Release date: 31/01/2011
Label: Moshi Moshi
AMG rating: 7/10
Gatavojot šo mazo pārdomu rakstu par Hercules and Love Affair otro studijas albumu „Blue Songs”, kā jau parasti, ielūkojos AMGmusic arhīvā, lai paskatītos, ko tad esmu pirms trim gadiem rakstījis par šā Ņujorkas kolektīva debijas ierakstu. Liels bija mans pārsteigums, ka atšķirībā no visiem citiem mūzikas kritiķiem un mīļotājiem, esmu bijis visai skarbs pret tolaik sacelto ažiotāžu ap šo grupu. Atzīme 6/10 gan tagad ir pārzīmēta uz 7/10, bet tas vienalga nemaina faktu, ka arī pēc trim gadiem palieku pie domām, ka albuma pārslavināšana bija stipri pārspīlēta.
Atgādināšu, ka pirms trim gadiem Hercules and Love Affair apvienību sastādīja tās radītājs, Ņujorkas dīdžejs un producents Endijs Batlers un mūziķe Kima Ana Foksmena, kuriem asistēja divi vokālisti Nomi Ruiza un pazīstamais Entonijs Hegartijs no Antony & The Johnsons, kura balss būtībā arī padarīja lielisko singlu „Blind” par tāda mēroga hītu, kāds tas kļuva. Savukārt šajā albumā Ruizu un Hegartiju ir nomainījuši Ereja Negrota un Šons Raits. Taču tas viss vēl būtu sīkums salīdzinājumā ar to, kā ir mainījies Hercules and Love Affair skanējums.
Label: Moshi Moshi
AMG rating: 7/10
Gatavojot šo mazo pārdomu rakstu par Hercules and Love Affair otro studijas albumu „Blue Songs”, kā jau parasti, ielūkojos AMGmusic arhīvā, lai paskatītos, ko tad esmu pirms trim gadiem rakstījis par šā Ņujorkas kolektīva debijas ierakstu. Liels bija mans pārsteigums, ka atšķirībā no visiem citiem mūzikas kritiķiem un mīļotājiem, esmu bijis visai skarbs pret tolaik sacelto ažiotāžu ap šo grupu. Atzīme 6/10 gan tagad ir pārzīmēta uz 7/10, bet tas vienalga nemaina faktu, ka arī pēc trim gadiem palieku pie domām, ka albuma pārslavināšana bija stipri pārspīlēta.
Atgādināšu, ka pirms trim gadiem Hercules and Love Affair apvienību sastādīja tās radītājs, Ņujorkas dīdžejs un producents Endijs Batlers un mūziķe Kima Ana Foksmena, kuriem asistēja divi vokālisti Nomi Ruiza un pazīstamais Entonijs Hegartijs no Antony & The Johnsons, kura balss būtībā arī padarīja lielisko singlu „Blind” par tāda mēroga hītu, kāds tas kļuva. Savukārt šajā albumā Ruizu un Hegartiju ir nomainījuši Ereja Negrota un Šons Raits. Taču tas viss vēl būtu sīkums salīdzinājumā ar to, kā ir mainījies Hercules and Love Affair skanējums.
Hercules and Love Affair 2011 (Endijs Batlers otrais no labās)
Ja debijas ierakstu var droši dēvēt par 70’to gadu disko mūzikas reanimējumu 21.gadsimtā, tad „Blue Songs”, kā to ļoti precīzi iezīmēja jau pirmais singls „My House”, ir absolūts house ieraksts, turklāt tāds house, kādu jaunākā paaudze diezin vairs atceras. Šeit par pamatu ir 80’to gadu Čikāgas un Sanfrancisko house mūzikas bāze, ko vislabāk var saklausīt jau pieminētajā „My House” un arī tam sekojošajā „Answers Come In Dreams”.
Atmetot dažādas sīkākas nianses, šeit arī slēpjas jautājums, kurš no abiem projekta albumiem Jums ies vairāk pie sirds. Ja esat disko mūzikas cienītājs, diezin vai būsit sajūsmā par „Blue Songs”, taču, ja jūsu kaislība ir house mūzika, domāju, ka šis ir albums tieši Jums. Turklāt, kas mani priecē visvairāk, šeit var atrast pāris ļoti patīkamus pārsteigumus. Pirmais paslēpts jau albuma piektajā trekā „Boy Blue”, kas iesākas ar akustisko ģitāru kā neadekvāts alt.country skaņdarbs, bet noslēdzas kā smeldzīgs lēnais ala Depeche Mode „Little 15” noskaņās.
Savukārt otrs patīkamākais pārsteigums ir plates noslēguma dziesma „It’s Alright”, kuru vecākas paaudzes deju mūzikas mīļotāji atpazīs kā 80’to gadu Sterling Void house mūzikas klasiku, savukārt tādam 90’to gadu paaudzes produktam kā šī raksta autoram, atmiņā atausīs 1989.gadā izdotā šīs dziesmas Pet Shop Boys kaverversija. Taču, kamēr Pet Shop Boys savā versijā bija saglabājuši house mūzikas noskaņu un grūvu, Hercules and Love Affair versijā „It’s Alright” ir kļuvusi par sešu minūšu garu, ārkārtīgi relaksējošu un skaistu balādi, kas ar savu „It’s gonna be alright / Cause the music plays forever on and on” tik lieliski iederētos daudzu albumu noslēgumos.
„Blue Songs” var pārmest atsevišķu „filleru” iekļaušanu albumā – pie tādiem gribētos pieskaitīt neizteiksmīgos „Falling” un „I Can’t Wait”, var pārmest t.s. čīzīgumu (lētumu) dziesmā „Step Up”, kas tapusi kopā ar Bloc Party solistu Keli Okereki, taču visā visumā šis ir, pirmkārt, gana pozitīvs un enerģisks albums piektdienas mājas ballītei (ko vien vērts ir gabals "Visitor"! Jumtu var noraut tā vien!), kas pavisam noteikti aizdzīs lietus mākoņus no jūsu garastāvokļa debesīm. Otrkārt, kalpos kā labs iegansts, lai parakātos plašajā 80’to gadu house mūzikas diskogrāfijā un atrastu sev ko jaunu un atklājošu. Manuprāt, šis ne par matu nav sliktāks albums, kā tā priekšgājējs pirms trim gadiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru