Release date: 22/11/2010
Label: Def Jam
AMG rating: 9/10
Pasakiet godīgi, kurš no Jums vēl gada vidū nopietni domāja, ka Kanjē Vests 2010.gada beigās būs starp reālākajiem pretendentiem uz gada albuma titulu teju vai visus zināmākajos mūzikas žurnālos? Es noteikti ne. Pat ne vasaras sākumā, kad atklātībā parādījās visnotaļ veiksmīgais un baudāmais atgriešanās singls „Power”. Bet te nu mēs esam sniegotā novembra izskaņā. „My Beautiful Dark Twisted Fantasy” ir iznācis, un saņem 9/10 no AMGmusic – atzīmi, kuru bez Vesta šogad ir nopelnījuši vēl tikai divi albumi (neskaitot izlases un pārizdevumus, protams).
Neticībai bija ļoti liels pamatojums. Pirmkārt, repera iepriekšējais albums, kurš noteikti bija neveiksmīgākais punkts viņa karjerā – ar auto-tune un minimal efektiem pārstilizētais ieraksts „808’s & Heartbreak”. Pārdzīvojis sāpīgu šķiršanos no draudzenes un savas dzīves lielāko traģēdiju – mātes negaidīto nāvi, – Kanjē platē izklausījās noguris, nekoncentrējies un iegrimis eksperimentos, kuriem nedz viņš, nedz viņa fani nebija īsti gatavi. Tiesa gan, atskatoties uz šo ierakstu divus gadus vēlāk, nākas secināt, ka albums nebūt nav vērtējams kā vājš. Tas tāds vienkārši izskatās uz pārējo Vesta albumu fona.
Otrkārt, Kanjē Vests sevi labprātīgi un neapskaužami bieži nolika pa sitienam žurnālistiem. Kā, piemēram, pagājušā gada septembrī, izlecot uz skatuves 2009.gada MTV Video Music Awards ceremonijas laikā un paziņojot, ka Teilore Svifta nav pelnījusi tikko viņai pasniegto balvu, jo Bejonsē esot labākais video pasaulē. Lieki teikt, ka pēc šā gadījuma (un tas ne tuvu nebija pirmais Vesta biogrāfijā) talantīgais reperis sevi nostādīja mūzikas lielākā āksta lomā, par kuru neņirgājās tikai retais. Jāatzīstas, ka arī AMGmusic Vestam pirms gada veltīja visai nievājošas rindas...
Label: Def Jam
AMG rating: 9/10
Pasakiet godīgi, kurš no Jums vēl gada vidū nopietni domāja, ka Kanjē Vests 2010.gada beigās būs starp reālākajiem pretendentiem uz gada albuma titulu teju vai visus zināmākajos mūzikas žurnālos? Es noteikti ne. Pat ne vasaras sākumā, kad atklātībā parādījās visnotaļ veiksmīgais un baudāmais atgriešanās singls „Power”. Bet te nu mēs esam sniegotā novembra izskaņā. „My Beautiful Dark Twisted Fantasy” ir iznācis, un saņem 9/10 no AMGmusic – atzīmi, kuru bez Vesta šogad ir nopelnījuši vēl tikai divi albumi (neskaitot izlases un pārizdevumus, protams).
Neticībai bija ļoti liels pamatojums. Pirmkārt, repera iepriekšējais albums, kurš noteikti bija neveiksmīgākais punkts viņa karjerā – ar auto-tune un minimal efektiem pārstilizētais ieraksts „808’s & Heartbreak”. Pārdzīvojis sāpīgu šķiršanos no draudzenes un savas dzīves lielāko traģēdiju – mātes negaidīto nāvi, – Kanjē platē izklausījās noguris, nekoncentrējies un iegrimis eksperimentos, kuriem nedz viņš, nedz viņa fani nebija īsti gatavi. Tiesa gan, atskatoties uz šo ierakstu divus gadus vēlāk, nākas secināt, ka albums nebūt nav vērtējams kā vājš. Tas tāds vienkārši izskatās uz pārējo Vesta albumu fona.
Otrkārt, Kanjē Vests sevi labprātīgi un neapskaužami bieži nolika pa sitienam žurnālistiem. Kā, piemēram, pagājušā gada septembrī, izlecot uz skatuves 2009.gada MTV Video Music Awards ceremonijas laikā un paziņojot, ka Teilore Svifta nav pelnījusi tikko viņai pasniegto balvu, jo Bejonsē esot labākais video pasaulē. Lieki teikt, ka pēc šā gadījuma (un tas ne tuvu nebija pirmais Vesta biogrāfijā) talantīgais reperis sevi nostādīja mūzikas lielākā āksta lomā, par kuru neņirgājās tikai retais. Jāatzīstas, ka arī AMGmusic Vestam pirms gada veltīja visai nievājošas rindas...
