Release date: 18/02/2011
Label: XL
AMG rating: 8/10
Radiohead patīk pārsteigt. Savas vairāk kā 20 gadu pastāvēšanas laikā viņi to ir darījuši vairākkārt. Sākot ar 1993.gada fenomenālo hītu „Creep”, kas grupu, par kuru koncertiem pirms tam nievāja mūzikas pazinēji, pacēla nebijušos augstumos, turpinot ar 2000.gada tam laikam ultra-alternatīvo, eksperimentālo un – kā vēlāk izrādījās – mūzikas robežu lauzošo plati „Kid A”, beidzot ar 2007.gada albumu „In Rainbows”, kas faniem tika piedāvāts par tādu samaksu, kādu katrs pats vēlējās maksāt. Ja vēlējās. Ak, jā, bija arī vēl tāds „nieks” kā 1997.gada albums „OK Computer”, kas ķirurģiski un bez ceremonijām izbeidza britpopa tolaik jau nīkuļojošo dzīvi, kļūstot par sava laikmeta mūzikas ikonu.
Ar ko Radiohead varētu pārsteigt 2011.gadā, kad, šķiet, viss jau ir izmēģināts un visi visu zina vēl pirms mūziķi ir pat atvēruši ierakstu studijas durvis? Ar albuma negaidītu izdošanu, lūk, ar ko. Nebija vēl Arcade Fire paspējuši ievilkt elpu pēc divu Grammy un divu BRIT Awards balvu iegūšanas, kā šobrīd lielākajai grupai ceļā nostājās Radiohead, burtiski paralizējot visu mūzikas portālu, blogu, sociālo tīklu un citu mūzikas fanu interneta pulcēšanās vietu plūsmu ar ziņu, ka jaunais albums ir ne tikai ierakstīts, bet iznāks jau pēc sešām dienām. Radiohead gadījumā pārsteigumu nekad nav par daudz – beigu beigās albums tika izdots (atkal – bez iepriekšēja brīdinājuma, kā ods uz kakla februāra naktī) vēl dienu ātrāk – 18.februārī.
Atlika tikai viens jautājums – vai Radiohead pārsteigs arī muzikāli, un kādu ceļu grupa vispār būs izvēlējusies. Un šeit nu sākās trādi-rīdi. Vieni bija noskaņojušies uz to, ka grupai beidzot atkal jārada kas uz rokmūziku tendēts, citi gaidījuši nez kādus radio hītus (kamooon, kad pēdējoreiz tādi Radiohead bijuši?!), citi savukārt no pēdējo divu desmitgažu mūzikas gigantiem gaidīja vispār ko pilnīgi jaunu un nedzirdētu (nez, kādu hip-hopa ierakstu?). Lielākie ieguvēji šoreiz acīmredzot izrādījušies Radiohead kvēlākie fani, kam vienkārši vajadzēja jaunu ierakstu, ko piektdien ielikt atskaņotājā, bet izņemt tikai pirmdienas vakarā pēc kaimiņu vairākkārtējas klauvēšanas pie sienas, lai turpināto to klausīties zem segas uz austiņām.
Tikmēr lielāko zaudētāju lomā nokļuvuši mūzikas apskatnieki. Viņiem, pirmkārt, vajadzēja mērkaķa ātrumā uzrakstīt albuma recenziju, turklāt recenziju grupai, kuras kontā ir vismaz trīs ieraksti, kurus var droši dēvēt par šedevriem – tātad salīdzināšanas un analīzes darbs atliku likām. Otrkārt, vajadzēja atmest nost visus nevajadzīgos stereotipus un skepsi, kas parasti nāk līdzi albumiem, kas nav vērtējami kā izcili, grupai, kas tādus (izcilus) ir radījusi, kā mēdz teikt, pīpējot.
Ja esat tik tālu tikuši šajā rakstā – apsveicu! Balvā – nedaudz par pašu albumu! Jā, šis NAV Radiohead labākais ieraksts. Tas nemaz nelīdzinās nevienam no grupas 90’to gadu albumiem, pat vēl vairāk – ja kaut kādas atsauces varam vilkt, tad tās būtu velkamas ar Toma Jorka solo albumu „The Eraser” un ļoti daļēji ar „Kid A”. Tik tālu es piekrītu skeptiķiem. Bet par nelaimi skeptiķiem Radiohead ir kāda „nelāga” īpašība – viņi arī no viduvēja materiāla ar nesarežģītiem ieročiem un minimālu laiku (šis ir visu laiku īsākais Radiohead albums!) spēj panākt teju izcilus rezultātus. Spēj iepotēt kaut kādu hipnotisku kodu, kas tik viegli nemaz neļauj šo plati izņemt no atskaņotāja.
Lai arī internetā jau vīd spekulācijas par to, ka šī ir tikai pirmā puse no Radiohead 2011.gada albuma (to netieši apstiprina divi faktori – minētais albuma īsums (8 dziesmas, kopējais garums – 37 minūtes), kā arī albumam netipiska pēdējā dziesma, kura turklāt noslēdzas ar tekstu: „If you think this is over / Then you’re wrong...”), arī šo „The King of Limbs” var dalīt divās daļās. Pirmā noteikti patiks „The Eraser” un Jorka solo lietu cienītājiem, kamēr par otro stāvā sajūsmā būs tie, kas lika devītniekus un desmitniekus iepriekšējam Radiohead albumam „In Rainbows”.
Label: XL
AMG rating: 8/10
Radiohead patīk pārsteigt. Savas vairāk kā 20 gadu pastāvēšanas laikā viņi to ir darījuši vairākkārt. Sākot ar 1993.gada fenomenālo hītu „Creep”, kas grupu, par kuru koncertiem pirms tam nievāja mūzikas pazinēji, pacēla nebijušos augstumos, turpinot ar 2000.gada tam laikam ultra-alternatīvo, eksperimentālo un – kā vēlāk izrādījās – mūzikas robežu lauzošo plati „Kid A”, beidzot ar 2007.gada albumu „In Rainbows”, kas faniem tika piedāvāts par tādu samaksu, kādu katrs pats vēlējās maksāt. Ja vēlējās. Ak, jā, bija arī vēl tāds „nieks” kā 1997.gada albums „OK Computer”, kas ķirurģiski un bez ceremonijām izbeidza britpopa tolaik jau nīkuļojošo dzīvi, kļūstot par sava laikmeta mūzikas ikonu.
Ar ko Radiohead varētu pārsteigt 2011.gadā, kad, šķiet, viss jau ir izmēģināts un visi visu zina vēl pirms mūziķi ir pat atvēruši ierakstu studijas durvis? Ar albuma negaidītu izdošanu, lūk, ar ko. Nebija vēl Arcade Fire paspējuši ievilkt elpu pēc divu Grammy un divu BRIT Awards balvu iegūšanas, kā šobrīd lielākajai grupai ceļā nostājās Radiohead, burtiski paralizējot visu mūzikas portālu, blogu, sociālo tīklu un citu mūzikas fanu interneta pulcēšanās vietu plūsmu ar ziņu, ka jaunais albums ir ne tikai ierakstīts, bet iznāks jau pēc sešām dienām. Radiohead gadījumā pārsteigumu nekad nav par daudz – beigu beigās albums tika izdots (atkal – bez iepriekšēja brīdinājuma, kā ods uz kakla februāra naktī) vēl dienu ātrāk – 18.februārī.
Atlika tikai viens jautājums – vai Radiohead pārsteigs arī muzikāli, un kādu ceļu grupa vispār būs izvēlējusies. Un šeit nu sākās trādi-rīdi. Vieni bija noskaņojušies uz to, ka grupai beidzot atkal jārada kas uz rokmūziku tendēts, citi gaidījuši nez kādus radio hītus (kamooon, kad pēdējoreiz tādi Radiohead bijuši?!), citi savukārt no pēdējo divu desmitgažu mūzikas gigantiem gaidīja vispār ko pilnīgi jaunu un nedzirdētu (nez, kādu hip-hopa ierakstu?). Lielākie ieguvēji šoreiz acīmredzot izrādījušies Radiohead kvēlākie fani, kam vienkārši vajadzēja jaunu ierakstu, ko piektdien ielikt atskaņotājā, bet izņemt tikai pirmdienas vakarā pēc kaimiņu vairākkārtējas klauvēšanas pie sienas, lai turpināto to klausīties zem segas uz austiņām.
Tikmēr lielāko zaudētāju lomā nokļuvuši mūzikas apskatnieki. Viņiem, pirmkārt, vajadzēja mērkaķa ātrumā uzrakstīt albuma recenziju, turklāt recenziju grupai, kuras kontā ir vismaz trīs ieraksti, kurus var droši dēvēt par šedevriem – tātad salīdzināšanas un analīzes darbs atliku likām. Otrkārt, vajadzēja atmest nost visus nevajadzīgos stereotipus un skepsi, kas parasti nāk līdzi albumiem, kas nav vērtējami kā izcili, grupai, kas tādus (izcilus) ir radījusi, kā mēdz teikt, pīpējot.
Ja esat tik tālu tikuši šajā rakstā – apsveicu! Balvā – nedaudz par pašu albumu! Jā, šis NAV Radiohead labākais ieraksts. Tas nemaz nelīdzinās nevienam no grupas 90’to gadu albumiem, pat vēl vairāk – ja kaut kādas atsauces varam vilkt, tad tās būtu velkamas ar Toma Jorka solo albumu „The Eraser” un ļoti daļēji ar „Kid A”. Tik tālu es piekrītu skeptiķiem. Bet par nelaimi skeptiķiem Radiohead ir kāda „nelāga” īpašība – viņi arī no viduvēja materiāla ar nesarežģītiem ieročiem un minimālu laiku (šis ir visu laiku īsākais Radiohead albums!) spēj panākt teju izcilus rezultātus. Spēj iepotēt kaut kādu hipnotisku kodu, kas tik viegli nemaz neļauj šo plati izņemt no atskaņotāja.
Lai arī internetā jau vīd spekulācijas par to, ka šī ir tikai pirmā puse no Radiohead 2011.gada albuma (to netieši apstiprina divi faktori – minētais albuma īsums (8 dziesmas, kopējais garums – 37 minūtes), kā arī albumam netipiska pēdējā dziesma, kura turklāt noslēdzas ar tekstu: „If you think this is over / Then you’re wrong...”), arī šo „The King of Limbs” var dalīt divās daļās. Pirmā noteikti patiks „The Eraser” un Jorka solo lietu cienītājiem, kamēr par otro stāvā sajūsmā būs tie, kas lika devītniekus un desmitniekus iepriekšējam Radiohead albumam „In Rainbows”.
Pirmā albuma puse iesākas ar uz bungu cilpām balstīto „Bloom”, ko gan nevar pielīdzināt „In Rainbows” ievaddarbam „15 Step”. Noskaņas un Jorka izteikti apreibušā un drūmā vokāla dēļ šo drīzāk varētu pielīdzināt „Everything In Its Right Place” no „Kid A”. Seko albuma ritmiskākais un enerģiskākais skaņdarbs „Morning Mr Magpie”, kas akustiskā versijā dzirdēts jau Jorka solo koncertos. Jāsaka, šeit dziesma izmainīta līdz nepazīšanai, no Džona Lenona stilā sacerētas akustiskas protesta dziesmas pārtopot par materiālu, ap ko darboties dabstepa producentiem un remiksētājiem.
Vienīgā albuma dziesma, ar ko pagaidām nespēju sadraudzēties, ir „Little By Little”, kas ļoti uzkrītoši atgādina „Amnesiac” perioda Radiohead daiļradi, mēģinot satuvināt elektroniskās cilpas un „Idioteque” ritmus ar akustisko ģitāru, toties pirmo daļu noslēdz, manuprāt, tieši šajā albuma vietā perfekti iederošs pus-instrumentāls, atkal dabstepīgs skaņdarbs „Feral”, kas jau liek domāt un ticēt, ka plates otrajā daļā mēs saņemsim to, ko esam gaidījuši – Radiohead uzdevumu augstumos.
Tā arī notiek. Seko šobrīd aktuālais singls „Lotus Flower” (starp citu, jā, kāpēc tad šo nevar dēvēt par hītu?!), ko gribētos dēvēt par pagaidām 2011.gada dziesmu ar lieliskākajiem basiem, nemaz nerunājot par izcilo Jorka vokālu un līdz asarām aizkustinošo piedziedājumu „Slowly we unfurl / As lotus flowers / Cause all I want is the moon upon a stick / Just to see what it is”. Jau pēc piektās reizes kļūst skaidrs, ka šis ir liekams vienā plauktiņā, ja ne gluži ar „Nude”, tad ar „Pyramid Song” noteikti.
Taču izcilāko albuma dziesmu Radiohead vēl ir pietaupījuši. Kā norāda pilnīgi visi mūzikas žurnālisti, kuru rakstus par Radiohead esmu lasījis pēdējās nedēļas laikā, „The King of Limbs” absolūts hailaits un uzvaras mirklis ir uz klavierēm balstītā, depresīvi skumjā balāde „Codex”. Aizmirstiet par „All I Need” aiz sentimenta paslēpto mīļumu! Šis ir salauzta vīrieša pirms-padošanās manifests, kas ierakstīts un izpildīts tik neiedomājami izjusti, ka dziesmā ietvertās skumjas kļūst par sava veida heroīnu, kas sākumā satrauc, bet tad ieved totālā miera pasaulē un citā dimensijā. Viens no visu laiku izcilākajiem Radiohead skaņdarbiem.
Kā noskaņu speciālisti Radiohead albumu turpina ar „Give Up The Ghost”, kuras absolūtais svētdienas pēcpusdienu miers kalpo kā xanax tablete pēc pārciestajiem pārdzīvojumiem un galvu reibinošajām izjūtām, kas piedzīvotas vēl minūti iepriekš, lēnām un nesteidzoties novedot pie šī īsā ieraksta noslēdzošā treka „Seperator”, kas savā ziņā atkal sasaucas ar ievadošo „Bloom” – bungu cilpas, izteikta basģitāra un jau minētais teksts par to, ka beigas obligāti nav tad, kad liekas, ka ir beigas.
„The King of Limbs” nav šedevrs, tas neatklāj neko tādu, ko mēs par Radiohead nezinājām. Vēl vairāk – šis nav ne tuvu no labākajiem Radiohead ierakstiem. Taču tas tik un tā pievelk kā magnēts, ļaujot ar katru nākošo klausīšanās reizi sevi iemīlēt vēl vairāk un vairāk, bez tam arī klusi – it kā neviļus, it kā nevērīgi – paužot mums jau sen zināmo patiesību, ka pēdējo divdesmit gadu laikā Lielbritānijā nav bijusi izcilāka grupa par šo. Un, ja mēs pārmetam Radiohead „The King of Limbs”, tad – es ļoti atvainojos – U2 faniem jau sen būtu vajadzējis nošauties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru