis intervijā NME vēl piebilda, ka viena no izmaiņām jaunā albuma sakarā esot, ka tagad grupa daudz mazāk patērējot marihuānu...

„Lielāk, plašāk, himniskāk” ir ļoti bīstams virziens grupai, kas drīzāk pieder mūzikas gardēžu ēdienkartei nekā čārtu tabulu iekarotājiem. Mēs taču labi atceramies, kas notika ar Kings of Leon, The Killers un gala beigās arī ar Muse. Tieši tamdēļ vēl lielāku apbrīnu raisa tās grupas, kas, izvēloties šo „stadionu ceļu”, tomēr pamanās neiebraukt auzās, un faktiski vienīgais, ko „Holy Fire” sakarā var pārmest Foals, ir, ka tas brīžiem pat punkts punktā seko „Total Life Forever” shēmai. Pāris hīti, ar ko piepildīt komcerstaciju raidlaikus (šeit „My Number”, „Bad Habit”), smeldzes pilni lēnie ar tendenci „uzsprāgt” beigās (šeit „Late Night” un „Milk & Black Spiders”) un kāds pārsteigumiņš (šeit roķīgais pirmais singls „Inhaler”).

Atgriežoties pie sākumā minētā, Foals jau sen nedrīkst salīdzināt ar neatkarīgo mūzikas scēnu, un, ja to nedara, šis ir sasodīti profesionāli, pārliecinoši katrā detaļā nostrādāts darbs, kas tik un tā joprojām izklausās pēc rokgrupas, nevis nopulēta, tikai masām paredzēta produkta. Foals un, galvenais, grupas līderim Janim Filipakim nav manāms izteikts egocentrisms un uzmanības trūkums, kas, manuprāt, šo albumu palīdz darīt siltāku. Šeit ir tradicionāli stadionu piepildīšanas paņēmieni, sākot jau ar plašo skanējumu, taču šeit nav ārišķības. Drīzāk dabiska, loģiska pilnveidošanās, kas nevienā brīdī nešķiet darīta piespiedu kārtā.

Nākamais albums Foals būs grūts. Gandrīz vai „to be or not to be”. Ja „Holy Fire” izaugsmei tiks pievienotas kādas trīs četras epohālas, monumentālas kompozīcijas (tādu trūkums ir iemesls, kāpēc nevaru ielikt šai platei augstāku atzīmi), grupa var nodrošināt sev ierakstu mūzikas vēstures grāmatās ar zeltītāko pildspalvu. Ja nē, būs grūti. Mūzikas kritiķi mēdz būt nežēlīgi. „Bet par to domāsim rīt,” teica kāda sen mirusi dāma. Pagaidām varam baudīt, iespējams, labāko britu rokmūzikas albumu 2013.gadā.

Rollin Hunt - Beautiful Park

Rollin Hunt - "Beautiful Park" [Moniker]

(from f/c LP "The Phoney", out April 30th)

Nu jau labu laiku AMGmusic lapās regulāri katru nedēļu parādās pat divi vai trīs debitanti mūzikā, kamēr šonedēļ esam piedāvājuši dziesmas tikai no jau zināmiem mūziķiem. Tāpēc prieks atrādīt Čikāgā dzimušo, bet sen jau kā Kaliforniju par mājām saucošo multimediju mākslinieku Rollin Hunt, kas ir no tiem artistiem, kam īstais vārds laikam ir, vai nu smieklīgs vai garlaicīgs, bet katrā ziņā ne publiskojams.

Lai gan par debitantu jeb zaļknābi Rollin Hunt vis nenosauksi. Ar lo-fi mūziku viņš nodarbojas jau vairākus gadus, plašāku uzmanību gan izpelnoties kā vizuālais mākslinieks, piemēram, veidojot NBA reklāmas. Albums „The Phoney”, kas iznāks aprīļa izskaņā, tomēr dēvējams par Rollin Hunt „īsto” debijas ierakstu, no kura šobrīd varam baudīt pirmo singlu „Beautiful Park”. Manuprāt, ļoti burvīgs, mazliet dūmakains, sapņains un izskaņā arī dramatisks skaņdarbs, kas varētu skanēt kādā Deivida Linča filmas saundtrekā, ja to veidotu Matthew Dear, nevis Angelo Badalamenti.

Pure X - Things In My Head

Pure X - "Things In My Head" [Acephale]

(from f/c LP "Crawling Up The Stairs", out May 14th)

Teksasas apvienība Pure X sākotnēji saucās Pure Ecstasy, 2010.gada pavasarī debitējot arī AMGmusic lapās ar burvīgo singlu „Voices”. Gadu vēlāk lo-fi/psych/country trijotne nomainīja nosaukumu (Pure Ecstasy esot jau piederējis kāda Sanfrancisko grupelei) un izdeva tīri solīdu debijas albumu „Pleasure”. Maijā uz tā paša leibla Acephale Records iznāks otrais studijas ieraksts „Crawling Up The Stairs”, un šobrīd grupa piedāvā nobaudīt pirmo augli singla „Things In My Head” izskatā, kas ir daudz mazāk lo-fi, bet toties vairāk psych (vai varbūt high/drunk?) country. Turklāt lejupielādējams bez maksas!

The Strokes - All The Time

The Strokes - "All The Time" [RCA]

(from f/c LP "Comedown Machine", out March 25th)

Par vienu no 21.gadsimta pirmās desmitgades ietekmīgākajām rokgrupām uzskatītie ņujorkieši The Strokes 2011.gadā pēc piecu gadu klusuma pauzes atgriezās ar visai viduvēju albumu „Angles”. Šķita, ka līdz nākamajam, ja tāds vispār būs, gaidīsim vēl ilgāk. Nekā. The Strokes gada sākumā izziņoja jaunu plati un kopā ar to jaunu dziesmu, kas izklausījās pēc... A-ha „Take On Me” vājas kaverversijas. Joks? Visticamāk, jo klāt ir otrais gaidāmā albums singls „All The Time”, kas beidzot atgādina tos The Strokes, ko pasaule iemīlēja pirms vairāk nekā desmit gadiem. „Comedown Machine” iznāks 25.martā.

Youth Lagoon - Mute

Youth Lagoon - "Mute" [Fat Possum]

(from f/c LP "Wondrous Bughouse", out March 5th)

Ļoti savādas ir AMGmusic attiecības ar amerikāņu mūziķi Trevoru Pauersu jeb Youth Lagoon. Savādas tādā ziņā, ka ikreiz, kad mākslinieks izdod kaut ko izcilu, nelāgas lietas notiek AMGmusic. Viņa fantastiskais debijas singls „July” iznāca 2011.gada maijā. Man pat nav vārdu, kā aprakstīt šo posmu savā dzīvē. Attiecīgi dziesma šajās lapās neparādījās. Tā paša gada septembrī sekoja debijas albums „The Year of Hibernation” un vēl viens mans pēc-šķiršanās psiholoģiskais kritums. Atkal nekā. Šī gada sākumā mūziķis atgriezās ar jaunu singlu „Dropla”, kas... neizskaidrojamā kārtā paslīdēja man garām. Kad beidzot atnāca, tas jau bija Radio NABA Top 20, turklāt atradās daudz citu svarīgu lietu, ko darīt. Bail domāt, kas notiks marta sākumā, kad tiks izdots Youth Lagoon otrais studijas albums „Wondrous Bughouse”...

Katrā ziņā šobrīd klāt ir gaidāmās plates otrais singls „Mute”, kas ir garākais un vienlaikus vismaz muzikāli pacilājošākais mūziķa darbs. Lai arī mazliet pietrūkst tā mīļā siltuma, kas bija „Dropla”, šis liek domāt, ka mūs sagaida vismaz viens ļooti labs albums martā!

A-LIST: Purity Ring - Grammy (Soulja Boy cover)

Purity Ring - "Grammy" (Soulja Boy cover) [self-released]

(available as a free download)

Purity Ring kaverversija Soulja Boy dziesmai?! Man bija jāiekniebj un jāatrod divus gadus veca intervija ar Kanādas dueta skaņu vīru Korinu Rodiku, kurā viņš stāsta par savu mīlestību pret Soulja Boy 2010.gada albumu „The DeAndre Way”, lai tam noticētu. Nudien nekad nebiju domājis, ka AMGmusic sakarā man kādreiz būs jāparokas Soulja Boy katalogā, lai sameklētu dziesmu "Grammy".

Kādam, kurš mūzikai pieslēdzies tikai pēdējos gados, paskaidrošu, ka Soulja Boy ir viens no pagājušās desmitgades kaitinošākajiem tīņiem mūzikā. Negribu viņa lielāko hītu „Crank That Soul” gluži pielīdzināt „Gangbang Style” (pēdējam nav konkurentu) vājprātam, bet bija aptuveni uz to pusi. Taču šajā gadījumā kārtējo reizi pierādās mana tēze, ka viss sliktais mūzikā gluži nav jāizmet. To var pārstrādāt. Kā daudzus atkritumus!

Purity Ring kaverversijas lielākā veiksme būtībā ir paša Soulja Boy repa iztrūkums, jo šeit Megana Džeimsa pantiņus drīzāk izdzied savā enģeliskajā balstiņā, nevis repo. Savukārt pārspīlēti himniskais piedziedājums „What do you want from me / I’ve given you everything”, ko oriģinālā izpilda Estere Dīna, kopā ar Rodika klikšķiem un bītiem Purity Ring sanāk tik dabiski un nepiespiesti, ka, ja to kādam Soulja Boy nepazinējam uzdotu kā kanādiešu oriģināldarbu, šaubas nerastos.

Morāle? Kas zina, varbūt pēc gadiem pieciem arī korejiešu Psy skaņdarbs iedvesmos kādu profesionālāku mākslinieku uz lielisku hītu. Atkritumus nevajag izmest, tos var pārstrādāt!

The Embassy - International

The Embassy - "International" [International]

(from f/c LP "Sweet Sensation", out February 26th)

Palūkojoties kartē, kur atrodas Gēteborga, varētu domāt, ka vismaz ziemās īpaši karsti tur nav. Paklausoties mūziku, kas pēdējo desmit gadu laikā nākusi no šīs Zviedrijas pilsētas, šķiet, ka tur pludmales ballītes nedēļas nogalēs notiek visu gadu. Tieši Gēteborgā radušies dueti Studio, The Tough Alliance un arī nu jau izjukušais Air France.

Tomēr par, ja tā to drīkst nosaukt, Gothenburg-Balearic scēnas celmlaužiem mēdz dēvēt citu šīs pilsētas duetu – The Embassy, ko veido Fredriks Lindsons un Torbjerns Hakansons. Nebūs gan liels brīnums, ja Jums par viņiem šī ir pirmā dzirdēšana. Vairāk nekā desmit gadu pastāvēšanas laikā The Embassy ir izdevuši tikai divus albumus, kuriem 26.februārī pievienosies trešais – „Sweet Sensation”. Jau pirms kāda laika grupa nāca klajā ar pirmo singlu „Related Artist”, bet šobrīd digitāli pieejams jau otrs „International”.

A-LIST: !!! - Slyd

!!! - "Slyd" [Warp]

(from f/c LP "THR!!!ER", out April 29th)

Kad Sakramento dance-punk kolektīvs !!! (chk chk chk) janvāra beigās izziņoja, kā dēvēs viņu jauno albumu („THR!!!ER”), bija skaidrs, ka vismaz vienu balvu viņi šogad iegūs – par labāko nosaukumu. Tagad, kad klāt ir albuma pirmais singls „Slyd” (izrunā tāpat kā „slide”), nav šaubu, ka kolektīvs ir arī teicamā muzikālā formā.

Ar to gan es negribu teikt, ka slikts bija !!! iepriekšējais ieraksts „Strange Weather, Isn’t It?”. Patiesībā tolaik šo albumu AMGmusic novērtēja ar 8/10 un iekļāva gada labāko albumu Top 50. Gluži vienkārši šis albums bija izteikti mierīgāks, relaksējošāks un vairāk uz house mūziku, nevis trakojošo dance-punk tendēts. Attiecīgi saprotama bija zināma nostalģija pēc fantastiskajiem un pozitīvi trakulīgajiem hītiem „Me And Giuliani Down By The School Yard” (no 2004.gada albuma „Louden Up”) un mana personīgā favorīta – „Bend Over Beethoven” (no 2007.gada albuma „Myth Takes”).

Arī „Slyd” nav tāds hīta potenciāls un elektro/roka krustojums, kāds iepriekš minētajos pagājušās desmitgades darbos. Patiesībā gabals vispār iesākas (un daļēji arī turpinās) kā tāds Daft Punk un Hot Chip krustojums, bet tas apbrīnojamais grūvs un vokālā džemošana ir tāds, uz kādu bez !!! spējīgs vēl tikai LCD Soundsystem. Grūti pat tagad saprast, ko gaidīt no aprīļa izskaņā gaidāmā „THR!!!ER”, bet tā laikam ir viena no !!! lielākajām burvībām. Skaidrs ir viens – vai nu mājās, vai pludmalē, vai klubā, vai milzīgā festivālā, bet ballīte BŪS.

Zoo Brazil feat. Ursula Rucker - Give Myself

Zoo Brazil feat. Ursula Rucker - "Give Myself" [Magik Muzik]

(released as a single on February 11th)

Ir tāds zviedru dīdžejs un producents Džons Andersons jeb Zoo Brazil, kura ierakstiem kopš pērnās desmitgades parasti nepaeju garām. Pēdējā laikā gan to šad tad darīju, jo nu jau vismaz pāris gadus nekas ievērības cienīgs netika izdots. Taču tiklīdz es ieraudzīju, kas ir vokāliste jaunākajam singlam „Give Myself”, šaubas pagaisa.

Ursula Rakere savu karjeru sāka kā dzejniece, uzstājoties ar saviem lasījumiem dzimtajā Filadelfijā. Viņas šarms un izteiksmīgā balss neatstāja vienaldzīgus house producentus, un drīz vien Ursulas balss bija jau dzirdama veselā rindā klubu mūzikas darbu, pazīstamākais no tiem noteikti ir 1994.gada King Britt singls „Supernatural”. Šīs dziesmas 2002.gada remiksu 12” singls, starp citu, bija viena no pirmajām vinila platēm, ko nopirku. Dēļ fantastiskā Hardsoul miksa, kas diemžēl nav atrodams ne YouTube, ne SoundCloud. Man diemžēl nav ne tehnikas, ne zināšanu, kā no vinila iedzīt digitālā formātā... :( Ja kāds to māk un var, varu aizdot plati!

Atgriežoties pie „Give Myself”... Patiesībā jau tas ir tipisks Zoo Brazil. Dobjš, smagnējs un izteikti naksnīgs progressive house, taču, tiklīdz parādās Ursulas balss, prāts un sirds atgriežas saldajos 90’tajos un pērnajā desmitgadē. Turklāt teicama arī elektriskās ģitāras iestarpināšana ik pa laikam, kas gabalam piedod tādu zināmu skumju piegaršu.

Kisses - The Hardest Part

Kisses - "The Hardest Part" [Cascine]

(from f/c LP "Kids in LA", out May 14th)

Klausoties jaunāko Losandželosas dueta Kisses singlu, nemaz nebiju pamanījis, uz kura leibla tas ir izdots. Kā izrādās, tā ir neatkarīgā Ņujorkas izdevniecība Cascine, kas pirmoreiz tika pamanīta, pateicoties Chad Valley darbiem. To pieminu tāpēc, ka tieši Chad Valley (plus Twin Shadow) pirmais nāk prātā, klausoties tipiskā 80’to gadu melanholiskās, bet vienlaikus ritmiskās popmūzikas mērcē ieturēto „The Hardest Part”, kas ievada maijā gaidāmo dueta otro studijas albumu „Kids In LA”.

A-LIST: Haim - Falling

Haim - "Falling" [Polydor]

(from f/c EP "Falling", out April 1st)

Katra gada lielākie mūzikas portāli un žurnāli par pienākumu uzskata nodarboties ar zīlēšanu un prognozēt, kurš tad no jaunajiem māksliniekiem jaunajā gadā gūs tos lielākos panākumus. Šķiet, neviens 2013.gada sākumā neizlaida četru burtu salikumu HAIM, aiz kura paslēpušās trīs māsas no Kalifornijas – Este, Danielle un Alana Haimas – un bundzinienks Dešs Hatons.

Interesanti, ka sākotnēji lielāku ažiotāžu ap Kalifornijas kvartetu sacēla tieši britu mūzikas apskatnieki, kas varbūt ar izskaidrojams ar manu skepsi pret HAIM (nu jau kādu laiku pagrūti uzticēties britu žurnālistiem). Šo skepsi zināmā mērā pavairoja arī meiteņu oktobrī izdotais pirmais EP „Forever”, kura salīdzinājumi ar Fleetwood Mac šķita krietni pārspīlēti un uzpūsti, kā arī iesildītāju statuss Mumford & (incredibly boring) Sons tūrē.

Lai kā man nepatiktu mainīt domas un izteikumus, to piespiež darīt jaunākais meiteņu veikums, singls „Falling”. Pirmkārt, dziesma pati par sevi, pēc struktūras, ir pārliecinošākā pagaidām HAIM diskogrāfijā. Otrkārt, ir pamainījies arī kvarteta skanējums. „Falling” pat kaut kur vietām – 80’to gadu ģitāras skanējums un ritmiskās cilpas – atgādina... Twin Shadow. Varbūt meitenes vienkārši atradušas īsto producentu? „Falling” skaņu veidojis Alekss Rehtšaids, kas iepriekš strādājis ar Charli XCX, Usher (tai skaitā fantastiskais pērnā gada singls „Climax” ir viņa darbs!), Sky Ferreira un arī Vampire Weekend viņu jaunajā albumā. Aprīlī iznāks otrais EP, tad, visticamāk, varēsim spriest vairāk.

RMX: Depeche Mode - Heaven (Owlle Remix)

Depeche Mode - "Heaven" (Owlle Remix) [Sony Music]

(from "Heaven" maxi-single, out now)

Lai arī joprojām nekādas emocijas neizraisa jaunākais Depeche Mode singls „Heaven”, turklāt pagājušo sestdienu savas rehabilitācijas programmas ietvaros ar vienas dāmas noskatījos visas(!) dokumentālās filmas par grupu pēc kārtas (too-much-depeche-mode!!!), man izrādījās taisnība, ka „Heaven” maxi-singlu norakstīt nevajag. Biju licis cerības uz zināmajiem Blawan un Matthew Dear remiksiem, taču spēcīgākais izrādījās man līdz šim nezināmās Owlle darbs, kas, ja pareizi sapratu, ir jauna dāma no Francijas. Lūk, ŠĀDS „Heaven” jau ir daudz baudāmāks un interesantāks.

A-LIST: James Blake - Retrograde

James Blake - "Retrograde" [Republic]

(from f/c LP "Overgrown", out April 8th)

Tik piesātināts ir bijis pēdējais gads soul/r’n’b jauno censoņu lauciņā, ka – kauns atzīties – bija pat nedaudz piemirsies par tādu Džeimsu Bleiku. Kā atceramies, jaunais Londonas mūziķis vispirms uzspīdēja 2010.gadā, eleganti un prasmīgi spēlējoties ar sempliem skaņdarbā „CMYK” un tam sekojošajos divos EP. Savukārt pēc tam nedaudz pārsteidza ar atkailinātu un pat intīmu debijas albumu, ko jau grūti bija ielikt t.s. „post-dubstep” lauciņā.

Vēl tuvāk klasiskai (vai – neo-klasiskai) soulmūzikai Bleiks pietuvojies jaunākajā singlā „Retrograde”, kas ievada aprīlī gaidāmo jaunieša otro studijas albumu „Overgrown”. Savā ziņā tas noteikti ir loģisks turpinājums debijas plates skanējumam, taču ar katru nākošo singla noklausīšanās reizi arvien patīkamāk pamanīt jaunas nianses, kas liecina, ka Džeimss ir audzis gan kā dziesmu autors, gan, pieļauju, personība. Lai gan man joprojām tīkamāks ir „CMYK-ēras-Bleiks”, „Retrograde” ir profesionāli nevainojams darbs.

A-LIST: CHVRCHES - Recover

CHVRCHES - "Recover" [Virgin]

(from f/c EP "Recover", out March 25th)

Lai cik nepatīkami un smagi mēdz būt kritieni, pēc tiem vienmēr nāk tā patīkamā atkal piecelšanās sajūta. Tāds savdabīgs pēc-rehabilitācijas svaigums. Pēc nedēļas garas pauzes AMGmusic ir atpakaļ. Pirms ķeros klāt mega-milzīgajai jauno albumu kaudzei un šīs nedēļas jaunumiem, ir jāatzīmē pagājušās nedēļas Labākais Singls – pirmais lielais februāra hīts.

Pēc visām peripetijām ap mani un pagājušo nedēļu TAK VAJADZĒJA sagadīties, ka Glāzgovas trio CHVRCHES nāk klajā ar pasakaini skaistu popdziesmu, kuras piedziedājums skan precīzi šādi: „And if I recover, will you be my comfort? / Or it can be over, we can just leave it here”. PERFEKTI! Man tiešām dažreiz sajūta, ka mūziķi kaut kā jūt mani...

Ja nopietni, tad šis ir trešais skotu apvienības singls, kas seko pērnā gada vasaras „Lies” un viņu līdz šim lielākajam hītam „The Mother We Share”. „Recover” gan, manuprāt, vismaz melodiski ir spožākais grupas pop singls. EP ar „Recover” titullomā iznāks 25.martā, un tad jau kaut kad varam gaidīt arī apvienības debijas albumu.