Nedēļas Albumu Apskats (10.09.2012.-16.09.2012.)

The xx – „Coexist”

Release date: 10/09/2012

Label: Young Turks

AMG rating: 8/10

AMGmusic komentārs: „Lai arī „Coexist” ir stāsts par vientulību, šķiršanos un vilšanos attiecībās, dīvainā kārtā šis albums šķiet gaišāks par debijas ierakstu. Jau pirmais singls un plates ievadošais „Angels” ir viena no mīlīgākajām un romantiskākajām grupas balādēm, bet šajā sakarā vēl ģeniālāks ir vidusdaļā atrodamais „Sunset”. Sāpīga šķiršanās un tās sekas, izmantojot Romijas un Olivera duetu, ir pasniegta kā skumja, taču akceptējama lieta, paskaidrota no divām pusēm: Romijas „I always thought it was sad / The way we act as a strangers” pret Olivera „You were more than just a friend / It never came to an end / I can’t bear to see you”. Bez drāmas, bez pārmetumiem, vienkārši klusi paskaidrojot.

Tomēr pati galvenā lieta, par ko priecāties „Coexist” sakarā, ir grupas skaņu vīra Džeimija Smita, kurš jau atkal vienpersoniski miksējis un producējis albumu, māka spēlēties ar skaņām, pludināt 4/4 ritmu ar 2step/garage, blēdīties ar klusuma pauzēm, kur prasās kreščendo un otrādi, un no minimālisma radīt ko tik piepildītu un siltu. Tas pilnā mērā izpaudās arī „xx” platē, taču šeit, kur dziesmas nav tik spēcīgas pašas par sevi, krīt ausīs vēl vairāk. Tieši viņa centrālā loma The xx sastāvā arī rada pārliecību, ka grupai ir, kur augt, mainīties un pilnveidoties.”

Plašāk par albumu lasi šeit.

Bob Dylan – „Tempest”

Release date: 10/09/2012

Label: Columbia

AMG rating: 7/10

AMGmusic komentārs: „Kādam pat ir pieticis pacietības saskaitīt – šis ir trīsdesmit piektais Boba Dilana studijas albums. Tas ir, neskaitot n-tās kompilācijas, dzīvos ierakstus un „būtlegu” sērijas. Iemesla ironijai gan šoreiz nav, jo 71 gada vecumā leģendārais folkmūzikas un 60’to gadu cilvēktiesību aizstāvju kustības elks Cimmermaņa kungs pēc ilgāka laika pārtraukuma radījis gana emocionāli piesātinātu albumu. „Tempest” gandrīz 70 minūšu ierakstā netrūkst sentimentālu un apcerīgu domu un atmiņu, kas mijas ar velnišķīgi melnu humoru, atgādinot, cik lielisks dzejnieks ir Bobs Dilans. Spekulācijas par to, ka šis varētu būt pēdējais Dilana albums viņa diskogrāfijā, pats autors noraida, taču, ja tā tiešām būtu, šis būtu perfekts ieraksts, ar ko noslēgt apbrīnojamu un izcilu karjeru.”

TOY – „Toy”

Release date: 10/09/2012

Label: Heavenly

AMG rating: 7/10

AMGmusic komentārs: „Būvēti uz 2009.gadā izjukušās Londonas apvienības Joe Lean & The Jing Jang Jong bāzes (trīs kvinteta dalībnieki ir no šīs grupas), TOY laiduši klajā gana interesantu un baudāmu debijas albumu, sakausējot savā skanējumā krautroka, psihodēlijas un post-punk noskaņas. Grupas lieli draugi esot The Horrors, un interesantā kārtā „TOY” visvairāk atgādina tieši pēdējo The Horrors plati „Skying”, kurā – gluži kā šeit – līganas un kustēties aicinošas melodijas nenoslīkst mežonīgajā skaņu jūklī. The Horrors nonākšana līdz šādai sabalansētībai prasīja vairākus gadus, kamēr TOY tas ir veiksmīgi izdevies jau debijas ierakstā.”

David Byrne and St. Vincent – „Love This Giant”

Release date: 10/09/2012

Label: 4AD

AMG rating: 6/10

AMGmusic komentārs: „Viena no gada dīvainākajām savienībām – kopīgā albumā apvienojušies leģendārās 80’to gadu new-wave grupas Talking Heads līderis Deivids Bērnss un pēdējās desmitgades viena no pamanāmākajām neatkarīgās mūzikas scēnas dziesminiecēm – Enija Klārka jeb St. Vincent. Sākotnēji ieplānojuši vien kopīgus koncertus, abi tomēr izdevuši ierakstu. Apbruņojušies ar orķestra pavadījumu, abi dažādo paaudžu mūziķi spēlējas ar ārtroku un fanku, kas diemžēl gan grūti uztverams kā nopietns ieraksts, drīzāk kā tāda jautra parotaļāšanās savam priekam.”

Pet Shop Boys – „Elysium”

Release date: 10/09/2012

Label: Parlophone

AMG rating: 6/10

AMGmusic komentārs: „Klausoties Ginesa rekordu grāmatā kā visu laiku komerciāli veiksmīgāko britu duetu iekļauto Pet Shop Boys vienpadsmito studijas albumu „Elysium”, pārņem sajūta, ka grupas dalībniekos iemiesojies kas šizofrēnijai līdzīgs. Vietām grupa atsauc atmiņā spožākos 80’to gadu mirkļus (īpaši albuma viennozīmīgajā hailaitā „A Face Like That”), albumā sākumā un noslēgumā norāda, ka nav zaudējuši lieliskās „Behaviour” plates noskaņas radīšanu, bet brīžiem iebrauc tādās auzās, ka sāk likties, ka tu klausies kādu pamatskolas ansambli. Šis noteikti ir solis uz augšu pēc jēlā 2009.gada „Yes”, taču diemžēl arī nekas vairāk par viduvēju ierakstu, kas pēc pavisam neilga laika pārklāsies ar putekļiem un pazudīs.