Release date: 22/02/2010
Label: Polydor
AMG rating: 8/10
Nereti pēc kāda augstu novērtēta, bet sarežģīta un grūti klausāma albuma kāds draugs man jautā, cik bieži es konkrēto albumu pats klausos. Ja es vērtētu albumus pēc to klausīšanās biežuma, tad The Courteeners „Falcon” jau savā iznākšanas nedēļā noteikti ierindotos uzreiz 2.vietā manā 2010.gada albumu topā aiz Vampire Weekend.
Angļiem mūzika, kas nāk no Mančestras, ir aptuveni tikpat sakrāla, kā vidējam latvietim viss ar Liepājas mūziku saistītais. Tāpēc nav brīnums, ka 2008.gadā The Courteeners britu klausītāji uzņēma ar atplestām rokām un vietām pat dēvēja par Mančestras mūzikas scēnas glābējiem. Britu prese The Courteeners salīdzināja ar Mančestras leģendām Oasis, savukārt cita šīs pilsētas leģenda – pats Morisejs – publiski presē izteicās, ka The Courteeners ir šobrīd labākā jaunā grupa.
Visi šie salīdzinājumi un arī komerciālie panākumi (albums debitēja 1.vietā Lielbritānijas albumu topā!) gan nepaglāba The Courteeners debijas albumu „St. Jude” no visai klajas noriešanas mūzikas kritiķu vidū. Lai arī plate varēja lepoties ar vairākiem ļoti lipīgiem un vasarīgi himniskiem gabaliem (kaut vai singls „Not Nineteen Forever”), arī mani nepameta sajūta, ka kaut kas grupas skanējumā pietrūkst. Kaut kas liekas dzirdēts, bet kaut kas atgādina amatieru grupiņas dzērājdziesmu atspēlēšanu angļu pabos ne pārāk skaidrai publikai, kuras vienīgā vēlme ir, lai „var padziedāt līdzi”.
Laikus brīdinājuši, ka otrā ieraksta skanējums būšot radikāli atšķirīgs no debijas albuma, „Falcon” The Courteeners ar producenta Eda Bullera (pērn producēja White Lies debijas albumu, strādājis arī ar Suede un Pulp) palīdzību ir panākuši krietni stadioniskāku un plašāku skaņu, kurā daudz bagātīgāk izmantoti dažādi studijas efekti, ģitāru apstrādes un pat stīgu instrumenti, kas īpaši iespaidīgi izklausās manā plates favorītā „Cross My Heart & Hope To Fly”. Tomēr arī tas nav pacēlis The Courteeners saulītē. Tagad šķaudās ne tikai kritiķi, kuri runas par Oasis kloniem ir nomainījuši pret runām par Elbow kopēšanu, bet pat The Courteeners piekritēji.
Manuprāt, lielākā nelaime ir ap The Courteeners saceltā ažiotāža. Neuzskatīju pirms diviem gadiem, neuzskatu tagad un neuzskatīšu arī pēc piecpadsmit gadiem, ka The Courteeners būtu Mančestras mūzikas mesijas. Pilnībā pievienojos apgalvojumam, ka šeit nav absolūti nekā, kas muzikāli nebūtu jau dzirdēts iepriekš (tiesa gan, mazliet izbrīna uzkrītošā salīdzināšana ar Oasis...), taču pēc šādas analoģijas mēs varam norakstīt daudzas grupas, tai skaitā arī The Libertines. Starp citu, tieši asociācijas ar The Libertines vai Babyshambles rodas, klausoties akustiskākos no „Falcon” gabaliem, jo īpaši „The Rest of the World Has Gone Home”.
Angļiem mūzika, kas nāk no Mančestras, ir aptuveni tikpat sakrāla, kā vidējam latvietim viss ar Liepājas mūziku saistītais. Tāpēc nav brīnums, ka 2008.gadā The Courteeners britu klausītāji uzņēma ar atplestām rokām un vietām pat dēvēja par Mančestras mūzikas scēnas glābējiem. Britu prese The Courteeners salīdzināja ar Mančestras leģendām Oasis, savukārt cita šīs pilsētas leģenda – pats Morisejs – publiski presē izteicās, ka The Courteeners ir šobrīd labākā jaunā grupa.
Visi šie salīdzinājumi un arī komerciālie panākumi (albums debitēja 1.vietā Lielbritānijas albumu topā!) gan nepaglāba The Courteeners debijas albumu „St. Jude” no visai klajas noriešanas mūzikas kritiķu vidū. Lai arī plate varēja lepoties ar vairākiem ļoti lipīgiem un vasarīgi himniskiem gabaliem (kaut vai singls „Not Nineteen Forever”), arī mani nepameta sajūta, ka kaut kas grupas skanējumā pietrūkst. Kaut kas liekas dzirdēts, bet kaut kas atgādina amatieru grupiņas dzērājdziesmu atspēlēšanu angļu pabos ne pārāk skaidrai publikai, kuras vienīgā vēlme ir, lai „var padziedāt līdzi”.
