21 augusts, 2009

ALBUMS - The XX - "xx"

THE XX – „xx”

Release date: 17/08/2009
Label: Young Turks
AMG rating: 9/10


Vai kāds vispār spēj saskaitīt tos n-tos māksliniekus, kam šī gada sākumā kabināja klāt birku „potenciālie gada debitanti”? White Lies, Florence and the Machine, La Roux, Empire of the Sun, Little Boots, Passion Pit, Bombay Bicycle Club... Un tā varētu paturpināt vēl. Un tagad otrs jautājums – vai kāds pirms šī raksta izlasīšanas bija dzirdējis par The XX? Es vēl jūlijā nebiju...

Pilnīgi no nekurienes gan The XX nav izlīduši. Kā izrādās, tālredzīgākais šoreiz bijis britu populārais mūzikas žurnāls NME, kurš gada sākumā šos jauniešus bija iekļāvis potenciālo 2009.gada zvaigžņu saraksta 6.vietā. Turklāt grupa jau paspējusi aizvadīt koncerttūri ar The Big Pink. Ak, jā, arī The Big Pink varam pieskaitīt pirmās rindkopas sarakstam.

Aprakstīt sajūtas, kādas manī raisījās, pirmoreiz noklausoties šo, nepilnu 40 minūšu garo ierakstu, ir praktiski neiespējami. Pūlējos atcerēties pēdējo reizi, kad esmu bijis tik ļoti kāda ieraksta pārņemts, bet tas man lāga neizdevās. Katrā ziņā šogad mani TIK spēcīgi nav uzrunājis neviens albums. Turklāt interesanti, ka šis, kā to pareizi norāda ārzemju apskatnieki, ir nakts albums, bet es to klausījos saulainā, pat karstā augusta pēcpusdienā. Otrs fakts, kas mani ļoti pārsteidza ir tas, ka grupas dalībnieki ir tikai nupat kā pabeiguši vidusskolu. Viņu vidējais vecums ir 19 gadi...

Trešā pārsteidzošākā lieta varētu būt tā, ka pēc sastāva grupa ne ar ko neatšķiras no citiem saviem līdzgaitniekiem. Vokālists (ok, šajā gadījumā divi vokālisti), ģitāra, bašgitāra, bungas. It kā viss kā parasti. Taču tas, ko šie jaunieši spējuši radīt, ir prātam neaptverami, jo īpaši ņemot vērā viņu vecumu. Ak, jā, vēl ir arī ceturtais šokējošais fakts. Albumu producējis... pats grupas dalībnieks, TĪNIS, Džeimijs Smits!!!

Jau atklāšanas gabals, kas tā arī saucas – „Intro” – burtiski ievelk kādā citā pasaulē. Skaņdarbs ir instrumentāls un faktiski balstīts uz spēcīgu basu (bungām) un lielisku ģitāras rifu, kas turpinās priecēt visa albuma garumā. Jau pēc divām minūtēm ceļojums var sākties pilnā apjomā ar „VCR”, kuram visam iepriekšminētajam pievienojas agrīno The Cure basģitāra un elegants, jjThings Will Never Be The Same Again” atgādinošs ksilofons. Turpat jau arī klāt Romijas Kroftas vokāls: „You, you still got all the answers...” Starp citu, viņas balss lielākās asociācijas izraisa ar pašmāju Tribes of the City vokālisti Kseniju Sundejevu. Īpaši dziesmā „Shelter”.

Turpinājumā seko šobrīd aktuālais singls „Crystalised”, kas turpina lielisko un hipnotisko Romijas un otra vokālista – Olivera Sima – vokālo saspēli, šoreiz papildinātu ar paātrinātu ģitāras ritmu un viegli iegaumējamo piedziedājuma „Hai-ai-ai-ai”. Tālāk pat vēl hipnotiskākais „Islands”, ar ļoti sirsnīgu piedziedājumu, kas tiek dziedāts duetā: „I am yours now/So now I don’t ever have to leave”... Skaisti, lai neteiktu vairāk.

Sākotnēji mazliet neiepatikās piektā albuma dziesma „Heart Skipped a Beat”. Taču tas bija līdz brīdim, kamēr nepievērsu īpašu uzmanību konkrēti ģitāras skaņai. Teikšu tā – The Cure arī „Disintegration” albumā varētu ar šo lepoties! Acīmredzot iemesls, kādēļ sākotnēji šis skaņdarbs likās nedaudz lieks, ir tas, ka dziesma melodiski ir ļoti līdzīga „Islands”. Bet arī šis pēc piektās, sestās reizes šķiet diskutabls pieņēmums. Un kā precīzi norādīja kāds kritiķis – sūdzēties par šādu lietu ir tas pats, kas sūdzēties, ka tev mājās ir pārāk daudz briljantu...

It kā ar visu augstāk minēto vēl nebūtu gana, šim albumam ir arī nešaubīgs hailaits jeb kulminācija, un tā tiek sasniegta devītajā dziesmā „Infinity”. Tā arī laikam bija vieta, kas man burtiskā nozīmē lika apsēsties un tikai pēc laba laiciņa atcerēties, ka nav pieklājīgi sēdēt ar atvērtu muti. Pasakaina, kvēli naksnīga ala Krisa Aizāka „Wicked Game” noskaņās ieturēta ģitāra un jau atkal burvīga vokāla saspēle. Taču svarīgākais notiek dziesmas beigu posmā – pēdējā pusotrā minūtē.

Kāpinoša ģitāra, Olivers Sims: „Give it uuup...”, Romija: „I can’t give it up”. Turklāt neatstāj sajūta, ka šī dziesma ir ierakstīta vienā piegājienā, abiem stiklaini lūkojoties tālumā un it kā neredzot vienam otru, kur nu vēl pārējos dalībniekus vai, dies pasarg’, vēl kādu citu. Tas turpinās gandrīz minūti, turklāt pakāpeniski pievienojas bungas, bet ģitāra kļūst uzstājīgāka un uzstājīgāka. Liekas, ka nupat sekos uzrāviens un pamatīgs kreščendo, bet tā vietā... Dziesma beidzas. Nu ne gluži uzreiz, vēl seko „Wicked Game” stila ģitāriņa divdesmit sekundes, bet jebkurā gadījumā - perfekts risinājums. Turklāt „Infinity” seko vēl viens no albuma fantastiskākajiem skaņdarbiem – skumjais „Night Time”.

Sajūta, ka grupa spēlē tikai sev, esot arī koncertos – cik nu izdevās atrast skopo informāciju internetā. Taču gribas ticēt šī izteikuma autoram – tas nav uzspēlēts teatrālisms vai vēlēšanās būt krutam. The XX tas sanāk pārāk dabiski un nepiespiesti, lai būtu iestudēts. Vēl trāpīgs apzīmējums par grupu bija: „Šis ieraksts atgādina bariņu vientuļu un mazliet iedzērušu intravertu, kas sapulcējušies 3 naktī, lai vienkārši uzspēlētu mūziku”. Pat ļoti naglai uz galvas.

Gada debijas albums? Nešaubīgi! Gada albums? ... Ļoti, ļoti, ļoti iespējams.

Video "Crystalised"


Audio versijā maģisko "Infinity" var noklausīties šeit:

http://hypem.com/track/882711/The+xx-Infinity

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana