Release date: 19/09/2011
Label: K7!
AMG rating: 8/10
AMGmusic komentārs: „Vienas nedēļas laikā iznāk ļoti liels skaits albumu. Laika trūkuma dēļ, protams, nākas izvēlēties, kurus klausīties un kurus ne, jo tur tāpat nav cerību saklausīt ko jaunu un interesantu. Atzīšos, ka sākotnēji jaunākais Stereo MCs albums „Emepror’s Nighttingale” nebija manos plānos, taču beigu beigās tomēr izlēmu noriskēt – sak, ko tad leģendārie 90’to gadu elektronščiki būs sastrādājuši. Tagad esmu bezgala priecīgs, ka The Duke Spirit jaunā albuma vietā tomēr nosliecos par labu šim.
Stereo MCs, kura sastāvs joprojām nav mainījies (vokālists Robs Bērčs jeb „Rob B”, producents Niks Halams jeb „The Head” un bundzinieks Īens Rositers jeb „Owen If”) 90’to gadu mūzikas cienītājiem noteikti joprojām ir atmiņā, pateicoties divām tā laika deju mūzikas klasiskām – „Connected” un „Step It Up”. Interesanti uzzināt, ka patiesībā 1992.gada albums „Connected”, kurā bija iekļauti abi minētie hiti, bija jau trešais grupas karjerā, kas aizsākusies jau 1985.gadā – bez naudas, bez ierakstu kompānijas un ar koncertiem mazos klubiņos, uz kuriem grupa devusies ar sabiedrisko transportu.
Pēc slavas mirkļa, ko deva albums „Connected” (pateicoties tam, Stereo MCs tika arī pie BRIT Awards balvas kā „Gada labākā grupa” un par „Gada labāko albumu”), līdz nākošajam Stereo MCs albumam bija jāgaida... 9 gadi! Tad klajā nāca albums „Deep, Down & Dirty”, kas simpātisks šķita vien dažiem mūzikas mēdijiem (atzīšos, ieskaitot AMGmusic), bet ar katru nākošo plati – 2005.gada „Paradise” un 2008.gada „Double Bubble” – cerības, ka leģendas varētu radīt ko spožu un prātā paliekošu, šķiet, saglabājās vien grupas uzticamākajiem faniem.
Un te nu mēs nonākam pie 2011.gada un albuma „Emperor’s Nightingale”. Albums iesākas ar instrumentālu intro „Wooden Heart”, kas balstīts uz padrūmu meldiņu spēlējošām klavierēm, radot nelielas asociācijas ar Depeche Mode 1989.gada koncertierakstu „101”. Tas pāriet albuma pirmajā singlā „Boy” – arī uz klavierēm balstītu skaņdarbu, kas ir vispopsīgākā dziesma, ko nācies dzirdēt no Stereo MCs, vairāk atgādinot James nekā 90’to gadu deju zāļu izpildītājus. Šajā mirklī var iezagties prātā doma, ka nu jau 50 gadu slieksni pārsniegušie vīri ir kļuvuši rāmāki un neko eksplozīvu vairs radīt nav spējīgi.
Taču, sākot ar trešo plates treku – fancīgo un uz break bītiem balstīto „Phase Me” – ieskanas pirmais signāls, ka mūs tomēr sagaida ballīte. Tā arī notiek. Sekojošais „Far Out Feeling” ar izcilo ievadtekstu „Medication, take me / We can cut the chase” un elektrizētajiem sintezatoriem pavisam droši iekabina Kelvinam Herisam un visiem pārējiem šobrīd deju zāles pildošajiem jauniešiem. Seko sākotnēji šķietami mierīgāks, bet turpinājumā mūsdienīgām, griezošām electro skaņām bagātināts un turklāt ārkārtīgi lipīgs skaņdarbs „Sunny Day”.
Turpinājumā izskan trīs mazāk veiksmīgākie albuma treki – pārlieku modernizētais „Manner”, ar tipiskajām 90’to gadu house mūzikas klavierītēm iesāktais, bet turpinājumā popsīgais „Tales” un vienīgais plates lēnais „2cando” – taču arī tie ir gana baudāmi, turklāt atļauj ievilkt elpu pirms albuma noslēdzošā četrinieka, kas burtiski eksplodē. Jau ar pirmajām „Bring It On” skaņām top skaidrs, ka reivs šiem vīriem vēl ir asinīs, un turpmākajās 13 minūtēs Stereo MCs spoži nodemonstrē savu tumšāko pusi, piedāvājot dejas 90’to gadu reiva ballīšu manierē, kas izklausās perfekti iederīgas šim laikmetam, kad 90’to gadu mūzika ir modē.
Albumu noslēdz dabstepīgais un ar tribal/breakbeat iezīmēm apveltītais reivs „Desert Song”, kas ir tik ritmisks, pavelkošs un naksnīgs, ka tā vien gribas aiztaisīt acis un vienkārši dejot – neatkarīgi no tā, vai dzerta kafija, tīrs ūdens vai izšķīdināta exctasy tablete, lai gan pēdējais variants noteikti būtu ideālāks. Šī treka noslēgums ar hipnotizējošo, dobjo un spridzinošo sintezatora partiju liek zaudēt jebkādu laika izjūtu, vien atstājot vēlmi, lai šī sajūta (gabals) nekad nebeidzas.
Tomēr tas notiek un izskan arī outro jeb „Wooden Heart Reprise”, kas ir kā tāda odziņa uz tortes – bērnu mantiņu atgādinošu mīlīgu skaņu pavadībā izspēlēta albuma sākumā, uz dobjajām klavierēm dzirdētā instrumentālā tēma, kas liek noprast, ka jautrā ballīte ir beigusies un tagad laiks vissaldākajam miegam. 50 gadi nav nekāds šķērslis, un, izskanot „Emperor’s Nightingale” es sapratu, ko vislabāk vēlētos saņemt savā 50 gadu dzimšanas dienā – vienu exctasy tableti (ja līdz tam laikam nebūs kas labāks izgudrots) un ielūgumu uz vienu ellīgu reiva pasākumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru