2011.gads sāk kļūt par tādu kā eksperimentu gadu AMGmusic – katru mēnesi nākam klajā ar jaunām sadaļām. Var jau būt, ka tas nav nemaz neloģiski, - galu galā, AMGmusic šogad svin 15 gadu jubileju, un kurš tad no mums 15 gadu vecumā nav padevies dažādiem eksperimentiem, pārmaiņām un sevis izzināšanas priekiem!
Ja nopietni, tad šī sadaļa (cerams!) nomainīs sadaļu „Nedēļas Video Izlase”, kuru pēc kāda laika (cerams!!) savā pārziņā pārņems kāds cits cilvēciņš. Tikmēr man vienmēr kremtis, ka nolāpītā laika trūkuma dēļ nesanāk kaut vai pāris vārdos pastāstīt par jaunajiem ierakstiem, kuri konkrētās nedēļas garumā ir piepildījuši improvizētā AMGmusic ofisa telpas.
Tad nu tāda arī būs šīs iknedēļas (cerams!!!) rubrikas galvenā būtība – neieslīgt garās, filozofiskās pārdomās un analītiskos tekstos, bet dažos teikumos pastāstīt, kāpēc un pie kādiem apstākļiem viens vai otrs albums vai EP Jums noderētu, vai arī tieši pretēji – kāpēc no kādas plates (CD/MP3) labāk turēties pa gabalu. Pirmajā rubrikā apskatīsim vienu EP, vienu miksteipu un trīs albumus. Kā jau ierasts AMGmusic, sāksim ar pašu galveno.
Ja nopietni, tad šī sadaļa (cerams!) nomainīs sadaļu „Nedēļas Video Izlase”, kuru pēc kāda laika (cerams!!) savā pārziņā pārņems kāds cits cilvēciņš. Tikmēr man vienmēr kremtis, ka nolāpītā laika trūkuma dēļ nesanāk kaut vai pāris vārdos pastāstīt par jaunajiem ierakstiem, kuri konkrētās nedēļas garumā ir piepildījuši improvizētā AMGmusic ofisa telpas.
Tad nu tāda arī būs šīs iknedēļas (cerams!!!) rubrikas galvenā būtība – neieslīgt garās, filozofiskās pārdomās un analītiskos tekstos, bet dažos teikumos pastāstīt, kāpēc un pie kādiem apstākļiem viens vai otrs albums vai EP Jums noderētu, vai arī tieši pretēji – kāpēc no kādas plates (CD/MP3) labāk turēties pa gabalu. Pirmajā rubrikā apskatīsim vienu EP, vienu miksteipu un trīs albumus. Kā jau ierasts AMGmusic, sāksim ar pašu galveno.
Nedēļas Ieraksti (21.03.-27.03.)
The Weeknd – „House of Balloons” Mixtape
Release date: 21/03/2011
Label: self-released
Label: self-released
AMG rating: 9/10
Zinot savu aizņemtību un, jāatzīstas, arī slinkumu, laikam jau sniedzu lāča pakalpojumu The Weeknd, iekļaujot dueta debijas miksteipa „House of Balloons” aprakstu šajā rubrikā un neuzrakstot par to atsevišķu rakstu. Proti, šis nav tikai nedēļas svarīgākais ieraksts, šis ir tikai otrs (pareizāk sakot, JAU otrs!) 2011.gada ieraksts, kas no AMGmusic nopelna 9/10, turklāt pārsteidzoši pārliecinošu un treknu devītnieku!
The Weeknd ir jauns duets no Toronto, kuru veido Džeremijs Rouzs (producents) un Ebele Tesfeja (balss). Ja var ticēt internetā lasītajam (pagaidām par šo duetu informācija ir ļoti skopa), pirmais, kas sacēlis haipu ap The Weeknd, ir slavenais kanādiešu hip-hop mūziķis Dreiks (Drake), kura sajūsmas kliedzienus aši uztvēra mūzikas blogeri un žurnālisti, padarot dziesmu „What You Need” par vienu no visaprunātākajiem skaņdarbiem martā.
Pirmoreiz noklausoties šo 50 minūtes garo ierakstu, nesapratu, kāpēc tas nav klasificēts kā „albums”, bet gan „miksteips”. Proti, šeit atrodamas deviņas atsevišķas kompozīcijas, turklāt atdalītas ar klusuma pauzēm, kā normālam albumam pienākas. Tikai ieklausoties rūpīgāk, nācās secināt, ka viss šis ieraksts ir balstīts uz dažādiem sempliem, ar kuru atšifrēšanu man nesokas tik labi, kā vēlētos. Vakar nedaudz talkā nāca slavenais ASV portāls Pitchfork, kas prātīgi norādīja, ka, piemēram, titulskaņdarbs ir balstīts uz 1980.gada Siouxsie & The Banshees singla „Happy House” motīviem.
Saknes un kājas meklēšanu pārējām dziesmām atstāšu Jūsu pārziņā, jo šis ir ieraksts, kam nav nepieciešama semplu uzskaite, rīmju analīze (kaut gan dziesmas „What You Need” piedziedājums „He’s what you want / I’m what you need” pelnījis īpašas uzslavas) vai bekgraunda stāsti. Šis ir vienkārši debešķīgs un perfekti mūsdienīgs r’n’b (jā, tieši tā – r’n’b!) ieraksts, kas skan tā, kā vēl nav skanējis neviens cits r’n’b ieraksts.
Starp citu, vēl nesen tviterī par pēkšņo hipsteru pievēršanos r’n’b un hip-hopam vīpsnāja How To Dress Well. Bet, atvainojiet, ja ŠĀDI skan r’n’b, tad, kā lai to neiemīl? Es pavisam noteikti un jau sen zināju, ka šim mūzikas stilam ir nepieciešams pārliet asinis. Un tad cēli, bez fanfarām, bet ar lielu spēku un drosmi durvis atvēra Dabsteps. Paldies viņam!
KAM VARĒTU PATIKT?: Pilnīgi visiem. Pie šāda secinājuma nonācu, kad ar sajūsmu no virtuves iznāca mana draudzene, pazīstama kā liela hip-hop un r’n’b nīdēja, lai pajautātu man, kas ir tas fantastiskais ieraksts, kas skan. Īpaši patiks nekomerciālā gala r’n’b faniem, jaunā r’n’b viļņa ala How To Dress Well un jj cienītājiem, kā arī, manuprāt, SALEM un witch-house mūzikas draugiem.
ALBUMA ODZIŅA: Šeit nevar izcelt vienu konkrētu skaņdarbu, šis ieraksts ir jābauda visā godībā. Ja nu tomēr, uzsākot šīs rubrikas tradīciju, viens ir jāizvēlas, tad lai iet jau rakstā minētais tituldarbs „House of Balloons”. Piebildīšu, ka šī dziesma miksteipā ir samiksēta kopā ar „Glass Table Girls”, kas sāksies pie 3:26.
Bērnības Milicija – „Nevieta” EP
Zinot savu aizņemtību un, jāatzīstas, arī slinkumu, laikam jau sniedzu lāča pakalpojumu The Weeknd, iekļaujot dueta debijas miksteipa „House of Balloons” aprakstu šajā rubrikā un neuzrakstot par to atsevišķu rakstu. Proti, šis nav tikai nedēļas svarīgākais ieraksts, šis ir tikai otrs (pareizāk sakot, JAU otrs!) 2011.gada ieraksts, kas no AMGmusic nopelna 9/10, turklāt pārsteidzoši pārliecinošu un treknu devītnieku!
The Weeknd ir jauns duets no Toronto, kuru veido Džeremijs Rouzs (producents) un Ebele Tesfeja (balss). Ja var ticēt internetā lasītajam (pagaidām par šo duetu informācija ir ļoti skopa), pirmais, kas sacēlis haipu ap The Weeknd, ir slavenais kanādiešu hip-hop mūziķis Dreiks (Drake), kura sajūsmas kliedzienus aši uztvēra mūzikas blogeri un žurnālisti, padarot dziesmu „What You Need” par vienu no visaprunātākajiem skaņdarbiem martā.