Laikus brīdinājuši, ka otrā ieraksta skanējums būšot radikāli atšķirīgs no debijas albuma, „Falcon” The Courteeners ar producenta Eda Bullera (pērn producēja White Lies debijas albumu, strādājis arī ar Suede un Pulp) palīdzību ir panākuši krietni stadioniskāku un plašāku skaņu, kurā daudz bagātīgāk izmantoti dažādi studijas efekti, ģitāru apstrādes un pat stīgu instrumenti, kas īpaši iespaidīgi izklausās manā plates favorītā „Cross My Heart & Hope To Fly”. Tomēr arī tas nav pacēlis The Courteeners saulītē. Tagad šķaudās ne tikai kritiķi, kuri runas par Oasis kloniem ir nomainījuši pret runām par Elbow kopēšanu, bet pat The Courteeners piekritēji.
Manuprāt, lielākā nelaime ir ap The Courteeners saceltā ažiotāža. Neuzskatīju pirms diviem gadiem, neuzskatu tagad un neuzskatīšu arī pēc piecpadsmit gadiem, ka The Courteeners būtu Mančestras mūzikas mesijas. Pilnībā pievienojos apgalvojumam, ka šeit nav absolūti nekā, kas muzikāli nebūtu jau dzirdēts iepriekš (tiesa gan, mazliet izbrīna uzkrītošā salīdzināšana ar Oasis...), taču pēc šādas analoģijas mēs varam norakstīt daudzas grupas, tai skaitā arī The Libertines. Starp citu, tieši asociācijas ar The Libertines vai Babyshambles rodas, klausoties akustiskākos no „Falcon” gabaliem, jo īpaši „The Rest of the World Has Gone Home”.
The Courteeners
Īsāk sakot, šo albumu vajag uztvert vienkāršāk. Drīzāk kā draugu nekā mākslas darbu. Kā lielisku klausāmvielu piektdienas vakarā pie alus kausa vai izbraukumā zaļumos (starp citu, manuprāt, „Falcon” ir vairāk piemērots vasarai – jau tagad iztēlojos, cik lieliski šis varētu skanēt mašīnā, braucot uz laukiem vai Salacgrīvu). Kā albumu, kura dziesmām tā vien gribas ļauties un skaļi dziedāt līdzi.
Albums iesākas ar asprātīgi nosaukto „The Opener” – himnu dzimtajai pilsētai („I miss the city I love / But I’ve been having an affair in LA”), kurā jūtamas vēl atsauces no The Courteeners debijas ieraksta ar tā lipīgo un vienkāršo piedziedājumu. Tam seko liriskais un sentimentāli mīļais „Take Over The World” ar ievadu, kuru var sajaukt ar kādu no U2 dziesmu sākumiem.
Pirmie pārsteigumi ir dziesmā „Cross My Heart & Hope To Fly”, kurā iespējams vislabāk jūtamas The Courteeners pārmaiņas. Godīgi sakot, kaut vai šīs vienas dziesmas dēļ un tās „Ooh-ooh-ooh” pirms piedziedājuma („And I cross my heart & hope to fly / Fuck right off into the middle of the sky / Where no one can find me / And no one can see / That would be my ecstasy”) es ļoti vēlētos The Courteeners redzēt kādā slavenā Latvijas festivālā. Pat skudriņas sajūtu uz muguras, iedomājoties, kā šis varēti izklausīties dzīvajā.
"Cross My Heart & Hope To Fly":
Tālāk seko aktuālais singls „You Overdid It Doll”, kas noteikti ir vispopsīgākā jeb „radio draudzīgākā” dziesma albumā, skanējuma ziņā ļoti atgādinot Hard-Fi pirms trim gadiem vai jaunākos Ash singlus. Tomēr ar savu saulainumu, vienkāršumu un atkal jau lipīgo piedziedājumu nekādā ziņā nekrīt laukā no albuma. Tūlīt pēc izlēkāšanās pie „You Overdid It Doll” un ievērojamas ātruma pārsniegšanas, ja klausāties šo mašīnā, var apsēsties/piebremzēt un paveldzēties, manuprāt, skaistākajā The Courteeners balādē „Lullaby”.
Diemžēl ne tik spoža ir albuma otrā puse, no kuras izcelt vēlētos vienīgi Muse pēdējo albumu atgādinošo un „Falcon” noslēdzošo „Will It Be This Way Forever?”, otru plates balādi „Last of the Ladies” (atkal jau asociācijas ar Dohertija kungu), kā arī lipīgo „Scratch Your Name Upon My Lips”, ko es no sirds ieteiktu The Courteeners izdot kā nākošo singlu.
Grūti pateikt, vai šis nebūs mans "2010.gada La Roux variants", kad es sākotnēji biju lielā sajūsmā un klausījos albumu katru otro dienu, bet beigās nonācu pie slēdziena, ka tas ātri apnīk, bet pagaidām man šķiet, ka mājas ballītēs, izbraucienos un vienkāršos atpūtas brīžos piektdienas vakaros šis ir ļoti labs muzikāls materiāls – neuzbāzīgs, uz augstās mākslas troni nepretendējošs, bet ļoti draudzīgs, līdzi dziedams albums, ar ko kopā sagaidīt vasaru.
Aktuālais singls "You Overdid It Doll":
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru