Baložu Pilni
Pagalmi - "Es varu atgriezties!" [self-released]
(released as a
single on November 15th)
Vakar vakarā patīkamu dāvanu
gaidāmajos svētkos sarūpēja leģendārais pašmāju kolektīvs Baložu Pilni
Pagalmi. „Es varu atgriezties!” ir pirmais grupas singls, kopš lieliskā
pagājušā gada albuma „Divreiz izstāstītie stāsti”. „Un tad izrādījās – ir kur
atgriezties / Mani gaida mājās,” dzied Māris Šverns un sūta sveicienus
tautiešiem, kas devušies pasaules laimes meklējumos. Dziesmu par paša izvēlētu
naudas summiņu (vai tāpat vien, ja ir tik skumji ar naudām, kā man) var
iegādāties grupas bandcamp vietnē.
Kad Crystal Castles septembra beigās izziņoja savu trešo studijas ierakstu,
tam klāt nāca arī ierastā preses relīze. Cita starpā, lūk, ko teica vokāliste
Alise Glāsa: „Albuma pamattēma ir
depresija... Kopš „II” izdošanas daudz sliktu lietu ir noticis ar man tuviem
cilvēkiem, un tas ir pamatīgi ietekmējis manu rakstīšanu. Nekad nedomāju, ka es
vēl vairāk zaudēšu ticību cilvēcei, bet redzot dažas lietas, rodas sajūta, ka
pasaule ir distopija, kur nav taisnības un valda korupcija.”
Šis Alises izteikums ļoti drīz
aizmirsās, jo sekoja divi singli pēc kārtas, („Wrath of God” un „Affection”) ko
es nodēvēju par gaišākajiem darbiem Crystal Castles karjerā. Tiesa, vadoties
pēc muzikālā noformējuma, jo nebiju iedziļinājies dziesmu lirikā. Tieši vārdi,
kas līdz šim bijuši šķietami nenozīmīgākā Crystal Castles dziesmu sastāvdaļa,
jo reti kad vispār saklausāmi, ir albuma „III” centrālā ass, ap ko vijas viss
ieraksta noskaņojums. Ja pasaule ir pieredzējusi daudzus politisku tēmu
piesātinātus folkmūzikas un rokmūzikas albumus, tad šis varētu būt viens no
spilgtākajiem acid/electro manifestiem.
Tomēr neaizmirsīsim, ka šis
tomēr ir Crystal Castles albums. Tas nozīmē, ka arī „III” pirmais, kas krīt
ausīs, ir dārdošie Ītena Kata sintezatori, pārforsētās skaņas, skābju pildīti
reiva viļņi un Alises Glāsas ķērcieni. Atšķirīgais ir tas, ka šis noteikti ir
tumšākais un lēnākais grupas albums, kas varētu sarūgtināt tos, kuri labprāt
nodotos neprātīgām, narkotiskām dejām, kādas piedāvāja iepriekšējie grupas
albumi, kā arī šīs plates reiviskie singli „Plague” un „Wrath of God”. Tā vietā
„III” piedāvā plašāku emociju gammu, un tā ir šī ieraksta lielākā burvība.
Albums iesākas ar vistipiskāko
iepriekšējo gadu Crystal Castles – pirmo singlu „Plague”, kura kulminācijā
Alise izkliedz „I am the plague”, bet
sienas tricina neaptverams sintētisku skaņu mākonis. Sekojošais „Kerosene” ar
fantastiskajiem Kata 90’to acid-synth
iestarpinājumiem un Alises pieklusināto un skaldīto vokālu nedaudz sasaucas ar
pirmā albuma singliem. Savukārt himniskais „Wrath of God”, kas ir viens no
jaudīgākajiem albuma darbiem, ir tipiskākais šī ieraksta gabals. Ne tik daudz
muzikāli, cik emocionāli. „Christen them
with paraffin / Sterilize samaritans,” kliedz Alise, bet pats skaņdarbs ir
pildīts ar tādu gaišumu, ka nav īsti skaidrs, par ko gribas raudāt. Visticamāk,
vienkārši no emociju pārbagātības. Līdzīgi kā tās, arī pati dziesma beigās
vienkārši uzsprāgst.
Tie ir tikai pirmie trīs
gabali, kuriem seko tikpat iespaidīgs turpinājums. Gan popsīgākais plates
treks, eiforiska trance pildītais „Sad
Eyes”, gan distortētais „Insulin”, kas idejiski sasaucas ar iepriekšējā albuma
„Doe Deer”, gan instrumentālais „Telepath”, kas ar „III” tik raksturīgo skumjo
gaišumu spilgti apliecina, ka emocijas vēl spēcīgāk par vārdiem izsaka mūzika,
un visbeidzot noslēdzošais „Child, I Will Hurt You”, par ko vispār vajadzētu
atsevišķu rakstu. Apsolu, ka emocionālu cilvēku, ja vien tas ļausies, šis
novedīs, ja ne gluži līdz asarām, tad līdz jocīgai kņudoņai sirds apvidū
pavisam noteikti.
Visgrūtāk pēc šī ieraksta noklausīšanās
ir saprast, kā to vērtēt kontekstā ar iepriekšējiem diviem Crystal Castles
albumiem. No vienas puses „III” noteikti ir grūtāk klausāms par rotaļīgo
debijas plati un deju zāles spridzinošo 2010.gada ierakstu. No otras – albums
ir daudz piepildītāks, saturiski bagātāks un, kā jau minēju, emocionālāks.
Albums, kas atgādina – pasaule (drīzāk gan cilvēki tajā) ir diezgan sapista
vieta, bet mēs šeit dzīvojam un mums ir jāmeklē gaisma tumsā. To arī dara
„III”.