Kanye West
Uz visām šīm neveiksmēm un paša kļūdām Vests atbildēja kā centīgs paraugskolēns, kurš rūpīgi studējis grāmatu „Ko darīt mūziķim, kuru neviens vairs neņem par pilnu?”. Vests, sasmēlies jaunas muzikālas iedvesmas, ieskaitot Bon Iver teicamo 2008.gada sāpju pilno debijas albumu „For Emma, Forever Ago”, devās prom no visu acīm uz Havaju salām, lai – kā tagad izrādās – radītu ne tikai savas karjeras, bet visa hip-hop žanra vienu no svarīgākajiem un neatkārtojamākajiem ierakstiem. Precīzi vienu gadu vēlāk no repera-klauna Vests ir pārvērties par reperi-karali. Viņa triumfs ir neapšaubāms. Es pat teiktu – apbrīnojams.
Pēdējā, albuma iznākšanai veltītajā koncertā Ņujorkā, Vests savas nu jau slavenās desmit minūšu garās runas beigās pateicās „ģimenei”, ar to domādams visus albuma tapšanā iesaistītos draugus, domubiedrus un kolēģus. Vietā, jo diez vai „Twisted Fantasy” skanētu tik maģiski bez RZA, Jay-Z, Nikijas Mināžas, Džona Ledženda, Kid Cudi, Pusha T, Džastina Vernona un vēl veselas plejādes viesmākslinieku, kas katru dziesmu šajā platē padara īpašu un baudāmu. Turklāt, atšķirībā no citiem hip-hop albumiem, kuros nereti sapulcētie viesmākslinieki šķiet kā vienkārša piespraude izkārtnei, izklausoties pēc pusstundu pirms koncerta sapulcināta amatieru orķestra, šeit viss skan harmoniski un savā vietā.
Kanye West - "Dark Fantasy"
Kādā intervijā Kanjē Vests esot izteicies, ka viņš nekad nebūšot tik varens kā Maikls Džeksons, jo viņš īsti neprotot dziedāt un dejot. Godīgi sakot, manuprāt, arī repošanas mākslas ziņā Vests nav pats spēcīgākais, taču viņam ir ieroči, kuru priekšā citi hip-hop pārstāvji nobāl, un tie ir semplu izvēle, kā arī bītu un mūzikas izjūta. Tie izpaužas jau albumu ievadošajā trekā „Dark Fantasy”, kuras lielākais trumpis ir 80’to gadu Maika Oldfīlda dziesmas „In High Places” sempls „Can we get much higher?”, svinīgi atklājot nepilnas 70 minūtes garo un aizraujošo muzikālo ceļojumu. Starp labākajiem sempliem jāmin arī leģendāro prog-rokeru King Crimson dziesmas „21st Century Schizoid Man” izmantošana trekā „Power” un Bon Iver skaņdarba „Woods” pārveidošana himniskajā „Lost In The World”. Lai gan, būtībā šeit katrā dziesmā sempli spēlē ļoti nozīmīgu lomu.
Ja platē ir kāds skaņdarbs, kas man tiešām šķiet mazliet vienmuļš, tad tas ir kopā ar Kid Cudi izpildītais „Gorgeous”, kuram nudien pietrūkst kādas odziņas, toties pēc tam albums praktiski ar katru dziesmu arvien pieņemas spēkā, savu kulmināciju sasniedzot tieši noslēdzošajā „Lost In The World”, kas samiksēta kopā ar Džila Skota Herona runu „Who Will Survive In America?”. Pa vidu šim dzirdēsit gan popsīgo, taču pozitīvi lādēto, zvaigžņu vispiesātinātāko (piedalās 11(!) viesmākslinieki, Eltonu Džonu un La Roux ieskaitot) dziesmu albumā „All of the Lights”, gan agresīvo, bet perfekti būvēto „Monster”, kuras lielākās zvaigznes ir Nikija Mināža un Bon Iver, gan skaisto soul balādi „Devil in a New Dress”, piedaloties Rikam Rosam, gan, protams, arī plates viennozīmīgi lielāko pērli – „Runaway”.
Tieši ar „Runaway”, septembra vidū uzstājoties 2010.gada MTV Video Music Awards, Kanjē Vests deva pirmos mājienus, ka viņš ir atgriezies spoži un triumfāli. Vēl šodien atceros savu pārsteigumu pirmdienas rītā, kad ar teju vai atplestu muti noskatījos viņa performanci, novērtējot dziesmu kā izcilu un gaidot, kas nu tagad būs – vai es esmu sajucis prātā, vai arī citi saklausīs to, ka „Runaway” ir neticami skaists, masīvs, pat monumentāls darbs, kādi māksliniekiem parasti rodas reizi mūžā. Turklāt šoreiz Kanjē Vests ir lielākā un gandrīz vienīgā zvaigzne. Jā, teicams ir Pusha T uznāciens („24/7 365 pussy stays on my mind / I, I, I, I did it, alright, alrigh, I admit it...”), neizsakāmi skaists ir stīgu instrumentu fons (jo īpaši jau garajā albuma versijas izskaņā), taču Kanjē šajā dziesmā nudien izklausās pēc hip-hop karaļa. Pārliecinoša, asprātīga, patiesa un cilvēciska.
Kādā intervijā Kanjē Vests esot izteicies, ka viņš nekad nebūšot tik varens kā Maikls Džeksons, jo viņš īsti neprotot dziedāt un dejot. Godīgi sakot, manuprāt, arī repošanas mākslas ziņā Vests nav pats spēcīgākais, taču viņam ir ieroči, kuru priekšā citi hip-hop pārstāvji nobāl, un tie ir semplu izvēle, kā arī bītu un mūzikas izjūta. Tie izpaužas jau albumu ievadošajā trekā „Dark Fantasy”, kuras lielākais trumpis ir 80’to gadu Maika Oldfīlda dziesmas „In High Places” sempls „Can we get much higher?”, svinīgi atklājot nepilnas 70 minūtes garo un aizraujošo muzikālo ceļojumu. Starp labākajiem sempliem jāmin arī leģendāro prog-rokeru King Crimson dziesmas „21st Century Schizoid Man” izmantošana trekā „Power” un Bon Iver skaņdarba „Woods” pārveidošana himniskajā „Lost In The World”. Lai gan, būtībā šeit katrā dziesmā sempli spēlē ļoti nozīmīgu lomu.
Ja platē ir kāds skaņdarbs, kas man tiešām šķiet mazliet vienmuļš, tad tas ir kopā ar Kid Cudi izpildītais „Gorgeous”, kuram nudien pietrūkst kādas odziņas, toties pēc tam albums praktiski ar katru dziesmu arvien pieņemas spēkā, savu kulmināciju sasniedzot tieši noslēdzošajā „Lost In The World”, kas samiksēta kopā ar Džila Skota Herona runu „Who Will Survive In America?”. Pa vidu šim dzirdēsit gan popsīgo, taču pozitīvi lādēto, zvaigžņu vispiesātinātāko (piedalās 11(!) viesmākslinieki, Eltonu Džonu un La Roux ieskaitot) dziesmu albumā „All of the Lights”, gan agresīvo, bet perfekti būvēto „Monster”, kuras lielākās zvaigznes ir Nikija Mināža un Bon Iver, gan skaisto soul balādi „Devil in a New Dress”, piedaloties Rikam Rosam, gan, protams, arī plates viennozīmīgi lielāko pērli – „Runaway”.
Tieši ar „Runaway”, septembra vidū uzstājoties 2010.gada MTV Video Music Awards, Kanjē Vests deva pirmos mājienus, ka viņš ir atgriezies spoži un triumfāli. Vēl šodien atceros savu pārsteigumu pirmdienas rītā, kad ar teju vai atplestu muti noskatījos viņa performanci, novērtējot dziesmu kā izcilu un gaidot, kas nu tagad būs – vai es esmu sajucis prātā, vai arī citi saklausīs to, ka „Runaway” ir neticami skaists, masīvs, pat monumentāls darbs, kādi māksliniekiem parasti rodas reizi mūžā. Turklāt šoreiz Kanjē Vests ir lielākā un gandrīz vienīgā zvaigzne. Jā, teicams ir Pusha T uznāciens („24/7 365 pussy stays on my mind / I, I, I, I did it, alright, alrigh, I admit it...”), neizsakāmi skaists ir stīgu instrumentu fons (jo īpaši jau garajā albuma versijas izskaņā), taču Kanjē šajā dziesmā nudien izklausās pēc hip-hop karaļa. Pārliecinoša, asprātīga, patiesa un cilvēciska.
"Runaway" dzīvajā raidījumā "Saturday Night Live"
Protams, ja ir ļoti liela vēlēšanās, arī šim albumam var atrast utis. Šajā gadījumā par tām varētu kalpot albuma teksti, kuri – tipiski Vestam – ir pārpludināti ar seksu, nievājošām frāzēm par sievietēm, apvainošanos uz puspasauli, egocentrismu un pašslavināšanu. Taču vienlaikus Vests tādējādi izceļ savu dabisko harizmu un aizrauj pats ar savu pārliecību, ka viņš tiešām IR labākais, kas ar mūziku ir noticis. Var tam piekrist un var tam, protams, arī nepiekrist, taču jau tas, ar kādu stāju un bērnišķīgu naivumu un pārliecību viņš tic pats sev, iedvesmo. Jau atkal nāk prātā Maikls Džeksons – pāraudzis bērns un perfekcionists. Ja Kanjē tiešām nemāk dejot un dziedāt, tad vismaz rakstura un pārliecības ziņā viņš ir baisi līdzīgs leģendārajam popmūzikas karalim.
Šis ir bijis visnotaļ liels gads hip-hopam. Katrā ziņā pavisam noteikti AMGmusic kontekstā. Ar fantastiskiem albumiem mūs ir priecējis gan Big Boi, gan The Roots kolektīvs, nemaz nerunājot par daudzajiem dubstep atvasinājumiem un witch-house ierakstiem, kuru sastāvdaļu virtenē noteikti minams arī hip-hops, bet Kanjē Vests šai 2010.gada hip-hop uzvaras tortei ir uzlicis perfektāko garnējumu, kāds vispār ir iedomājams. „My Beautiful Dark Twisted Fantasy” ir 2010.gada „The Black Album” – plate, kas pavisam droši ieies vēsturē kā sava stila ikona.
Starp citu, Kanjē izdos albumu arī 2011.gadā. Tajā būs apkopotas viņa projekta „GOOD Fridays” iepriekš internetā par velti piedāvātās dziesmas, un tas tapis sadarbībā ar nereti par hip-hop karali dēvēto Jay-Z. Ziniet, kāds būs albuma nosaukums? „Watch The Throne” („Uzmani Troni”). Zīmīgi, dāmas un kungi. Zīmīgi.
Protams, ja ir ļoti liela vēlēšanās, arī šim albumam var atrast utis. Šajā gadījumā par tām varētu kalpot albuma teksti, kuri – tipiski Vestam – ir pārpludināti ar seksu, nievājošām frāzēm par sievietēm, apvainošanos uz puspasauli, egocentrismu un pašslavināšanu. Taču vienlaikus Vests tādējādi izceļ savu dabisko harizmu un aizrauj pats ar savu pārliecību, ka viņš tiešām IR labākais, kas ar mūziku ir noticis. Var tam piekrist un var tam, protams, arī nepiekrist, taču jau tas, ar kādu stāju un bērnišķīgu naivumu un pārliecību viņš tic pats sev, iedvesmo. Jau atkal nāk prātā Maikls Džeksons – pāraudzis bērns un perfekcionists. Ja Kanjē tiešām nemāk dejot un dziedāt, tad vismaz rakstura un pārliecības ziņā viņš ir baisi līdzīgs leģendārajam popmūzikas karalim.
Šis ir bijis visnotaļ liels gads hip-hopam. Katrā ziņā pavisam noteikti AMGmusic kontekstā. Ar fantastiskiem albumiem mūs ir priecējis gan Big Boi, gan The Roots kolektīvs, nemaz nerunājot par daudzajiem dubstep atvasinājumiem un witch-house ierakstiem, kuru sastāvdaļu virtenē noteikti minams arī hip-hops, bet Kanjē Vests šai 2010.gada hip-hop uzvaras tortei ir uzlicis perfektāko garnējumu, kāds vispār ir iedomājams. „My Beautiful Dark Twisted Fantasy” ir 2010.gada „The Black Album” – plate, kas pavisam droši ieies vēsturē kā sava stila ikona.
Starp citu, Kanjē izdos albumu arī 2011.gadā. Tajā būs apkopotas viņa projekta „GOOD Fridays” iepriekš internetā par velti piedāvātās dziesmas, un tas tapis sadarbībā ar nereti par hip-hop karali dēvēto Jay-Z. Ziniet, kāds būs albuma nosaukums? „Watch The Throne” („Uzmani Troni”). Zīmīgi, dāmas un kungi. Zīmīgi.
Kanye West feat Bon Iver - "Lost in the World"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru