Release date: 28/09/2009
Label: Fantasy Trashcan
AMG rating: 8/10
Daudz šķēpu tiek lauzts par vēl vienu šī gada debijas albumu – jaunās San Francisko apvienības Girls debijas plati „Album”. Interesanti, ka ārzemju mūzikas kritiķu vidū vēl nav sanācis lasīt sliktas atsauksmes, tostarp arī tik radikāli atšķirīgu mūzikas mēdiju recenzijās kā amerikāņu Pitchfork.com un britu NME.com. Abi novērtējuši jauno albumu ar 9/10. Piekritīsit, ļoti augsts novērtējums!
Turpretī Latvijā Girls nemīl. To es sapratu pēc komentāriem TVNet.lv, pie kam tādu cilvēku komentāriem, kas, cik zināms, seko līdzi un orientējas mūzikā. Pirms biju pats albumu noklausījies, bija grūti ko iebilst, jo sākotnēji neiepatikās neviens no plates pirmajiem diviem singliem. Taču atlika tikai vienreiz albumu noklausīties, lai parādītos neizpratne par negatīvismu Girls sakarā.
Jā, šis ABSOLŪTI nav novatorisks ieraksts. Faktiski tajā vispār neatradīsit neko tādu, kas tādā vai citādā iesaiņojumā nebūtu jau dzirdēts un baudīts. Tomēr šis pār malām starojošais optimisms, saulainums un aicinājums mesties trakulīgās dejās (atsevišķos gabalos, piemēram, ievadošajā „Lust for Life”) arī mani neatstāja vienaldzīgu.
Muzikāli šis ir kokteilis starp 60’to gadu amerikāņu surf-rock mūziku (ala Beach Boys) un šobrīd tik aktuālo lo-fi stilu. Principā kaut ko attāli, bet tomēr līdzīgu gada sākumā piedāvāja The Pains of Being Pure at Heart, lai gan pēdējais tomēr ir vairāk uz rokmūziku tendēts ieraksts, kamēr šis ir daudz apcerīgāks, hipijiskāks un uz pop mūziku orientēts darbs. Esmu dzirdējis arī nepatiku pret solista Kristofera Ouvena vokālu, bet man šis Elvisu Kostello un Džārvisu Kokeru stipri atgādinošais puisis liekas kā salda un sen nebaudīta odziņa uz tā jau garšīgas kūkas.
Girls dziesmas, lielākoties, ir par... meitenēm, protams! :) Kā intervijā atzina Ouvens, liela daļa debijas albuma materiāla tapusi pēc sāpīgas šķiršanās no kādas meitenes (vai viņas vārds varētu būt Laura?), taču negaidiet šeit ēmo-isku vai depresīvu žēlošanos. Nē, tā vietā Ouvens vietām sarkastiski, vietām rotaļīgi par to pajokojas, un cenšas dzīvot tālāk. Šķiet, labākais šāds piemērs ir viens no maniem albuma favorītiem – „Laura” ar tekstu: „You've been a bitch, I've been an ass / I don't wanna point the finger / I just know I don't wanna do this”. Vietām gan tomēr izlaužas arī salauzta cilvēka sajūtas. Dziesma “Hellhole Ratrace” (mans favorīts #1! Stabili!) sākas ar sekojošu rindiņu: “I’m sick and tired of the way that I feel”…
Label: Fantasy Trashcan
AMG rating: 8/10
Daudz šķēpu tiek lauzts par vēl vienu šī gada debijas albumu – jaunās San Francisko apvienības Girls debijas plati „Album”. Interesanti, ka ārzemju mūzikas kritiķu vidū vēl nav sanācis lasīt sliktas atsauksmes, tostarp arī tik radikāli atšķirīgu mūzikas mēdiju recenzijās kā amerikāņu Pitchfork.com un britu NME.com. Abi novērtējuši jauno albumu ar 9/10. Piekritīsit, ļoti augsts novērtējums!
Turpretī Latvijā Girls nemīl. To es sapratu pēc komentāriem TVNet.lv, pie kam tādu cilvēku komentāriem, kas, cik zināms, seko līdzi un orientējas mūzikā. Pirms biju pats albumu noklausījies, bija grūti ko iebilst, jo sākotnēji neiepatikās neviens no plates pirmajiem diviem singliem. Taču atlika tikai vienreiz albumu noklausīties, lai parādītos neizpratne par negatīvismu Girls sakarā.
Jā, šis ABSOLŪTI nav novatorisks ieraksts. Faktiski tajā vispār neatradīsit neko tādu, kas tādā vai citādā iesaiņojumā nebūtu jau dzirdēts un baudīts. Tomēr šis pār malām starojošais optimisms, saulainums un aicinājums mesties trakulīgās dejās (atsevišķos gabalos, piemēram, ievadošajā „Lust for Life”) arī mani neatstāja vienaldzīgu.
Muzikāli šis ir kokteilis starp 60’to gadu amerikāņu surf-rock mūziku (ala Beach Boys) un šobrīd tik aktuālo lo-fi stilu. Principā kaut ko attāli, bet tomēr līdzīgu gada sākumā piedāvāja The Pains of Being Pure at Heart, lai gan pēdējais tomēr ir vairāk uz rokmūziku tendēts ieraksts, kamēr šis ir daudz apcerīgāks, hipijiskāks un uz pop mūziku orientēts darbs. Esmu dzirdējis arī nepatiku pret solista Kristofera Ouvena vokālu, bet man šis Elvisu Kostello un Džārvisu Kokeru stipri atgādinošais puisis liekas kā salda un sen nebaudīta odziņa uz tā jau garšīgas kūkas.
Girls dziesmas, lielākoties, ir par... meitenēm, protams! :) Kā intervijā atzina Ouvens, liela daļa debijas albuma materiāla tapusi pēc sāpīgas šķiršanās no kādas meitenes (vai viņas vārds varētu būt Laura?), taču negaidiet šeit ēmo-isku vai depresīvu žēlošanos. Nē, tā vietā Ouvens vietām sarkastiski, vietām rotaļīgi par to pajokojas, un cenšas dzīvot tālāk. Šķiet, labākais šāds piemērs ir viens no maniem albuma favorītiem – „Laura” ar tekstu: „You've been a bitch, I've been an ass / I don't wanna point the finger / I just know I don't wanna do this”. Vietām gan tomēr izlaužas arī salauzta cilvēka sajūtas. Dziesma “Hellhole Ratrace” (mans favorīts #1! Stabili!) sākas ar sekojošu rindiņu: “I’m sick and tired of the way that I feel”…
Pa kreisi - Kristofers Ouvens
Starp citu, Ouvena biogrāfija ir tas, kas visvairāk tiek citēts mūzikas presē, iepazīstinot ar San Francisko kvartetu Girls. Lieta tāda, ka puisim bijusi diezgan smaga bērnība, lai neteiktu vairāk. Piedzimis sektantu „Children of God” („Dieva Bērni”) ģimenē ar visām no tā izrietošajām sekām. Piemēram, Ouvena vecākais brālis, vēl zīdainis būdams, gāja bojā, jo šī „reliģija” gluži vienkārši neatļauj iesaistīt tradicionālo medicīnu... Seko tēva aiziešana no ģimenes, mātes nodarbošanās ar prostitūciju (interesanti, ko par šo saka „Dieva Bērni”?!), un paša Kristofera pievēršanās panku dzīvesveidam...
Varētu gaidīt kādu smagā metāla ierakstu, punk rock albumu, vai kaut ko no Joy Division stilistikas, bet nē – šis ir absolūti pozitīvs un gaišs ieraksts. Interesanti, ka pitchfork.com norāda, ka šis debijas albums esot ierakstīts, puišiem lietojot „jebkādas tabletes, kas pagadījušās pa rokai”. Ja tas nav izdomājums, tad es vēlos zināt, kādā saulstaru aptiekā iepērkas Girls!
Vienā lietā gan es esmu vienisprātis ar amerikāņu kolēģiem. Klausoties šo ierakstu, nav nekādas vajadzības zināt plašo Kristofera Ouvena dzīvesstāstu, jo to gluži vienkārši var saprast dziesmās, klausoties starp rindiņām. Jā, tās nav nedz depresīvas, nedz nomācošas, taču nepamet sajūta, ka šeit ir KAUT KAS tāds, kas rodas ļoti reti. Diemžēl tik reti, ka es neticu, ka Girls spēs atkārtot šī albuma panākumus. Pat vēl vairāk. Kaut kāda baisa līdzība visā šajā veiksmes(?!?) stāstā ir ar... Kurtu Kobeinu. Tpu, tpu, tpu...
Jebkurā gadījumā šis IR ieraksts, ko es Jums silti iesaku. Šis paliek atmiņā.
P.S.EDIT(!) Nupat kā apskatījos arī wikipedia.org Girls lapu, un, jā... Puikas esot slaveni ar savu mīlestību pret narkotiskajām vielām, turklāt nemaz to neslēpjot. Pirchfork nemelo.
"Hellhole Ratrace" oficiālais video:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru