ALBUMS: The xx - Coexist

The xx – „Coexist”

Release date: 10/09/2012

Label: Young Turks

AMG rating: 8/10

Ak, nabaga The xx! Knapi trīs gadi pagājuši, kopš viņi no nevienam nezināmas, nepretenciozas un izteikti intravertas grupas kļuvusi par apvienību, no kuras visi gaida tikai un vienīgi ko ģeniālu, izcilu vai – ļaunākajā gadījumā – vismaz iepriekš nedzirdētu. Nemaz nepaturot galvā faktu, ka tad, kad iznāca grupas debijas albums „xx”, visi četri (nu jau trīs) tās dalībnieki bija padsmitnieki bez jelkādas nopietnas pieredzes mūzikā. Taču sniega bumba ir no kalna novēlusies, fanu pūlis, ieskaitot daudzus mūzikas kritiķus/apskatniekus, visā pasaulē mērāms jau miljonos, un te nu mēs esam – The xx beidzot sadūšojušies otrajam studijas albumam.

Kamēr neesmu izplūdis nevajadzīgos sīkumos un detaļās, par pašu galveno – neapšaubāmi „Coexist” saturiski nav vienā līmenī ar 2009.gada „xx”. Nav. Taču kaut kā neviļus rodas jautājums, vai tam vispār bija jābūt vienā līmenī? Citiem vārdiem sakot, vai, izmantojot tos pašus instrumentus un tās pašas sastāvdaļas, ir vispār iespējams radīt ko tik sensacionālu, ko pirms trim gadiem šiem trim londoniešiem izdevās dāvāt pasaulei?

Iespējams, ka ir, taču es gribētu tomēr aicināt „Coexist” uztvert kā turpinājumu „xx”, kā piedevu. Neba gluži „b-pušu” izlasi, jo šeit tāpat ir vesela kaudze lietu, par kurām spiegt un priecāties (par tām zemāk), bet kā kaut kāda posma noslēgumu. Nav šaubu, ka trešo reizi šī formula nenostrādās, un The xx ir jādomā par jauniem ingredientiem, jaunām muzikālām vēsmām, ja viņi vēlas apliecināt savu piederību 21.gadsimta mūzikas elitei, taču pagaidām viņi ir pelnījuši izbaudīt un parotaļāties ar to, ko paši tapinājuši. Un, bļāviens, kā viņiem tas izdodas!

Lai arī „Coexist” ir stāsts par vientulību, šķiršanos un vilšanos attiecībās, dīvainā kārtā šis albums šķiet gaišāks par debijas ierakstu. Jau pirmais singls un plates ievadošais „Angels” ir viena no mīlīgākajām un romantiskākajām grupas balādēm, bet šajā sakarā vēl ģeniālāks ir vidusdaļā atrodamais „Sunset”. Sāpīga šķiršanās un tās sekas, izmantojot Romijas un Olivera duetu, ir pasniegta kā skumja, taču akceptējama lieta, paskaidrota no divām pusēm: Romijas „I always thought it was sad / The way we act as strangers” pret Olivera „You were more than just a friend / It never came to an end / I can’t bear to see you”. Bez drāmas, bez pārmetumiem, vienkārši klusi paskaidrojot. Turklāt, kā jau ierasts The xx gadījumā, izdziedāts nevis duetā, bet tā, ka rodas sajūta - abi atrodas divās pasaules pretējās pusēs un viens otru nedzird. Fantastisks ir arī Olivera Sima teju solo gabals "Fiction".

Tomēr pati galvenā lieta, par ko priecāties „Coexist” sakarā, ir grupas skaņu vīra Džeimija Smita, kurš jau atkal vienpersoniski miksējis un producējis albumu, māka spēlēties ar skaņām, pludināt 4/4 ritmu ar 2step/garage, blēdīties ar klusuma pauzēm, kur prasās kreščendo un otrādi, un no minimālisma radīt ko tik piepildītu un siltu. Tas pilnā mērā izpaudās arī „xx” platē, taču šeit, kur dziesmas nav tik spēcīgas pašas par sevi, krīt ausīs vēl vairāk. Tieši viņa centrālā loma The xx sastāvā arī rada pārliecību, ka grupai ir, kur augt, mainīties un pilnveidoties.

The xx būtībā jau savu ir panākuši. Nemaz nerunājot par milzīgo ietekmi un izaugsmi, ko The xx ir veicinājuši konkrēti r’n’b mūzikā (How To Dress Well, Active Child, The Weeknd – šie visi mākslinieki debitēja PĒC The xx debijas albuma. Sakritība?), ikdienā saskaroties ar jaunajiem māksliniekiem, ir spēcīgi sajūtams šīs grupas rokraksts dažādākajos mūzikas stilos. Vienmēr esmu uzskatījis, ka izcilas ir tās grupas, kuras kopē vai kaut nedaudz atdarina. Un The xx gadījumā tas tā notiek. Ļausim viņiem nosvinēt šo sasniegumu un posmu, un priecāsimies, ka tam par godu The xx ir palutinājuši mūs ar sasodīti labu plati, kas jau atkal mutuļos sirdis un radīs veldzējošās sajūtas attiecībās un mīlestībā vīlušos cilvēkos.