Release date: 14/09/2009
Label: Helium 3
AMG rating: 6/10
Šodien, saņemot ziņu, ka Muse jaunais albums sasniedzis albumu topa virsotni uzreiz 16 dažādās valstīs, tostarp Lielbritānijā, Austrālijā un Kanādā, beidzot šim ierakstam uzmanīgāk pievērsos arī es.
Šķiet, ka par Muse kulta statusu vairs nav jāšaubās, jo es neatminu, par kuru vēl no jaunajiem albumiem šogad būtu runāts un rakstīts tik ļoti, kā par „The Resistance”. Pat jaunākais U2 ieraksts šajā ziņā atrodas stipri ēnā. Tas faktiski atvieglo arī manu uzdevumu, jo nav gari un plaši jāstāsta, kā tapis albums, kas un kur to producējis, ko brokastīs ēd Metjū Belamijs un galu galā – kādas noskaņas virmo jaunajā platē. Varu tikai īsumā izklāstīt savu viedo viedokli par šo plati.
Jaunais albums iesākas MASĪVI! Neko nevilcinoties, neievadot un neķircinot, Muse uzreiz ķeras pie sava klausītāja ar plates nesošo singlu „Uprising”, kurā var just ļoti lielas atsauces uz grupas iepriekšējo ierakstu „Black Holes and Revelations”. Muzikāli arī šī ir slīdoša, glemrokam tuvināta stadion-himna ar pulsējošu un paņemošu ritmu, bet lirikā Belamijs turpina cīņu pret ļaunajiem spēkiem: „They will not force us / They will stop degrading us / They will not control us / We will be victorius”. Noslēpumā paliek vien tas, vai šoreiz runa ir par mazajiem zaļajiem citpasaules rūķīšiem, vai par pašmāju politiķiem... No otras puses – kāda starpība? Ja pie šāda ritma un melodijas n-to tūkstošu fanu pavadībā PATS Metjū Belamijs aicina kopīgi pret KAUT KO cīnīties, tad kāda starpība, pret ko, vai ne? :) Atmetot, ironiju, šis tiešām atkal ir ļoti veiksmīgs un perfekti uzcepts hīts, kas, nešaubos ne sekundes simtdaļu, būs viens no kulminācijas brīžiem jaunajā Muse koncerttūrē.
Arī turpinājums ir samērā iespaidīgs – seko melanholiskā Muse puse tituldziesmā „Resistance”, kas kārtējo reizi apliecina puišu spējas radīt apbrīnojami skaistas un ļoti lipīgas melodijas, turklāt gan ar lielisku piano ievadu, gan teicamu ritma kāpinājumu, gan kulmināciju – atkal jau stadioniskā piedziedājumā: „Love is our resitance / They keep us apart and they won't stop breaking us down”.
Mans personīgais lielākais favorīts noslēpts albuma trešajā skaņdarbā. Interesanti, ka šo dziesmu, vēl pirms es biju paspējis noklausīties visu albumu, man iepriekšējā nedēļas nogalē, ne pārāk veselīgā svētdienas rītā piedāvāja paklausīties kāds gādīgs cilvēks. Pēc pirmajām dziesmas taktīm nojautu, ka ŠĪ IR TĀ dziesma, kuru kritiķi vienbalsīgi dēvē par Muse iekāpšanu Depeche Mode zābakos. Nudien, ļoti depešisks piedziedājums, turklāt šis ir arī elektroniskākais no „The Resistance” skaņdarbiem. Bet tas piedziedājums... Perfekti, tiešām teju perfekti trāpīts desmitniekā. Lūk, šādi piedziedājumi arī pietrūkst jaunajā Depeche Mode albumā diemžēl. „I want to exorcise the demons from your past / I want to satisfy the undisclosed desires in your heart” turpina skanēt prātā vēl ilgi pēc dziesmas beigšanās. Tiesa gan, pieļauju, ka daļai die-hard Muse fanu šis varētu ne tuvu nebūt iecienītākais savu elku gabals. Un saprotu viņus.
Diemžēl šeit arī Muse uzvaras gājiens beidzas... Seko ļoti dīvaina parodija par Queen dziesmā „United States of Eurasia”. Nudien nezinu, vai tas ir domāts, kā joks vai ne, bet dziesma patiešām labāk iederētos kādā komēdijā par Frediju Merkūriju, nekā Muse albumā. Šis, starp citu, bija pirmais singls, kas vasarā bija pieejams internetā, kuru noklausoties es pat atļāvos šo singlu ignorēt, jo ļoti nevēlējos rakstīt ko līdzīgu kā pitchforkmedia.com, kas tomēr singlu izrecenzēja un ielika atzīmi. 2. Nē, nevis 2 no 5. 2 no 10!
Ar nākamajiem trim gabaliem Muse it kā atgriežas savās sliedēs, jo īpaši „Unnatural Selection” un „MK Ultra” ir tipiski Muse skaņdarbi, kādus var atrast grupas pirmajos trīs albumos, turklāt nav arī sliktas šīs dziesmas, taču... visu laiku nepamet sajūta, ka tas viss jau ir bijis un viss jau ir dzirdēts. Tiešām jāiekrīt kādam britu kritiķim, ka šīs dziesmas mierīgi varētu būt bijušas b-puses dziesmas iepriekšējo albumu singliem. No savas puses gan gribētu uzslavēt „Unnatural Selection” enerģisko ģitāras rifu un bridža melodiju, savukārt „MK Ultra” ievadošais sintezators liek aizdomāties, ka beigu beigās varētu sanākt arī neslikts, piemēram, trešais vai ceturtais albuma singls.
Nu un visbeidzot, albumu noslēdz jau pirms gada aprunātā trīsdaļīgā simfonija, kuru Belamijs esot ar pārtraukumiem rakstījis vairākus gadus. Interesanti, ka tieši šī „Exogenesis: Symphony, part I, II, III” ir tā, kas izsaukusi lielāko sajūsmu daudzu ārvalstu kritiķu slejās. No savas puses piebildīšu, ka „Exogenesis” ir tik tiešām baudāms muzikāls darbs, tomēr... vai šim ir vieta vienā platē ar hītsingliem – diez vai... Man šo labāk gribētos baudīt plašākā veidā un kādā atsevišķā EP, teiksim, uz minūtēm 25-30. Bet principā apokaliptiskajam Muse noskaņojumam šis ir lielisks muzikāls skaņu celiņš, turklāt simfonijas 1.daļā ļoti iepriecina Belamija lieliskais falsets, kas šeit nu reiz ir perfekti vietā.
Nu ko? Gribēju īsi, sanāca, kā vienmēr. :) Rezumējums būtu sekojošs – šis ir albums ar atkal jau diviem ĻOTI spēcīgiem singliem (ja Muse draudzēsies ar veselo saprātu un kā nākamo singlu izdos „Undisclosed Pleasures”, AMG jau tagad apsola augstas vietas!), un vēl pāris aizraujošiem koncert-gabaliem, taču nepamet sajūta, ka šis ne tuvu nav grupas spēcīgākais albums. Un to es saku par grupu, kura, manuprāt, ir spēcīgāka koncertos, nevis ierakstos.
Bet Muse ir Muse. Kolekcijā noderēs, ticiet man! :)
"Undisclosed Desires" dzīvajā pirms divām nedēļām (esi pacietīgs, dziesmai pusotru minūti garš ievads atšķirībā no albuma versijas):
Aktuālā singla "Uprising" oficiālais video:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru