FEBRUĀRIS 2013: 5 ALBUMI

FIVE BEST ALBUMS OF THE MONTH:

5.Grouper – „The Man Who Died In His Boat”

Release date: 25/02/2013

Label: Kranky

AMG rating: 8/10

„The Man Who Died In His Boat” (pagaidām gada labākais albuma nosaukums!) patiesībā nav īsti dēvējams par jaunāko Portlendas ambientās mūzikas pārstāves Lizas Harisas jeb Grouper ierakstu. Albuma materiāls tapis 2008.gadā, kad mūziķe ierakstīja savu pirmo kritiķu plaši novērtēto plati „Dragging a Dead Deer Up a Hill”, taču līdz šim tā arī palika neizdots. Līdz pēdējai detaļai atkailināts, intīms un trausls albums, kas noteikti pelnījis vietu ne tikai Harisas labāko darbu augšgalā, bet arī blakus izcili skaistajam Džuliannas Bārvikas 2011.gada „The Magic Place”.

4.FIDLAR – „FIDLAR”

Release date: 04/02/2013

Label: Mom & Pop

AMG rating: 8/10

Lai saprastu, par un ap ko grozās Losandželosas surf-punk apvienības FIDLAR debijas albums, pietiek paskatīties uz dažiem dziesmu nosaukumiem. „Cheap Beer” („I drink cheap beer / So what? FUCK YOU!”), „Stoked and Broke” („I just wanna get really high / Smoke weed until I die”), „Whore” („Why did you go betray me? / You’re such a whore!”) utt. Arī zem citiem, mazliet mānīgākiem nosaukumiem ir dziesmas par lētu alu, draņķīgām tabletēm, darbu, kas riebjas, tusēšanu 25 stundas diennaktī un pamuļķiem draugiem – mans mīļākais teksts dziesmā „Max Can’t Surf”: „Max can’t surf, Max can’t surf / He gets really stoned and tries to make it work / But god knows HE’S GOT NO BALANCE!”. Naivi un truli? Varbūt, bet dažreiz šāds jaunības maksimālisms ir tieši tas, kas uzlādē, un „FIDLAR” pavisam noteikti ir šī mēneša jautrākais albums. Ja dzīve sit pa galvu un sirdi, kādreiz der apsēsties, attaisīt „lētu alu”, nospļauties uz visu un nedaudz padzīvot šodienai. Tas attīra!

3.Foals – „Holy Fire”

Release date: 11/02/2013

Label: Transgressive

AMG rating: 8/10

„Lielāk, plašāk, himniskāk” ir ļoti bīstams virziens grupai, kas drīzāk pieder mūzikas gardēžu ēdienkartei nekā čārtu tabulu iekarotājiem. Mēs taču labi atceramies, kas notika ar Kings of Leon, The Killers un gala beigās arī ar Muse. Tieši tamdēļ vēl lielāku apbrīnu raisa tās grupas, kas, izvēloties šo „stadionu ceļu”, tomēr pamanās neiebraukt auzās, un faktiski vienīgais, ko „Holy Fire” sakarā var pārmest Foals, ir, ka tas brīžiem pat punkts punktā seko „Total Life Forever” shēmai. Pāris hīti, ar ko piepildīt komcerstaciju raidlaikus (šeit „My Number”, „Bad Habit”), smeldzes pilni lēnie ar tendenci „uzsprāgt” beigās (šeit „Late Night” un „Milk & Black Spiders”) un kāds pārsteigumiņš (šeit roķīgais pirmais singls „Inhaler”).

2.Autre Ne Veut – „Anxiety”

Release date: 25/02/2013

Label: Software

AMG rating: 9/10

Autre Ne Veut pieņemts pievienot t.s. „new r’n’b” lauciņā blakus How To Dress Well, Frank Ocean un Miguel. Protams, šeit viscaur jūtami soulmūzikas un r’n’b elementi, taču saukt šo par r’n’b albumu būtu, maigi izsakoties, neprecīzi. Tad jau drīzāk „Anxiety” var salīdzināt ar 80’to gadu popmūziku, piemēram, Prince, kura vēsmas gaisā jūtamas ne tikai dēļ brīžiem spiedzošā vokāla, bet arī elektriskās ģitāras iestarpinājumiem. Paklausieties kaut vai „Don’t Ever Look Back” noslēgumu! Tāpat arī albuma grandiozitāte un plašums (šis ir pirmais Autre Ne Veut albums, kas ierakstīts īstā studijā, nevis guļamistabā) drīzāk atgādina Madonnas ierakstus, nevis, teiksim, Grimes.

Bet visprecīzāk būtu teikt, ka šis ir 2013.gadu lieliski raksturojošs popmūzikas ieraksts, par ko noteikti jāpateicas arī albuma producentam un Artura tuvam draugam Danielam Lopatinam (no Ford & Lopatin un Oneohtrix Point Never), kas esot sākumposmā bijis galvenais Autre Ne Veut skolotājs skaņu pasaulē. Ja Ašina vokāls un melodiskums ir „Anxiety” sirds un dvēsele, tad šīs „so 2013” ritmu un skaņu programmatūras fonā ir albuma prāts un muskuļi, kopā radot vienu veselu, spēcīgu kopumu. Albuma lielākā pēcgarša ir apziņa, ka popmūzika nav nekāds lamuvārds, tā var būt un arī ir māksla. Trausla un spēcīga vienlaikus.

1.Nick Cave & The Bad Seeds – „Push The Sky Away”

Release date: 18/02/2013

Label: Bad Seed Ltd.

AMG rating: 9/10

Nick Cave & The Bad Seeds piecpadsmitais studijas albums „Push The Sky Away” atkal ir interesants pavērsiens. Saturiski tas pat attāli nelīdzinās „Dig Lazarus, Dig!!!”, arī ambiciozitātes ir mazāk nekā, piemēram, 2004.gada dubultalbumā „Abattoir Blues”. Drīzāk šo var pielīdzināt sentimentālajam 2001.gada darbam „No More Shall We Part”, taču, kamēr tas bija trausls, pārlieku garīgs un snauduļojošs, „Push The Sky Away” ir spilgts, bagātīgs, vienlaikus nepārspīlējošs albums. Tāds, kādu klausītājs visvairāk sagaida no mūziķa, kura karjera pārsniegusi 30 gadu slieksni, kurš sevi ir pierādījis dažādās lomās un kurš necenšas par varītēm mūs pārsteigt vai – vēl trakāk – mēģināt atgriezties jaunībā.

Ja kāds baidījās, kas notiks ar The Bad Seeds, kad 2009.gadā aizgāja viens no tās centrālajiem mūziķiem, Miks Hārvijs, šīs bailes var droši nolikt malā. Noir-rock karalis Niks Keivs šajā albumā ir fantastiskā formā, un muzikāli šis noteikti ir iespaidīgākais Keiva & The Bad Seeds darbs kopš 90’tajiem gadiem. Turklāt plates izskaņā tā pamanās pat mazliet nošokēt. Es nudien neatceros, kad Keivs būtu radījis tik atkailinātu un sirdi plosošu skaņdarbu, kāds ir „Push The Sky Away”. „You gotta just keep pushing on / Push the sky away,” Keivs ir ne mazāk zinošs dzīves skolotājs, kā Leonards Koens.