Pirmoreiz noklausoties šo 50 minūtes garo ierakstu, nesapratu, kāpēc tas nav klasificēts kā „albums”, bet gan „miksteips”. Proti, šeit atrodamas deviņas atsevišķas kompozīcijas, turklāt atdalītas ar klusuma pauzēm, kā normālam albumam pienākas. Tikai ieklausoties rūpīgāk, nācās secināt, ka viss šis ieraksts ir balstīts uz dažādiem sempliem, ar kuru atšifrēšanu man nesokas tik labi, kā vēlētos. Vakar nedaudz talkā nāca slavenais ASV portāls Pitchfork, kas prātīgi norādīja, ka, piemēram, titulskaņdarbs ir balstīts uz 1980.gada Siouxsie & The Banshees singla „Happy House” motīviem.
Saknes un kājas meklēšanu pārējām dziesmām atstāšu Jūsu pārziņā, jo šis ir ieraksts, kam nav nepieciešama semplu uzskaite, rīmju analīze (kaut gan dziesmas „What You Need” piedziedājums „He’s what you want / I’m what you need” pelnījis īpašas uzslavas) vai bekgraunda stāsti. Šis ir vienkārši debešķīgs un perfekti mūsdienīgs r’n’b (jā, tieši tā – r’n’b!) ieraksts, kas skan tā, kā vēl nav skanējis neviens cits r’n’b ieraksts.
Starp citu, vēl nesen tviterī par pēkšņo hipsteru pievēršanos r’n’b un hip-hopam vīpsnāja How To Dress Well. Bet, atvainojiet, ja ŠĀDI skan r’n’b, tad, kā lai to neiemīl? Es pavisam noteikti un jau sen zināju, ka šim mūzikas stilam ir nepieciešams pārliet asinis. Un tad cēli, bez fanfarām, bet ar lielu spēku un drosmi durvis atvēra Dabsteps. Paldies viņam!
KAM VARĒTU PATIKT?: Pilnīgi visiem. Pie šāda secinājuma nonācu, kad ar sajūsmu no virtuves iznāca mana draudzene, pazīstama kā liela hip-hop un r’n’b nīdēja, lai pajautātu man, kas ir tas fantastiskais ieraksts, kas skan. Īpaši patiks nekomerciālā gala r’n’b faniem, jaunā r’n’b viļņa ala How To Dress Well un jj cienītājiem, kā arī, manuprāt, SALEM un witch-house mūzikas draugiem.
ALBUMA ODZIŅA: Šeit nevar izcelt vienu konkrētu skaņdarbu, šis ieraksts ir jābauda visā godībā. Ja nu tomēr, uzsākot šīs rubrikas tradīciju, viens ir jāizvēlas, tad lai iet jau rakstā minētais tituldarbs „House of Balloons”. Piebildīšu, ka šī dziesma miksteipā ir samiksēta kopā ar „Glass Table Girls”, kas sāksies pie 3:26.
Bērnības Milicija – „Nevieta” EP
Release date: 05/03/2011
Label: self-released
AMG rating: 8/10
Ar ļoti mājīgu un patīkamas emocijas raisošu koncertu 5.martā bārā „Miit” savu jaunāko EP prezentēja pašmāju „jaunās” mūzikas zvaigznes Bērnības Milicija. Apzināti „jaunās” lieku pēdiņās, jo, kā zināms, grupas debijas albums datējams vēl ar tālo 2004.gadu. Taču, manuprāt, šis ir no tiem retajiem, taču ārkārtīgi patīkamajiem gadījumiem, kad ar katru nākošo ierakstu grupas skanējums, dziesmu uzbūve un tās rosinošā emociju gamma arvien paplašinās un aug. Protams, pilnvērtīgi par Bērnības Milicijas augšanu varēsim spriest, kad sagaidīsim trijotnes trešo albumu, kam dots ļoti grūts uzdevums – pārspēt vienu no aizgājušās desmitgades izcilākajiem latviešu mūzikas albumiem „Naktī Guļot Uz Muguras”.
No pirmdienas jaunais EP „Nevieta” pieejams arī MP3 formātā grupas oficiālajā mājaslapā, kur tas lejupielādējams bez maksas (starp citu, arī šis mūsu laikmetā ir apsveicams solis, par ko iedomājas reti kurš pašmāju mūziķis, bet – ticiet man – tie daži nopelnītie lati neatsvērs to ieguldījumu, ko dos fakts, ka Jūsu dziesma nonāks pie iespējami lielākas auditorijas!). Tajā atrodamas 4 jaunas dziesmas, no kurām gan dievas – „Dieva Pirksts” un „Ļaunā Krāsā” – jau labu laiku cirkulējušas interneta vidē.
Sīkāk šeit.
KAM VARĒTU PATIKT?: Noteikti visiem pēc labas pašmāju mūzikas izslāpušiem cilvēkiem, kā arī Aurora, K.Remonts, The Cure un Joy Division faniem.
ALBUMA ODZIŅA: Ir un paliek „Ļaunā Krāsā”. Latviešu ģitārmūzikā šāds hīts nav bijis vismaz gadus trīs.
The Human League – „Credo”
Label: self-released
AMG rating: 8/10
Ar ļoti mājīgu un patīkamas emocijas raisošu koncertu 5.martā bārā „Miit” savu jaunāko EP prezentēja pašmāju „jaunās” mūzikas zvaigznes Bērnības Milicija. Apzināti „jaunās” lieku pēdiņās, jo, kā zināms, grupas debijas albums datējams vēl ar tālo 2004.gadu. Taču, manuprāt, šis ir no tiem retajiem, taču ārkārtīgi patīkamajiem gadījumiem, kad ar katru nākošo ierakstu grupas skanējums, dziesmu uzbūve un tās rosinošā emociju gamma arvien paplašinās un aug. Protams, pilnvērtīgi par Bērnības Milicijas augšanu varēsim spriest, kad sagaidīsim trijotnes trešo albumu, kam dots ļoti grūts uzdevums – pārspēt vienu no aizgājušās desmitgades izcilākajiem latviešu mūzikas albumiem „Naktī Guļot Uz Muguras”.
No pirmdienas jaunais EP „Nevieta” pieejams arī MP3 formātā grupas oficiālajā mājaslapā, kur tas lejupielādējams bez maksas (starp citu, arī šis mūsu laikmetā ir apsveicams solis, par ko iedomājas reti kurš pašmāju mūziķis, bet – ticiet man – tie daži nopelnītie lati neatsvērs to ieguldījumu, ko dos fakts, ka Jūsu dziesma nonāks pie iespējami lielākas auditorijas!). Tajā atrodamas 4 jaunas dziesmas, no kurām gan dievas – „Dieva Pirksts” un „Ļaunā Krāsā” – jau labu laiku cirkulējušas interneta vidē.
Sīkāk šeit.
KAM VARĒTU PATIKT?: Noteikti visiem pēc labas pašmāju mūzikas izslāpušiem cilvēkiem, kā arī Aurora, K.Remonts, The Cure un Joy Division faniem.
ALBUMA ODZIŅA: Ir un paliek „Ļaunā Krāsā”. Latviešu ģitārmūzikā šāds hīts nav bijis vismaz gadus trīs.
The Human League – „Credo”
Release date: 21/03/2011
Label: Wall of Sound
AMG rating: 7/10
Vīpsnājoši un ar nievām – domāju, ka AMGmusic nebija vienīgā vieta, kur aptuveni šādi tikai sagaidīts jaunākais nu jau 34 gadus vecās synth-pop apvienības The Human League albums. Jā, šī ir grupa, kas 1981.gadā parūpējās par vienu no sava laikmeta izcilākajiem pop albumiem („Dare”), taču tajā pat laikā šī ir apvienība, kas kopš tā gada neko līdzīgu (pat ne tuvu) nav spējusi atkārtot.
Nekāds šedevrs un jaunus horizontus atklājošs nav arī devītais (jā, tikai devītais!) grupas studijas albums „Credo”. Laikmetā, kad tos mūziķus, kuri savulaik ietekmējās no The Human League, var manīt ar sirmiem matu ērkuļiem, slavenā trijotne (Filips Oukijs un viņa savulaik kafejnīcā atrastās divas meitenes) pierāda, ka 2011.gadā analogie sintezatori un izteikti popsīgā noskaņa nostrādā. Nostrādā ar vienu nosacījumu, ja dziesmās ir melodija un grūvs. Albumā „Credo” ir abi.
Patīkami apzināties, ka The Human League savā pieklājīgajā vecumā necenšas izgudrot jaunu divriteni vai līdz ārprātam pār-producēt savu albumu (skatīt pēdējo Depeche Mode veikumu!), bet gan piedāvā nepiespiestas, izteikti 80’to gadu vintage un konkrēti The Human League mērcē skanošas lipīgas dziesmiņas. Nekas jau nu ļoti baudāms, bet visā visumā pieklājīgi!
KAM VARĒTU PATIKT?: 80’to gadu popmūzikas, jo īpaši The Human League cienītājiem.
ALBUMA ODZIŅA: Līdz mielēm lipīgais piektais treks „Egomaniac”.
Tim Hecker – „Ravedeath, 1972”
Label: Wall of Sound
AMG rating: 7/10
Vīpsnājoši un ar nievām – domāju, ka AMGmusic nebija vienīgā vieta, kur aptuveni šādi tikai sagaidīts jaunākais nu jau 34 gadus vecās synth-pop apvienības The Human League albums. Jā, šī ir grupa, kas 1981.gadā parūpējās par vienu no sava laikmeta izcilākajiem pop albumiem („Dare”), taču tajā pat laikā šī ir apvienība, kas kopš tā gada neko līdzīgu (pat ne tuvu) nav spējusi atkārtot.
Nekāds šedevrs un jaunus horizontus atklājošs nav arī devītais (jā, tikai devītais!) grupas studijas albums „Credo”. Laikmetā, kad tos mūziķus, kuri savulaik ietekmējās no The Human League, var manīt ar sirmiem matu ērkuļiem, slavenā trijotne (Filips Oukijs un viņa savulaik kafejnīcā atrastās divas meitenes) pierāda, ka 2011.gadā analogie sintezatori un izteikti popsīgā noskaņa nostrādā. Nostrādā ar vienu nosacījumu, ja dziesmās ir melodija un grūvs. Albumā „Credo” ir abi.
Patīkami apzināties, ka The Human League savā pieklājīgajā vecumā necenšas izgudrot jaunu divriteni vai līdz ārprātam pār-producēt savu albumu (skatīt pēdējo Depeche Mode veikumu!), bet gan piedāvā nepiespiestas, izteikti 80’to gadu vintage un konkrēti The Human League mērcē skanošas lipīgas dziesmiņas. Nekas jau nu ļoti baudāms, bet visā visumā pieklājīgi!
KAM VARĒTU PATIKT?: 80’to gadu popmūzikas, jo īpaši The Human League cienītājiem.
ALBUMA ODZIŅA: Līdz mielēm lipīgais piektais treks „Egomaniac”.
Tim Hecker – „Ravedeath, 1972”
Release date: 21/02/2011
Label: Kranky
AMG rating: 7/10
Nekādi nevaru ignorēt vienu no pagaidām 2011.gadā visaugstāk novērtētajiem albumiem mūzikas kritiķu vidū. MP3 versijā Tima Hekera jaunākais albums „Ravedeath, 1972” tika izdots jau februāra vidū, tā paša mēneša beigās iznāca arī CD versijā, bet šonedēļ Eiropā sagaidījis savu vinila relīzi. Atzīšos, vinila man nav, bet nepamet sajūta, ka šis albums visbaudāmāks būtu tieši šādā formātā. Otrs variants – uz austiņām.
Kanādiešu skaņu kolāžists un mākslinieks Tims Hekers savu jaunāko darbu iesācis rakstīt kādā baznīcā Islandē, izmantojot ērģeles, kuru motīviem vēlāk pieskaņotas pārējās skaņas jau ierakstu studijā. Vārds „klaustrofobisks”, šķiet, visvairāk atbilst šim albumam, turklāt – kā bieži vien notiek ar ambient un drone albumiem – šis nav ieraksts, ko uzlikt fonā un cerēt, ka tas nostrādās pats no sevis. Šis ir 52 minūšu albums, kas prasa iedziļināšanos, uzmanību un mīlestību, lai tas padotos Jūsu sirdij. Jā, nav maza prasība skrienošā laikmetā, bet toties, ja šie nosacījumi būs, Jūsu emocijas tika bagātinātas ar ārkārtīgi izjustu, nedaudz smagnēju, bet ausu kārpiņas barojošu materiālu, kas pārsteigs ar savu no minimālisma izveidotu plašumu.
KAM VARĒTU PATIKT?: Drone un ambient cienītājiem. Īpaši izvēlētas mūzikas faniem, kurus iedvesmo vientulība, nakts un ērģeļu pasakainā valstība.
ALBUMA ODZIŅA: „In The Fog II”, kurā, manuprāt, vislabāk atspoguļojas albuma būtība.
The Strokes – „Angles”
Label: Kranky
AMG rating: 7/10
Nekādi nevaru ignorēt vienu no pagaidām 2011.gadā visaugstāk novērtētajiem albumiem mūzikas kritiķu vidū. MP3 versijā Tima Hekera jaunākais albums „Ravedeath, 1972” tika izdots jau februāra vidū, tā paša mēneša beigās iznāca arī CD versijā, bet šonedēļ Eiropā sagaidījis savu vinila relīzi. Atzīšos, vinila man nav, bet nepamet sajūta, ka šis albums visbaudāmāks būtu tieši šādā formātā. Otrs variants – uz austiņām.
Kanādiešu skaņu kolāžists un mākslinieks Tims Hekers savu jaunāko darbu iesācis rakstīt kādā baznīcā Islandē, izmantojot ērģeles, kuru motīviem vēlāk pieskaņotas pārējās skaņas jau ierakstu studijā. Vārds „klaustrofobisks”, šķiet, visvairāk atbilst šim albumam, turklāt – kā bieži vien notiek ar ambient un drone albumiem – šis nav ieraksts, ko uzlikt fonā un cerēt, ka tas nostrādās pats no sevis. Šis ir 52 minūšu albums, kas prasa iedziļināšanos, uzmanību un mīlestību, lai tas padotos Jūsu sirdij. Jā, nav maza prasība skrienošā laikmetā, bet toties, ja šie nosacījumi būs, Jūsu emocijas tika bagātinātas ar ārkārtīgi izjustu, nedaudz smagnēju, bet ausu kārpiņas barojošu materiālu, kas pārsteigs ar savu no minimālisma izveidotu plašumu.
KAM VARĒTU PATIKT?: Drone un ambient cienītājiem. Īpaši izvēlētas mūzikas faniem, kurus iedvesmo vientulība, nakts un ērģeļu pasakainā valstība.
ALBUMA ODZIŅA: „In The Fog II”, kurā, manuprāt, vislabāk atspoguļojas albuma būtība.
The Strokes – „Angles”
Release date: 21/03/2011
Label: Rough Trade
AMG rating: 6/10
The Strokes sakarā laikam es varu justies visapmierinātākais. Nekad neesmu bijis šīs grupas liels cienītājs (tai pat laikā sevi pieskaitu The White Stripes un The Libertines – divu vienmēr The Strokes sakarā pieminētu grupu – faniem), tāpēc manas ekspektācijas par jauno The Strokes albumu „Angles”, kas seko veselus piecus gadus pēc grupas iepriekšējā albuma „First Impressions Of Earth”, nebija no augstākajām.
