Jūlijs jau tradicionāli
Latvijā ir karstākais mēnesis, bet nebijis karstums izvērsās arī AMGmusic
nometnē. Sākot ar raušanos pa trim darba vietām, turpinot ar vētraino, taču no
atmiņas noteikti vairs neizdzēšamo Positivus 2012, beidzot ar manu pirmo
festivāla DJ setu (precīzāk – mini setu) visu slavētajā Laba Daba, kurp biju
devies pirmo reizi. Tas viss prasījis ne mazums emociju, ne mazums pūļu, ne
mazums veselības un arī ne mazums laika. Tamdēļ pēdējās nedēļās AMGmusic valdījis
tāds salīdzinošs klusums.
Festivālu sezonu sev nu esmu
oficiāli noslēdzis, un laiks ķerties klāt pie AMGmusic lietām ierastajā ritmā.
Pirms tā pa īstam pieķeramies augusta aktualitātēm, laiks pavilkt svītru jūlija
lietām. Jāsaka, ka jūlijā iznāca salīdzinoši maz jauni albumi (tas atspoguļojās
arī Radio Naba raidījumā „Nedēļas Mūzikas Apskats”), bet toties tie, kas tika
izdoti priecēja tā, kā vēl nekad šogad. Uzreiz divas plates nopelnīja atzīmi
9/10, bet vēl sešas pievienojās ar 8/10. Tādējādi „tukšais albumu mēnesis” ir
bijis spožākais šogad.
AMGmusic Albuma topu lūkojiet
attiecīgajā sadaļā, bet šeit piedāvāju ieskatīties un noklausīties Jūlija 2012
Singlu Top 20. Kā jau pēdējos mēnešos ierasts, dziesmas ierakstītas vienā
miksā, ko droši varam dēvēt par AMGmusic Jūlija 2012 miksteipu. Lai patīkama
klausīšanās!
JŪLIJA 2012 TOP 20:
20.Planningtorock -
"Patriarchy Over and Out" [DFA]
AMGmusic komentārs: „Masačūsetsas kolektīva Passion Pit līderis Maikls Angelakos varētu būt skumjākais vīrs
mūzikā, kurš pamanās sacerēt pozitīvāko mūziku. Pārcietis šķiršanās procesu
pirms debijas albuma „Manners”, arī šogad ar depresijas problēmām sirgstošais
mūziķis radījis lielisku popmūzikas un deju mūzikas krustojumu, kam cauri
spraucas dvēseliskums un cilvēcīgums. Līdz ar to albumā atradīsit gan
infekciozus vasaras ballīšu hītus („Take a Walk”, „Carried Away”), gan mazliet
sentimentālākus, taču nekādā ziņā ne nomācošus vai skumjus skaņdarbus („Constant
Conversation”, „Cry Like a Ghost”). Mans personīgais albuma hailaits gan ir
himniskais „It’s Not My Fault, I’m Happy”, kas nedaudz atgādina M83 pēdējo albumu.
4.TNGHT – „TNGHT” EP
Release date: 23/07/2012
Label: Columbia
AMG rating: 8/10
AMGmusic komentārs: Pieci
treki ar kopējo garumu 15 minūtes, protams, nav spēcīgs arguments, lai TNGHT debijas EP ierindotu mēneša
labāko ierakstu topā, taču tas, kāds spēks un potenciāls slēpjas šajās 15
minūtēs, gan ir. Kad kopīgā projektā apvienojas divi sevi sen jau pierādījuši
mākslinieki (skotu producents un dīdžejs Hudson
Mohawke un amerikāņu kolēģis Lunice),
reti kad rezultāts ir satriecošs, bet šis nu ir tas retais gadījums. Viens no
spēcīgākajiem un daudzsološākajiem pieteikumiem deju mūzikā, kurā apkopoti visi
„jumtu raušanas” komponenti – kliedzošas un narkotiskas rave mūzikas skaņas un
sirēnas, perfekta semplu izvēle un – pats galvenais – tik masīvi basi, kādus
vārdos nav iespējams aprakstīt. Jā, tas viss jau ir dzirdēts, piemēram, Major Lazer vai Diplo ierakstos, bet TNGHT šo jauno deju mūzikas vilni pacēluši
2012.gada virsotnē. Atliek vien kost savos trauslajos pirkstos, ka nesanāca
viņus redzēt šogad Positivus festivālā.
3.Frank Ocean – „channel ORANGE”
Release date: 10/07/2012
Label: Def Jam
AMG rating: 8/10
AMGmusic komentārs: „2012.gada
jūnijs mūzikā viennozīmīgi pagāja Frenka
Oušena zīmē. Ja Tavs debijas albums kļūst par pēdējās desmitgades kritiķu
visaugstāk vērtēto albumu (rēķinot vidējo atzīmi), tad tur pat satriecošākie
festivāli vai Madonnas plikie pupi nestāv blakus. Viens no dekādes
emocionālākajiem un trauslākajiem r’n’b mūzikas pārstāvjiem diezgan nopietni
sevi pieteica jau pērn ar miksteipu „Nostalgia, Ultra”, taču debijas albums
apliecina, ka šis jaunietis vēl var augt un atrodas karjeras pašā sākumā.
Atšķirībā no pērnā gada labākā r’n’b ieraksta – The Weeknd „House of Balloons” – šeit ir daudz lielāks muzikālais
eklektisms, kurā apvienoti gan klasiski r’n’b
motīvi, gan neo-soul, gan atsevišķos
trekos pat funk un nu-jazz mūzikas virzieni. Turklāt Frenks
Oušens ir arī ļoti talantīgs stāstnieks, ko gan viņš spoži apliecināja jau
minētajā miksteipā. Reti kad tik jaunam cilvēkam stāsti par vientulību,
neveiksmīgu mīlestību un narkotiku atkarību sanāk tik pieauguši, nepiespiesti
un nepārspīlēti. Perfektākais piemērs laikam ir albuma centrālais treks
„Pyramids”, kura divās daļās Frenks Oušens eleganti salīdzina antīkās Ēģiptes
piramīdas un Kleopatru ar striptīzbāru „Pyramids” un tajā strādājošu dejotāju.”
2.Purity Ring – „Shrines”
Release date: 23/07/2012
Label: 4AD
AMG rating: 9/10
AMGmusic komentārs: „Lai pagatavotu labu ēdienu, ir jāzina īstās
sastāvdaļas. Tās zina daudzi, tamdēļ teikt, ka Purity Ring ir celmlauži savā mūzikas lauciņā, būtu mazliet
pārspīlēti. Taču vēl, gatavojot ēdienu, ir vēlams zināt, kādās proporcijās šos
ingredientus pielietot, un tā jau gan daudziem ir problēma. Lūk, kur slēpjas
Kanādas jaunā dueta lielākais spēks. Grupas muzikālā ass – producents Korins
Rodiks – ir mācējis eleganti savīt kopā gan r’n’b
ritmiku un noskaņu, gan dubstep
dobjumu, gan pīkstošus elektroniskās mūzikas vaibstus, kas vibrē viscaur
albumam „Shrines”, taču nevienā mirklī nepaliek nedz uzbāzīgi, nedz garlaicīgi.
Lielākais „Shrines” pluss ir tas, ka neatstāj sajūta, ka grupai vēl ir kur
augt, galvenokārt jau kā dziesmu autoriem. Jau šobrīd Meganas Džeimsas teksti
un eņģeliskais vokāls ir kā tāds sildošs kombinezons Rodika pavēsajai
elektronikai, taču nākotnē tas varētu savīties kopā vēl ciešāk. Tomēr arī
šobrīd Purity Ring ir vismaz pussoli priekšā saviem līdzgaitniekiem, jo īpaši
jau skanējuma ziņā.”
1.Twin Shadow – „Confess”
Release date: 09/07/2012
Label: 4AD
AMG rating: 9/10
AMGmusic komentārs: „Lai arī „Confess” platē ir jūtamas arī Džordža
Luisa pagātnes traumas, jo īpaši, skatoties pirmo divu singlu videoklipus,
kuros mūziķis redzams atkal motocikla mugurā, lai gan tam nebija pieskāries
vairākus gadus, kas saistīti ar teju traģisku avāriju pirms astoņiem, kurā
Luiss varēja zaudēt dzīvību. Tomēr galvenais uzsvars likts uz tagadni – uz
pēdējiem gadiem, uz bohēmisko koncertturnejas dzīvi, uz attiecībā tās laikā, uz
pārdomām par attiecībā. Ņemot vērā, ka šis nav stāsts par kādu konkrētu
cilvēku, ir vēl jo apbrīnojamāk, cik skaisti un pat biedējoši patiesi Luiss
spēj runāt par divu cilvēku attiecībām, par vilšanos, par meliem, par
cietsirdību un vienaldzību.
„Confess” kopumā atgādina tādu
kā filmu. Filmu par dzīvē stipri sāpinātu cilvēku, kurš, noslaucījis asaras,
piegājis pie spoguļa, uzvilcis ādas jaku un ietērpies „sliktā puiša” lomā. Jo
tā vieglāk. Jo kāpēc gan ne? Un šīs filmas ārkārtīgs pluss ir tās skaņu celiņš,
kas ir vienlaikus enerģisks, vienlaikus sentimentāls, vienlaikus pat nedaudz
himnisks (pēdējais treks „Be Mine Tonight”!), kas tikai apliecina, ka Twin Shadow ir auguši arī kā mūzikas
autori. Viens no gada albumiem.”
AMGmusic komentārs: Rakstot par Twin Shadow 2010.gada debijas ierakstu „Forget”, vairāk pieskāros
salīdzinājumam par „tumšādaino Moriseju”, 80’to gadu tendencēm un citām lietām,
kas virspusēji ir pirmās, ko var pamanīt, klausoties Džordža Luisa ierakstus.
Tikai vēlāk, kad šis albums jau bija kļuvis par vienu no spēlētākajiem tā laika
ierakstiem AMGmusic, nācās atskārst, cik vienlaikus skumja un patiesa ir šī
albuma lirika.
Debijas ieraksts, kas tapa
kopā ar Grizzly Bear dalībnieku un producentu Krisu Teiloru, esot bijis tāds kā
mūziķa apkopojums par aizvadīto gadu piedzīvotajām lietām, turklāt, kā nesen
mūziķis atzinās kādā intervijā, tapis ļoti bieži neatrodoties skaidrā stāvoklī.
Tikmēr jaunākais albums „Forget” tapis, ik pa laikam nodarbojoties ar jogu,
atslēdzoties no ārpasaules un bez citu producentu klātbūtnes. Varētu šķist, ka
šis būs daudz vieglāks albums? NĒ.
Lai arī „Confess” platē ir
jūtamas arī Džordža Luisa pagātnes traumas, jo īpaši, skatoties pirmo divu
singlu videoklipus, kuros mūziķis redzams atkal motocikla mugurā, lai gan tam
nebija pieskāries vairākus gadus, kas saistīti ar teju traģisku avāriju pirms
astoņiem, kurā Luiss varēja zaudēt dzīvību. Tomēr galvenais uzsvars likts uz
tagadni – uz pēdējiem gadiem, uz bohēmisko koncertturnejas dzīvi, uz attiecībā
tās laikā, uz pārdomām par attiecībā. Ņemot vērā, ka šis nav stāsts par kādu
konkrētu cilvēku, ir vēl jo apbrīnojamāk, cik skaisti un pat biedējoši patiesi
Luiss spēj runāt par divu cilvēku attiecībām, par vilšanos, par meliem, par
cietsirdību un vienaldzību.
Līdzīgi kā „Forget”, arī jaunā
plates iesākas lēni ar ievadošo „Golden Light”, kas lēnām iesilda sirdi plosošo
ierakstu, un dara to jo īpaši emocionāli ar ģeniālu piedziedājumu par iedomību
un individuālu ego: „Some people say
there’s a golden light / You’re the golden light / But if I chase after you /
Doesn’t mean that it’s true”. Interesanti, ka gan šajā, gan arī vairākās
citās dziesmās Luiss neaprobežojas ar citu vainošanu un upura lomu, bet gan
atspoguļo savu ne to glaimojošāko pusi. Piemēram, dziesmā „You Can Call Me On”:
„I don’t give a damn about your dreams / A whole world that is falling at the
seams”.
Pēc pieminētā un varbūt mazāk
izteiksmīgā „You Can Call Me On” seko plates (un iespējams visa gada!)
spožākais singls „Five Seconds”. Tieši šis ir visenerģiskākais albuma
skaņdarbs, kas visvairāk sasaucas ar minēto motociklu tēmu un Džordža Luisa
sava veida atgriešanos. Par izcilu gribētu saukt dziesmas galveno ģitāras rifu
un kur nu vēl emocionālais pirms-piedziedājuma jautājums: „You don’t believe in
me / So how could you make me cry?”, kam seko „Five seconds to your heart / I
can’t get to your heart / There’s no way to get iron...”
Tekstuāli savu kulmināciju
albums sasniedz sekojošajā „Run My Heart”, kas vispārliecinošāk sasaucas arī ar
paša Džordža Lūisa stāstīto, ka pēdējos 2-3 gadus viņš vairs nav bijis
nopietnās attiecībās un lielākoties spēlējies gan ar dažādām vielām, gan ar
citiem cilvēkiem. „You don’t know my
heart / So don’t pretend you care”, kam seko bridža „I’ve been working on making it start / I’m not in love, not in love”.
Viena no skumjākajām atziņām par sajūtām pēc-šķiršanās procesā, kad atrodas
kāds, kas par Tevi mēģina rūpēties (vai tēlot, ka rūpējas), bet sirdi
iedarbināt vairs neizdodas.
Tā varētu turpināt vēl un vēl.
Šis ir pārsteidzoši patīkams apliecinājums, cik eleganti – vietām skarbi,
vietām sāpīgi, vietām sarkastiski – Luiss spēj runāt par lietām, kas tik viegli
nepadodas vārdiem. Par to, cik sasodīti sarežģītas ir jūtas un cik grūti tās
kontrolēt un definēt. Par to, cik dažreiz bezjēdzīgi mēs sāpinām otru. Par to,
cik bezjēdzīgi mēs ļaujam un pat spiežam sāpināt sevi. Par to, cik bieži mēs
apmaldāmies sevī. Galu galā arī par to, cik ļoti mēs paši šīs sarežģītās lietas
sarežģījam vēl vairāk.
„Confess” kopumā atgādina tādu
kā filmu. Filmu par dzīvē stipri sāpinātu cilvēku, kurš, noslaucījis asaras,
piegājis pie spoguļa, uzvilcis ādas jaku un ietērpies „sliktā puiša” lomā. Jo
tā vieglāk. Jo kāpēc gan ne? Un šīs filmas ārkārtīgs pluss ir tās skaņu celiņš,
kas ir vienlaikus enerģisks, vienlaikus sentimentāls, vienlaikus pat nedaudz
himnisks (pēdējais treks „Be Mine Tonight”!), kas tikai apliecina, ka Twin
Shadow ir auguši arī kā mūzikas autori. Viens no gada albumiem.
