Sun Kil Moon -
"The Possum" [Caldo Verde]
(to be released as
a single on December 1st)
Šis ir bijis Sun Kil Moon gads, par to nav nekādu
šaubu. Pat neatkarīgi no tā, vai Jums ir vai nav paticis viņa albums „Benji”,
vai Jūs ir vai nav aizskāruši viņa izteikumi par The War On Drugs, un vispār – vai Jums viņš liekas talantīgs
mūziķis, vai īgns pusmūža krīzes mākts vīrelis. Turklāt ar visu to, ka man
joprojām dziesma „War On Drugs: Suck My Dick” šķiet smieklīga (ar visu to, ka
es ļoti cienu viņus), es piekrītu viedoklim, ka Marks Kozeleks aizgāja nedaudz
par tālu un it kā pabojāja to fantastisko reputāciju, ko gada sākumā viņam kā
autoram atnesa „Benji”. Tieši tamdēļ jo lielāks prieks, ka Kozeleks tomēr
nolēma gadu noslēgt uz augstas nots.
„The Possum” ir Kozeleks savās
vislabākajās izpausmēs. Grūti iedomāties šobrīd vēl kādu mūziķi, kas varētu
sarakstīt aizkustinošu deviņu(!) minūšu garu dziesmu par nejauši atrastu mirstošu
oposumu, turklāt jau atkal apaudzējot stāstu ar dažādiem blakusstāstiem,
piemēram, detalizētu izklāstu par nesen apmeklētu Godflesh koncertu. Taču
jaukākais seko mazliet vēlāk, kad enerģijas pilns Kozeleks ir atspoguļojis
Godflesh koncertā kūsājošo enerģiju, lai pēkšņi drastiski mainītu dziesmas
kursu un atgrieztos pie mirstošā oposuma, sarunas ar sievu un nonākot pie
atklāsmes: „I’m grateful for her love and
for my friends / And to have seen the possum walk its last walk along the
island”. Visbeidzot Marks noslēdz dziesmu ar tekstu: „Church bells rang that day / I remember hearing them in that afternoon
just as we left / He had to have heard them too.” Šis oposums, lai cik
nelāgi nebūtu beigusies viņa dzīve, var tiešām justies izredzēts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru