ALBUMS: Foals - Holy Fire

Foals – „Holy Fire”

Release date: 11/02/2013

Label: Transgressive

AMG rating: 8/10

Pirms ķerties klāt jaunajam Foals albumam „Holy Fire”, joka pēc nolēmu sarindot pleilistē visus grupas singlus un noklausīties tos hronoloģiskā secībā. Ja grupas daiļrade Jums ir sveša, tas ir ideāls veids 40 minūtēs izsekot Foals skanējuma pakāpeniskajai, bet konsekventajai maiņai.

Kad 2008.gadā pieci jaunieši no Oksfordas debitēja ar albumu „Antidotes”, īsu, bet diezgan spožu uzplaukumu piedzīvoja mūzikas stils ar man ne īsti saprotamu terminu „math-rock”. Foals tolaik nereti minēja kā populāru piemēru šim eksperimentālās rokmūzikas atzaram, bet jau tad bija skaidrs, ka ne tas ir apvienības mērķis, nedz arī viņi tur taisās palikt. Paklausieties kaut vai melodisko un eksplozīvo plates trešo singlu „Olympic Airways”! Vēl skaudrāk šī iezīme, ka grupas plāni sniedzas tālāk par šauras underground blices statusu, iezīmējās sekojošajā 2010.gada albumā „Total Life Forever”. Šī albuma lielākā burvība gan bija smeldze un dziļums, taču kopējais skanējums neradīja šaubas – Foals tuvojas stadioniem.

Par lieliem plāniem liecina arī „Holy Fire” piesaistītie producenti, kas komentārus neprasa – Flods un Alans Molders. Abu kontā ir tik daudz ietekmīgu ierakstu, ka ar abu roku pirkstiem, ja vien neesat mutants, nepietiks. Albuma pirmās ierakstu sesijas gan notika 2011.gada sākumā Austrālijā kopā ar producentu Džono Mā. Taču tā vairāk kalpojusi kā iesildīšanās, viss „Holy Fire” gala materiāls ierakstīts 2012.gadā Londonā kopā ar minētajiem mūzikas smagsvariem un speciāli albumam iegādātiem veciem sintezatoriem, sempleriem un bungu mašīnām, kas līdz tam Foals bija svešas. Kvinteta solists Janis Filipakis intervijā NME vēl piebilda, ka viena no izmaiņām jaunā albuma sakarā esot, ka tagad grupa daudz mazāk patērējot marihuānu...

„Lielāk, plašāk, himniskāk” ir ļoti bīstams virziens grupai, kas drīzāk pieder mūzikas gardēžu ēdienkartei nekā čārtu tabulu iekarotājiem. Mēs taču labi atceramies, kas notika ar Kings of Leon, The Killers un gala beigās arī ar Muse. Tieši tamdēļ vēl lielāku apbrīnu raisa tās grupas, kas, izvēloties šo „stadionu ceļu”, tomēr pamanās neiebraukt auzās, un faktiski vienīgais, ko „Holy Fire” sakarā var pārmest Foals, ir, ka tas brīžiem pat punkts punktā seko „Total Life Forever” shēmai. Pāris hīti, ar ko piepildīt komcerstaciju raidlaikus (šeit „My Number”, „Bad Habit”), smeldzes pilni lēnie ar tendenci „uzsprāgt” beigās (šeit „Late Night” un „Milk & Black Spiders”) un kāds pārsteigumiņš (šeit roķīgais pirmais singls „Inhaler”).

Atgriežoties pie sākumā minētā, Foals jau sen nedrīkst salīdzināt ar neatkarīgo mūzikas scēnu, un, ja to nedara, šis ir sasodīti profesionāli, pārliecinoši katrā detaļā nostrādāts darbs, kas tik un tā joprojām izklausās pēc rokgrupas, nevis nopulēta, tikai masām paredzēta produkta. Foals un, galvenais, grupas līderim Janim Filipakim nav manāms izteikts egocentrisms un uzmanības trūkums, kas, manuprāt, šo albumu palīdz darīt siltāku. Šeit ir tradicionāli stadionu piepildīšanas paņēmieni, sākot jau ar plašo skanējumu, taču šeit nav ārišķības. Drīzāk dabiska, loģiska pilnveidošanās, kas nevienā brīdī nešķiet darīta piespiedu kārtā.

Nākamais albums Foals būs grūts. Gandrīz vai „to be or not to be”. Ja „Holy Fire” izaugsmei tiks pievienotas kādas trīs četras epohālas, monumentālas kompozīcijas (tādu trūkums ir iemesls, kāpēc nevaru ielikt šai platei augstāku atzīmi), grupa var nodrošināt sev ierakstu mūzikas vēstures grāmatās ar zeltītāko pildspalvu. Ja nē, būs grūti. Mūzikas kritiķi mēdz būt nežēlīgi. „Bet par to domāsim rīt,” teica kāda sen mirusi dāma. Pagaidām varam baudīt, iespējams, labāko britu rokmūzikas albumu 2013.gadā.