Pagājušajā svētdienā mans mīļākais futbola klubs FC Arsenal piedzīvoja smagāko zaudējumu kopš... 1897.gada(!). Turklāt pret vienu no pēdējo desmitgažu niknākajiem konkurentiem - Manchester United. Spēli neredzēju (laikam jau paldies Dievam!), taču pirmdienas rītā šī rezultāta uzzināšana nelikās tik smaga. Tieši otrādi – savā sarkasmā ar smaidu to nodēvēju par tipisku turpinājumu un loģisku iznākumu tam, kam pēdējos četros mēnešos ir sanācis iet cauri.
Šis raksts nebūs žēlošanās par to, cik smagi man iet. Gluži vienkārši šis blogs, kas 2009.gada pavasarī radās kā turpinājums 1996.gada AMGmusic tapšanai, man ir tik nozīmīgs un svarīgs, ka sāp sirds par to, ka pēdējais ieraksts šeit tapis vien 2011.gada 8.jūlijā. Ir jau augusta izskaņa, bet nekas jauns nerodas. Tamdēļ vēlējos dažās rindkopās (ja nu kādam tas interesē vispār...) izskaidrot, kas tad ir noticis. Notikušas ir trīs lietas. Par pašu svarīgāko, kuru, lai kā es to slēptu un neafišētu, droši vien nojauš jau visi, kas šeit šad tad ierodas, tāpēc to atstāšu uz beigām. Sāksim ar pirmajām divām.
Tad nu īsais izklāsts ir sekojošs. Aprīlī, kad manā personiskajā dzīvē sabruka viss, kam es biju ticējis un uzticējies, šķita, ka man gluži vienkārši nepieciešams neilgs laiks, lai tiktu tam pāri un sāktu visu no jauna. Mācījies no savām 2008.gada kļūdām, kad pateicoties tam pašam iemeslam, es salaidu grīstē savu karjeru Latvijas Radio (plus, cenšoties turpināt AMG lietas, neatstāju novārtā arī tās, bet tas bija sliktāk nekā, ja būtu uz laiku no tām atteicies), es godīgi atzinu, ka man nepieciešama palīdzība, apmeklēju ārstus un mēģināju sevi sakārtot bez destruktīvām metodēm. Tika nolikts arī konkrēts datums, kad šo blogu palaist no jauna, proti, 1.jūlijs.
Liktenis tajā brīdī droši vien kāri pasmaidīja, jo tieši 1.jūlijā nomira tas, ko es dēvēju par AMGmusic mūzikas mašīnu (lasi – datoru). Tā kā līdzekļu jauna datora iegādei, kā arī visas milzīgās fonotēkas pārcelšanai uz jaunu datoru, man, protams, nebija, tas jau atkal nozīmēja vismaz mēnesi ilgu dīkstāvi. Šeit man jāsaka milzīgs paldies vienam no labākajiem draugiem, kurš ātri atrada man mazu darbiņu un, nākot pats pretī, uz augusta sākumu sagādāja pagaidām burvīgāko datoru manā mūžā, kurš vismaz pagaidām (tpu, tpu, tpu) strādā kā izdarīga bitīte.
Taču tad nāca nākamā epopeja. 1.augustā, kā izrādās, man bija jāatsāk darbs Radio Star FM, kuru gan, godīgi sakot, es biju ļoti gaidījis. Kas attiecas uz šo periodu, tad tas, iespējams, ir labākais, kas ar mani šovasar ir noticis. Darba laikā, pateicoties gan pašam darbam, gan arī lieliskajiem, vienmēr smaidīgajiem, izpalīdzošajiem un draudzīgajiem kolēģiem, vismaz uz divām nedēļām izdevās piemirst gan par mūzikas iztrūkumu manā dzīvē, gan arī par augstāk minētajām sāpēm. Līdz ar to AMGmusic t.s. „comeback” tika atlikts vēl par mēnesi – uz 1.septembri.
Šobrīd, kad līdz pirmajam septembrim ir atlikušas precīzi divas dienas, ar 80% pārliecību varu teikt, ka nekas neatsāksies ar 1.septembrī. Iemesls? Es biju pārāk naivs. Pārāk naivs, lai domātu, ka ar četriem mēnešiem ir pietiekami, lai aizmirstu to, par ko esi sapņojis un kam esi ticējis veselus četrus gadus. Vēlreiz atkārtošos – es nemēģinu žēloties un arī nemēģinu nevienu vainot. Šķiras daudzi cilvēki, bet cilvēki ir dažādi. Es atzīstu, ka esmu vājš un kopš sevi atceros, esmu vienmēr ticējis Lielajai Mīlestībai. Faktiski tā ir bijusi mana lielākā ticība manā mūžā, un, kā ļoti labi norādīja viens mans paziņa, vissmagāk ir tad, kad sabrūk ticība. Tāds nu es esmu – ar visiem saviem mīnusiem un visiem saviem plusiem. Iespējams, tāpēc arī tik ļoti mīlu mūziku – esmu ārkārtīgi emocionāls. Noslēgts ārēji, pat šķietami auksts, bet ļoti emocionāls un sirsnīgs iekšēji.
Bet ne to es patiesībā gribēju teikt. Gribēju izskaidrot, ka ir diezgan smagi strādāt darbu, kas prasa nesavtīgu iedziļināšanos, ja visu laiku ir jādomā par lietām, par kurām nevajadzētu sevi šaustīt un mocīt. Bet nav viegli strādāt arī zem diezgan stipriem trankvilizatoriem. Tad nu es vairs nenolikšu nekādus datumus (tos neīstenojot, sirdsapziņas pārmetumi ir tikai lielāki), nemēģināšu sasmelt kopā to, kas pa šo vasaru ir izliets, un naivi nesolīšu, ka tajā un tajā datumā, tikos un tikos es pēkšņi piecelšos un spēšu aizmirst pagātni un neskatīties ar milzīgu sāpi uz visiem tiem laimīgajiem, kam ir paveicies vairāk nekā man (nepārprotiet, tā nav ļauna skaudīga, gluži vienkārši cilvēcīga).
Šis nekādā gadījumā nav AMGmusic un manis kā cilvēka / mūzikas mīļotāja / mūzikas pazinēja un jaunās mūzikas ieteicēja gals. Tas viss atsāksies un, cerams, tuvākajā nākotnē. Tiesa, atsāksies negaidīti un ne tā, kā iepriekš AMGmusic ir strādājis, bet par to, šķiet, esmu jau rakstījis.
Ļoti atvainojos par atklātības mirkli. Vienkārši gribējās izskaidrot tiem dažiem cilvēkiem, kuriem par AMGmusic problēmām esmu stāstījis visai saraustīti un miglaini. Kā izrādās, ir arī pastāvīgi šī bloga lasītāji, un viņiem milzīgs, milzīgs paldies par to. Kā vienmēr esmu teicis, ja ir kaut VIENS cilvēks pasaulē, kam spēju dot kaut ko jaunu mūzikā, tad tas jau man ir daudz. Protams, paldies arī visiem tiem neskaitāmajiem (pat pilnīgi svešiem!!!) cilvēkiem, kas ir bijuši un vēl būs blakus un nesavtīgi atbalsta un sniedz padomus. Kādu laiku tas man vēl ļoti būs vajadzīgs.
Vienmēr esmu novēlējis noslēgumā mīlestību Jums. Ko lai novēl, kad tai vairs netic? :)) Novēlēšu to, lai Jums piepildās tas, kam Jūs ticat. Tāpēc, ka ticība ir pats svarīgākais, kas Jums ir. Ticība un sapņi dod spēku. Lai Jums pietiek spēka. Un ar jaunu mūziku tiekamies šeit septembrī! Ticu, ka tiekamies.
Truly Yours,
Atis Žagars (AMGmusic)
Drīz beigsies vasara. Un mans pēdējo nedēļu top gabals ir šis:
Я выключаю телевизор,
Я пишу тебе письмо,
Про то, что больше не могу
Смотреть на это дерьмо.
Про то, что больше нет сил,
Про то, что я почти запил,
Но не забыл тебя.
(...)
Я жду ответа,
Больше надежд нету,
Скоро кончится лето. Это.