Un ko? Neesmu vīlies. Šis ir visnotaļ klausāms, baudāms, melodijām bagāts un visumā atzīstams ieraksts, kurš turklāt savu 34 minūšu garumā nevienā mirklī nepaliek garlaicīgs. Jā, albuma nelaime slēpjas nedaudz apstāklī, ka tas izklausās saraustīts, atgādinot b-pušu dziesmu izlasi, bet to iespējams var izskaidrot ar ļoti interesanto albuma ierakstīšanas procesu, kurā grupas solists Džulians Kasablankas savu vokālu ierakstījis pilnīgi atsevišķi no grupas dalībniekiem, nosūtot to pārējiem biedriem caur e-pastu.
Līdz ar to „Angles” ir izteikti spoži treki (ievadošais „Machu Piccachu”, „Games”, arī These New Puritans un pat The Horrors atgādinošais „You’re So Right”), bet arī izteikti vājuma brīži, kas diemžēl albumam neļauj ielikt vairāk par 6/10. Secinājums nāk pats no sevis: šis ir viens no acīmredzami samākslotākajiem apvienošanās mēģinājumiem mūzikā pēdējos gados. Kam tas bija nepieciešams?
KAM VARĒTU PATIKT?: The Strokes faniem un The Strokes nīdējiem. Pirmajiem, lai būtu, par ko jūsmot pēc piecu gadu pauzes. Otrajiem, lai teiktu: „Es taču teicu, ka šī grupa sevi ir izsmēlusi!”
ALBUMA ODZIŅA: Lai cik tas nebūtu dīvaini, popsīgākā un The Strokes vismazāk atgādinošā „Games”, kas velk uz... Keane pusi. Šoreiz, no visas sirds, labā nozīmē!
Label: Rough Trade
AMG rating: 6/10
The Strokes sakarā laikam es varu justies visapmierinātākais. Nekad neesmu bijis šīs grupas liels cienītājs (tai pat laikā sevi pieskaitu The White Stripes un The Libertines – divu vienmēr The Strokes sakarā pieminētu grupu – faniem), tāpēc manas ekspektācijas par jauno The Strokes albumu „Angles”, kas seko veselus piecus gadus pēc grupas iepriekšējā albuma „First Impressions Of Earth”, nebija no augstākajām.
Un ko? Neesmu vīlies. Šis ir visnotaļ klausāms, baudāms, melodijām bagāts un visumā atzīstams ieraksts, kurš turklāt savu 34 minūšu garumā nevienā mirklī nepaliek garlaicīgs. Jā, albuma nelaime slēpjas nedaudz apstāklī, ka tas izklausās saraustīts, atgādinot b-pušu dziesmu izlasi, bet to iespējams var izskaidrot ar ļoti interesanto albuma ierakstīšanas procesu, kurā grupas solists Džulians Kasablankas savu vokālu ierakstījis pilnīgi atsevišķi no grupas dalībniekiem, nosūtot to pārējiem biedriem caur e-pastu.
Līdz ar to „Angles” ir izteikti spoži treki (ievadošais „Machu Piccachu”, „Games”, arī These New Puritans un pat The Horrors atgādinošais „You’re So Right”), bet arī izteikti vājuma brīži, kas diemžēl albumam neļauj ielikt vairāk par 6/10. Secinājums nāk pats no sevis: šis ir viens no acīmredzami samākslotākajiem apvienošanās mēģinājumiem mūzikā pēdējos gados. Kam tas bija nepieciešams?
KAM VARĒTU PATIKT?: The Strokes faniem un The Strokes nīdējiem. Pirmajiem, lai būtu, par ko jūsmot pēc piecu gadu pauzes. Otrajiem, lai teiktu: „Es taču teicu, ka šī grupa sevi ir izsmēlusi!”
ALBUMA ODZIŅA: Lai cik tas nebūtu dīvaini, popsīgākā un The Strokes vismazāk atgādinošā „Games”, kas velk uz... Keane pusi. Šoreiz, no visas sirds, labā nozīmē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru