Sveiciens jaunā nedēļā!
Vasara lēnām atvadās, septembris jau pilnā sparā sācies (ja kāds vēl nav iepazinies, tad šeit var aplūkot augusta labākos singlus), un šī būs pirmā īstā septembra nedēļa AMG.
Tā sāksies ne tikai ar to singlu un albumu apzināšanu, kas mums šonedēļ (un šomēnes) jānoklausās, bet arī ar kādu svarīgu notikumu, proti, Mercury Music Prize balvas ieguvēja paziņošanu, kas notiks akurāt rītvakar. Taču pirms ķeramies klāt visām šīs nedēļas aktualitātēm, vēl pāris vārdos par lielisko pagājušās nedēļas nogali, kas pagaidām vēl dzīvo prātā. :)
Vispirms jau vēlos izmantot situāciju un pareklamēt jaunāko Kventina Tarantino filmu „Inglorious Basterds”, kas jau vairākas nedēļas skatāmas arī Latvijas kinoteātros. Uz šo filmu gāju kā „Pulp Fiction” fans, kas jau n-tos gadus bija izslāpis pēc kādas labas Tarantino filmas. Tik izslāpis, ka pat necerēju sagaidīt neko TIK izcilu. TIK izcilu laikam jau arī nesagaidīšu, bet kulta filmu katrs režisors rada tikai vienu, un Tarantino to izdarīja pirms 15 gadiem. Toties „Inglorius Basterds” ir ģeniālākā Tarantino filma uzreiz AIZ „Pulp Fiction”. Tāds nu ir mans viedoklis. Un ja Kristofs Volcs nesaņems Oskaru kā „best supporting actor” par Hansa Landas jeb „ebreju mednieka” lomas atveidošanu, tad pasaulē nav taisnības. Lai cik ideāls filmā ir Breds Pits, Volcs vienkārši ir filmas atslēga.
Šeit īsa intervija ar Volcu (neņemiet vērā to atklāto fagotu – intervētāju), pastarpināta ar pāris fragmentiem no filmas:
Vasara lēnām atvadās, septembris jau pilnā sparā sācies (ja kāds vēl nav iepazinies, tad šeit var aplūkot augusta labākos singlus), un šī būs pirmā īstā septembra nedēļa AMG.
Tā sāksies ne tikai ar to singlu un albumu apzināšanu, kas mums šonedēļ (un šomēnes) jānoklausās, bet arī ar kādu svarīgu notikumu, proti, Mercury Music Prize balvas ieguvēja paziņošanu, kas notiks akurāt rītvakar. Taču pirms ķeramies klāt visām šīs nedēļas aktualitātēm, vēl pāris vārdos par lielisko pagājušās nedēļas nogali, kas pagaidām vēl dzīvo prātā. :)
Vispirms jau vēlos izmantot situāciju un pareklamēt jaunāko Kventina Tarantino filmu „Inglorious Basterds”, kas jau vairākas nedēļas skatāmas arī Latvijas kinoteātros. Uz šo filmu gāju kā „Pulp Fiction” fans, kas jau n-tos gadus bija izslāpis pēc kādas labas Tarantino filmas. Tik izslāpis, ka pat necerēju sagaidīt neko TIK izcilu. TIK izcilu laikam jau arī nesagaidīšu, bet kulta filmu katrs režisors rada tikai vienu, un Tarantino to izdarīja pirms 15 gadiem. Toties „Inglorius Basterds” ir ģeniālākā Tarantino filma uzreiz AIZ „Pulp Fiction”. Tāds nu ir mans viedoklis. Un ja Kristofs Volcs nesaņems Oskaru kā „best supporting actor” par Hansa Landas jeb „ebreju mednieka” lomas atveidošanu, tad pasaulē nav taisnības. Lai cik ideāls filmā ir Breds Pits, Volcs vienkārši ir filmas atslēga.
Šeit īsa intervija ar Volcu (neņemiet vērā to atklāto fagotu – intervētāju), pastarpināta ar pāris fragmentiem no filmas:
Visbeidzot lielisks sestdienas vakars tika pavadīts arī klubā „Depo”, pat neskatoties uz to, ka Tribes of the City pamanījās atvadīties, nospēlējuši... sešas(!) dziesmas! Nezinu, ar ko izskaidrojams tik īss koncerts, taču 25.septembrī Studentu klubā traibi uzstāsies atkal. Tas gan būs pēdējais grupas koncerts, bet, kā ļoti patīkami un aktīvi uzsvēra grupas līderis Sergejs Jaramišjans: „Pēc gada gaidiet mūs atpakaļ!”. Varbūt tomēr baumas nepiepildīsies, un no Tribes of the City pēc gada, diviem sagaidīsim atkal kādu jaunu ierakstu.
Neredzēju gan britu Jayetal un islandiešu Stereo Hypnosis uzstāšanās (bija labākas lietas, ko darīt!), taču Stereo Hypnosis vīriņš ar garajiem matiem un balto mēteli man ilgi paliks atmiņā. Pateicoties viņam, es uzzināju, ka man nav nekāda sajēga par islandiešu mūziku. Uz manu teikumu: „Yeah, well I know couple of bands from Iceland – Gus Gus, Sigur Ross... Ofcourse, Bjork.” Es saņēmu atbildi: „You know what? They all SUCK!!!” :) Un vēl, protams, man prieks, ka viņam iepatikās mūsu kompānija, kurai tika veltīts neviltots „You’re BEAUTIFUL!” Tas pat nekas, ka mani māc aizdomas, ka alkohols tai vakarā nebija vienīgā viela, kas viņu iekustināja... ;)
Anyway, kā jau tas nereti notiek, vislielākās emocijas tomēr izraisīja dīdžeju spēlētā mūzika, un tikai sestdien Depo es atklāju, cik ļoti sen nebiju dzirdējis AMG 2006.gada oficiālo dziesmu #1 – Toma Jorka „Harrowdown Hill”. Pie šīs dziesmas, man tā šķiet, par manām emocijām pat brīnījās cilvēki pie pretējās sienas, nemaz nerunājot par tiem, kas man atradās blakus... :)
„We think the same things at the same time
We just can’t do anything about it” :) Sirdi plosoši!
Par Tomu Jorku mēs vēl šogad noteikti dzirdēsim. Jau pēc divām nedēļām iznāk viņa jaunais dubultsingls, kam, ļoti iespējams, nākamgad varētu sekot otrais solo albums. Tas, protams, nevar nepriecēt.
Labi, par pagājušo nedēļu esmu pastāstījis. Laiks iedzert tēju, garšīgi uzpīpēt un ķerties klāt šīs nedēļas aktualitātēm. Hai, esmu runājis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru