Jerome LOL feat. Sara Z - All That I Am

Jerome LOL feat. Sara Z - "All That I Am" [Friends of Friends]

(from f/c compilation "Five Years Of Friends Of Friends", out November 4th)

Losandželosas producents Jerome LOL (īstajā vārdā Džeroms Poters) vienkārši uguņo šogad! Vispirms gada sākumā viņš izdeva vienu no baudāmākajiem mini-albumiem jeb EP „Deleted / Fool”, kura skaņdarbu „Fool” kopā ar vokālisti Andželinu Lusero atzīmēja arī AMGmusic. Tad vasarā kopā ar kolēģi Samo Sound Boy duetā DJ Dodger Stadium parūpējās par vienu no gada labākajiem deju mūzikas ierakstiem (nočeko lielisko "Love Songs", ja vēl neesi to izdarījis!), savukārt tikai pirms nedēļas izdeva lielisku remiksu Future Islands karjeras hītam „Seasons”.

Kalifornijas leibls Friends of Friends, kas pēdējos gados izdevis gardāko no ASV Dienvidkrasta elektroniskās mūzikas, novembrī svinēs piecu gadu jubileju, kam par godu tiks izdota jauna kompilācija. Tajā būs atrodami tādu zināmu mākslinieku kā Shlohmo, Tomas Barfod, Nicholas Jaar, Ryan Hemsworth un citu skaņdarbi vai remiksi. Arī Jerome LOL pilnīgi jauns gabals, kas šoreiz tapis kopā ar dziedātāju Sāru Z. „All That I Am” perfekti savieno Jerome LOL šī gada EP dzirdēto naksnīgo melanholiju ar pumpējošu un uzvelkošu basa līniju.

A-LIST: Ariel Pink - Black Ballerina

Ariel Pink - "Black Ballerina" [4AD]

(from f/c LP "pom pom", out November 17th)

AMGmusic arī kādreiz kļūdās. Ariel Pink’s Haunted Graffiti „Round and Round” gan tika novērtēts ar 8/10 (tajā laikā likām atzīmes arī singliem) un iekļuva 2010.gada Singlu Top 100 32.vietā, taču tikai pāris gadus vēlāk nāca atklāsme, ka tā ir viena no pasakainākajām popmūzikas dziesmām šajā dekādē un būtu pelnījusi atrasties vismaz Top 5. Tā tāda maza atkāpīte par tēmu.

Ariels Pinks, nomainot Marku Kozeleku, ir kļuvis par mūzikas portālu jauno apspriestāko subjektu, citur tiekot dēvēts pat par „nīstāko cilvēku indie mūzikā šobrīd”. Joks tāds, ka nedrīkst publiski slikti izteikties par Madonnas albumiem(!), jo tas automātiski nozīmē, ka šis kritizētājs ir seksists, šovinists un vispār pretīgs vīrieš-cūka. Tāda vismaz ir Grimes un vēl dažu cilvēku loģika. Līdzīgi kā gadījumā ar Kozeleku, arī Arielam Pinkam tāpat kā šo rindu autoram tas šķiet gana smieklīgi, lai paturpinātu ar vēl visādiem acīmredzami troļļošanas dēļ izmestiem citātiem, un cilvēkiem komentāru sadaļā un sociālajos tīklos ir, par ko cepties.

Tieši augstāk minēto iemeslu dēļ ģeniāla šķiet 17.novembrī gaidāmā jaunā Ariel Pink albuma „pom pom” jaunā singla izvēle. „Black Ballerina” ir būvēts uz skeča, kurā vectēvs aizved mazdēlu uz striptīzklubu, un Ariels Pinks vairākkārt atkārto rindiņu „Take your bra and panties off” un vēlāk arī „I love your areolas, baby” – komplimentu dejotājai, kāds varētu ienākt prātā tikai viņam. Taču pat, ja jums šis seksist-šovinistisk-pretīgais joks nešķiet smieklīgs, dziesma ir arī lipīga un burvīgi uzbūvēta muzikāli. Izteikti lo-fi sintezatori, arhaiski bīti un 80’to gadu kompjūterspēļu skaņu estētika, kas kulminējas ar perfektu un lipīgu piedziedājumu.

Sleater-Kinney - Bury Our Friends

Sleater-Kinney - "Bury Our Friends" [Sub Pop]

(from f/c LP "No Cities to Love", out on January 19, 2015)

Kā dzīvē tomēr viss notiek līdzsvarā! Vienā brīdī Tev pasaka, ka Tu esi jau par vecu, lai vadītu raidījumu jauniešiem domātā radiostacijā, bet stundu vēlāk esi liecinieks interneta mūzikas portālos saceltam tracim ap „vecas” grupas apvienošanos, par kuru Tu līdz šim esi dzirdējis stipri attālināti. Sleater-Kinney ir trīs dāmu rokmūzikas kolektīvs, kas dibināts pirms divdesmit gadiem Vašingtonā, bet 2006.gadā savu darbību pārtraucis. Sākotnējā informācija liecināja, ka Sleater-Kinney plāno izdot labāko dziesmu izlasi, taču tagad zināms, ka dāmas 2015.gada pašā sākumā atgriezīsies ar pilnīgi jaunu albumu „No Cities to Love”.

Lai nu par ko, bet par kritiķu uzmanību un mīlestību Sleater-Kinney nevar žēloties. Turklāt grupas nosacītā līdere Kerija Braunsteina pēcāk izveidoja vēl vienu ļoti veiksmīgu grupu Wild Flag, kurā darbojās arī Mērija Timonija, kas nupat izdeva ļoti atzītu albumu jau kā Ex Hex vadītāja. Ar visu to, ka pēdējos pāris gados „girl-power” rokmūzikā ir tik lielos augstumos kā vēl nekad (kaut vai britu Savages!), un arī to, ka šīm „meitenēm” ir krietni pāri trīsdesmit (dažai pat četrdesmit), „Bury Our Friends” ir teju sapņu atgriešanās. Sleater-Kinney izklausās enerģijas, apetītes un vēlmes sevi atkal pierādīt pilnas, kas rezumējies lipīgā old-school-rock dziesmā.

„Exhume our idols and bury our friends / We’re wild and weary, but we won’t give in” skan piedziedājuma pirmā puse, kā tāda perfekta deklamācija, ka dāmas ir nevis norietā, bet tajā visnotaļ ideālajā vecumā, kad Tu spēj sākt racionāli domāt, bet vēl esi enerģijas pilns dot ārā maksimumu un nodoties mežonīgākajām ballītēm.

A-LIST: Andy Stott - Faith In Strangers

Andy Stott - "Faith In Strangers" [Modern Love]

(from f/c LP "Faith In Strangers", out November 17th)

Pirms mēneša, prezentējot novembrī gaidāmā albuma „Faith In Strangers” pirmo singlu „Violence”, Mančestras minimal/techno mūzikas producents Endijs Stots nedaudz pārsteidza. Savu reputāciju pirms tam viņš bija iemantojis kā monotonu ritmu un skaņu semplu kolāžists, kurš rada izteiktu tumšu noskaņu. Tā pēdējā ir vizītkarte arī „Violence”, taču pirmoreiz Endijs Stots šķita tuvu tradicionālai dziesmas struktūrai.

Taču tie ir tikai ziediņi salīdzinājumā ar to, ko mēs dzirdam gaidāmās plates tituldziesmā „Faith In Strangers”. Man pat pašam neticas, ka es kaut ko tādu rakstu Endija Stota sakarā, bet šeit var droši lietot vārdu „romantisks”. Jā, gabals joprojām ir tumšs, bet vairāk naksnīguma un dūmakainības izpratnē. Elisonas Skidmoras vokāls, kurš iepriekš tika gan raustīts, gan aplikts ar spocīgiem elementiem, šeit skan enģeliski un maigi, radot siltas un apvijošas sajūtas.

Ja kādam vēl bija šaubas par to, vai Endijs Stots pieskaitāms pie TOP producentiem šobrīd mūzikā, „Faith In Strangers” tās vajadzētu izgaisināt pavisam. Trīs singli un visi trīs AMGmusic A-LIStē. Iespaidīgi.

Parkay Quarts - Uncast Shadow Of A Southern Myth

Parkay Quarts - "Uncast Shadow Of A Southern Myth" [What's Your Rupture?]

(from f/c LP "Content Nausea", out November 11th)

Ņujorkā mītošo teksasiešu kolektīvs Parquet Courts sākotnēji nostiprināja reputāciju kā enerģisku un bezbēdīgas līksmošanas pilnu garāžroka apvienību, pateicoties singliem „Borrowed Time” un „Stoned and Starving” no grupas gandrīz-debijas albuma „Light Up Gold” pirms diviem gadiem. Šovasar kvartets izdeva turpinājumu „Sunbathing Animal”, kura centrālais singls „Instant Disassembly”, saglabājot muzikālo kursu, jau bija piezemētāks un labā ziņā komplicētāks darbs.

Nesagaidot 2015.gadu, grupa nolēmusi izdot vēl vienu albumu šogad. Precīzāk, puse no grupas. Parkay Quarts būtībā ir Parquet Courts blakusprojekts, un jauno albumu „Content Nausea” sarakstījuši grupas līderis Endrjū Sevidžs un ģitārists Ostins Brauns, piepalīdzot Jackie-O Motherfucker saksofonistam Džefam Braunam un jaunās Bruklinas grupas Eaters vijolniekam Bobam Džonsam. Plates pirmais singls „Uncast Shadow of a Southern Myth”, kas vienlaikus ir arī noslēdzošā dziesma jaunajā albumā, savā ziņā ir „Instant Disassembly” turpinājums. Vēl nobriedušāks un pilnvērtīgāks turpinājums, kas visai negaidīti, ņemot vērā, ka, pirmkārt, šis ir „blakusprojekts”, otrkārt, dziesmas oriģināls tapis pirms vairākiem gadiem, kad Sevidžs vēl spēlēja citā grupā.

A-LIST: Viet Cong - Continental Shelf

Viet Cong - "Continental Shelf" [Jagjaguwar]

(from f/c LP "Viet Cong", out January 2015)

Jau neilgi pēc sava otrā (kā vēlāk izrādījās, arī pēdējā) studijas albuma izdošanas Kalgari psihodēliskā art-rock kolektīva Women savstarpējās attiecības apvija skandāli un baumas par grupas izjukšanu. Pēdējais piliens diemžēl izrādījās traģisks – 2012.gada februārī nieka 26 gadu vecumā nomira grupas ģitārists Kristofers Reimers. Jau dažus mēnešus vēlāk solists Patriks Fleigals nodibināja jaunu projektu Cindy Dee, savukārt pārējie divi dalībnieki – basģitārists Metjū Fleigals un bundzinieks Maikls Voless kopā ar vēl diviem domubiedriem – Viet Cong.

Pagājušajā gadā grupa izlaida EP „Cassette”, ko sākumā tirgoja tikai savos koncertos, bet pēc tam šogad izdeva jau lielākā tirāžā, taču lielākās ovācijas ievāca 2014.gada pavasarī, uzstājoties slavenajā jauno talantu atklāšanas saietā – Teksasas festivālā SXSW. Pati grupa savu skanējumu dēvē par „post-punk labirintu”, un vismaz par otro daļu var pilnīgi piekrist. Katra no līdz šim dzirdētajām dziesmām bijusi pietiekami atšķirīga, trijās vai četrās minūtēs pamanoties izlavierēt starp uzreiz vairākiem ģitārmūzikas paveidiem, lielākoties psihodēlisko roku un jau pieminēto postpanku.

Jaunākais singls „Continental Shelf” ir pagaidām visspēcīgākais. Tajā jau atkal var atrast dažādas atsauces, sākot no post-punk grupu sakarā klišejisko Joy Division, beidzot ar Wolf Parade. Respektīvi, apbrīnojami balansējot starp raupju trokšņainumu un plašu melodiskumu, kuri pamīšus nomaina viens otru. Turklāt pāri visam ir cieša pārliecība, ka „Continental Shelf” ir tikai PAGAIDĀM grupas labākais darbs, jo kvartets ir tikai pašā ceļa sākumā. 2015.gada janvārī gaidāms debijas albums.

A-LIST: LUH. - Unites

LUH. - "Unites" [self-released]

(no official release info)

Jo biežāk sanāk vēlreiz dzirdēt kādu skaņdarbu no izcilā 2010.gada WU LYF debijas albuma, jo vairāk piekrītu viedoklim, ka šīs grupas pēkšņais gals ir viena no lielākajām nelaimēm britu rokmūzikā šajā desmitgadē. Tam spilgts apliecinājums un vienlaikus arī mierinājums bija bijušās grupas līdera Elerija Džeimsa Robertsa pērnā gada solo singls „Kerou’s Lament”, kas bija viens no gada episkākajiem singliem. AMGmusic 2013.gada Singlu Top 100 tas ierindojās 16.vietā, un pat ar visu to šobrīd šķiet nenovērtēts līdz galam.

Pozitīvā ziņa – Elerijam ir jauns projekts LUH. Līdzīgi kā tas bija ar WU LYF, arī šis ir akronīms, kas apzīmē Lost Under Heaven – duetu, kurā darbojas arī kāda holandiešu fotogrāfe un blogere Ebonija Horna. Starp citu, viņa bija autore minētajam pērnā gada singla „Kerou’s Lament” videoklipam. Lai arī abu pirmais kopdarbs „Unites” gluži neaizvelk līdz „Kerou’s Lament” episkumam, šī ir tā pati ierastā Elerija Džeimsa Robertsa shēma – dziesma, kas pacietīgi četras minūtes gaida savu kulmināciju, lai uzsprāgtu un izzustu gaisā kā tāds salūts. Un, ja reiz šī shēma strādā, tad kāpēc to mainīt?

Otra pozitīvā ziņa – atšķirībā no „Kerou’s Lament”, kas tā arī oficiāli netika izdots, šoreiz internetā cirkulē apzīmējums LUHSONG001, kas varētu būt kataloga numurs un liecināt par gaidāmu relīzi.