Daft Punk – "Random Access Memories"
Release date: 20/05/2013
Label: Columbia
AMG rating: 10/10
Vai Daft Punk 2013.gadā ir radījuši disko mūzikas revolūciju? Nē. Vai
Daft Punk 1997.gadā radīja house mūzikas revolūciju? Jā? NĒ! Pilnīgi un
noteikti nē. Tas, ko viņi izdarīja, viņi uztaustīja tā brīža deju mūzikas nogurušākos
punktus, ieeļļoja tos un izmasēja. Protams, leģendārie videoklipi, maskas un
perfekts mārketings tam visam palīdzēja kļūt hrestomātiskam, bet neba Daft Punk
radīja jaunu mūzikas stilu. „French-house”? Tas, kas vēlāk kļuva pazīstams kā
„french-house”, no Daft Punk ir visai attālu.
Šis ievads vairāk domāts tiem,
kas uzskata, ka Daft Punk ar jauno plati ir „nogājuši no ceļa” vai ļāvušies
popmūzikai. Tiem derētu paturēt atmiņā, ka house mūzika (un tā ir pamatā
slavenajam albumam „Homework”) „per se” ir radusies no disko mūzikas. Ja
neticat, paklausieties disko ierakstus no vēlīniem 70’tajiem, tad kaut ko no
sākumposma „chicago-house” un tad, piemēram, „Around The World”. Otra lieta,
kas jāatceras, Daft Punk dalībniekiem tūlīt būs 40. Kas ir loģiski šādā vecumā?
Jā, atcerēties saknes, priekštečus, un galu galā vienkārši darīt to, ko sirds
visvairāk vēlas.
To arī duets ir izdarījis šajā
albumā. Pirmais (arī otrais un piektais) iespaids ir mānīgs. Būtībā „Random
Access Memories” IR tas pats Daft Punk. Vienkārši semplu, bungu mašīnu un
datoru vietā šeit pulti savās rokās pārņēmuši cilvēki, kas gan dzied, gan spēlē
dzīvās bungas, ģitāras, klavieres un citus instrumentus, gan vienkārši piešķir
albumam cilvēcīgu, mazliet sentimentālu noskaņu. Noskaņu, kas Daft Punk nekad
nav bijusi raksturīga, bet acīmredzot vienmēr sēdējusi iekšā, maskējusies aiz
robotu maskām. Taču arī maskas noveco, tās kļūst par smagu, un rodas vēlēšanās
būt pašiem.
Tālāk seko piņķerīgākā lieta.
Būt pašiem ir forši, bet, ja tu esi pacēlis mūzikas latiņu tik augstu, ka tur
pat Sergejs Bubka nepārlēktu savā labākajā formā, ir jādomā, kā to noturēt.
Interesantākais, ka klausoties „RAM”, nevienā mirklī nerodas sajūta, ka Daft
Punk būtu uz šo jautājumu dziļi iespringuši. Tik dabisks, mierpilns un pat
nirvānisks izklausās ieraksts, lai es spētu noticēt, ka pie šī albuma ir lieti
sviedri, vai strādāts neticamos perfekcionisma apstākļos, kā to norādījis viens
no albuma viesiem, disko mūzikas leģenda Džordžio Moroders.
Paradoksālā kārtā ar visu
iepriekš minēto, šis ir viens no izcilākajiem mūzikas ierakstiem vēsturē, nemaz
nerunājot par Daft Punk diskogrāfiju. Man tam šobrīd vienkārši nevar būt nekādu
pierādījumu, jo albumus (tāpat kā filmas vai citas mākslas formas) pārbauda
viens bargs onkulis – laiks. Laiks tad arī parādīs, cik nozīmīgs „RAM” būs pēc
10, 20 vai 50 gadiem, bet jau šobrīd iezīmējas viena acīmredzama lieta. Proti,
viens pēc otra pēdējo nedēļu laikā rodas jauni disko skaņdarbi, cilvēki
diskotēkās sāk interesēties par šo mūzikas stilu, un tas vairs nav „out-dated”.
Tātad īstermiņā albums jau ir nostrādājis. Gan vēlreiz jāpiebilst, ka tas šis
nav disko ieraksts. Tā ir cieņas atdošana un sava interpretācija par veselu
mūzikas laikmetu, kas tādu profesionāļu rokās kļuvusi par jaunu šedevru.
Sportā nav iespējams izzīlēt,
kā, piemēram, Helmuts Balderis savā top formā izskatītos šodienas NHL. Mūzikā,
kā izrādās, tas ir iespējams, un Daft Punk skaidri apliecina, ka pirms 30
gadiem viņi būtu ne mazākas zvaigznes.
Viss augstāk rakstītais bija
domāts kā ievads, vēlams vienā rindkopā... Tā kā mans nodoms nav sarakstīt
grāmatu par Daft Punk vai disko mūziku, es atļaušos pēc ievada arī principā
beigt šo apskatu (turklāt vienu – daudz trāpīgāku – jau uzrakstīju!). Just lose yourself to dance & get lucky!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru