Release date: 24/08/2009
Label: Domino
AMG rating: 8/10
Visas prognozes ir piepildījušās. Jaunākajā albumā „Humbug” Arctic Monkeys izklausās pieaugušāki, mierīgāki un, jā, amerikāniskāki. Jautājums ir – kā Jums tas patiks un kā Jūs to uztversit.
Trešais Arctic Monkeys studijas albums ir ticis aprunāts, šķiet, vēl pirms to puiši tā pa īstam bija sākuši rakstīt. Jau ziņas vien par to, ka jaunā albuma producents būs Queens of the Stone Age līderis Džošs Homme, daudziem lika raukt uzacis, bet vēl dažiem neziņā gaidīt, kas nu būs.
Grūti no malas spriest, cik pie vainas ir albuma producents, un cik tas, ka grupas dalībnieki vienkārši vairs nav tikko tīņu vecuma slieksni pārsnieguši asu mūziku mīloši Šefīldas savējie puikas. Taču fakts ir un paliek – diez vai „Humbug” ļoti ies pie sirds tiem, kas līdz neprātam jūsmoja par Arctic Monkeys pirmajiem diviem albumiem „Whatever People Say I Am That’s What Im Not” (2006) un „Favourite Worst Nightmare” (2007).
Plate gan iesākas visai eksplozīvi. Ievadošais „My Propeller”, protams, nav „Brianstorm”, toties ir melodisks un patīkami kāpjošs, savu kulmināciju sasniedzot tieši piedziedājumā. Pārsteidz arī tas, kā mainījusies ir Aleksa Tērnera dziedāšanas maniere, kas kļuvusi piezemētāka, pat šķietami depresīvāka. Ne velti izskan arī viedoklis, ka „Humbug” ir Arctic Monkeys visdrūmākais albums.
Seko plates aktuālais singls „Crying Lightning”, kas, cik zinu, ne visiem iet pie sirds, kā savulaik gāja „I Bet You Look Good on the Dancefloor” vai „Brianstorm”, taču, manuprāt, šis ir ne mazāk himnisks skaņdarbs. Noteikti ierindojams spožāko Arctic Monkeys singlu sarakstā. Pēc „Crying Lightning” seko kritiķu slavētais „Dangerous Animals”, kas ar pulsējošo ģitāras rifu un spēcīgajām bungām jau iebrauc pilnīgi amerikāniskā rokmūzikā. Tātad – ļoti jūtams Džoša Hommes pieliktais pirksts.
Savukārt sākot ar „Secret Door” mankiji mainās līdz nepazīšanai. Neaprakstīšu katru dziesmu, vien piebildīšu, ka pirms albuma iznākšanas pieminētās The Doors un Nika Keiva ietekmes ir pat ĻOTI jūtamas. The Doors visvairāk nāk prātā mistiskajā un spokainajā „Fire and the Thud” un noslēdzošajā „The Jeweller’s Hands” (starp citu, nepiekrītu šeit britu apskatniekiem, ka šis ir neveiksmīgākais Arctic Monkeys albuma noslēdzošais skaņdarbs. Man ir pilnīgi pretējs uzskats!), savukārt Niks Keivs šķietami tūlīt sāks dziedāt plates nešaubīgi drūmākajā skaņdarbā „Dance Little Liar”. Starp citu, viens no maniem lielākajiem plates favorītiem.
Tāpat jāatzīmē „Pretty Visitors”, kas ir viens no interesantākajiem un savdabīgākajiem Arctic Monkeys veikumiem. Dziesma iesākas ar baznīcas ērģeļu skaņu, kuru nomaina bungas un mežonīgi ātrs, gluži vai repojošs Tērnera vokāls, kam apakšā griezīgas, atkal jau Queens of the Stone Age atgādinošas ģitāras. Savukārt otrais piedziedājums („All the pretty visitors/ Came and waved their arms/ And cast the shadow/ Of a snake pit on the wall”), kas tiek dziedāts, šķiet, visiem grupas dalībniekiem vienbalsīgi kopā, uzdzen skudriņas. Gluži kā tāda mantra. Starp citu, baumo, ka tieši „Pretty Visitors” būšot albuma otrais singls.
Šobrīd esmu „Humbug” noklausījies vien trīs reizes, tāpēc nespēju saprast, vai albums ir vienkārši labs vai arī ļoti labs (respektīvi, pelnījis 7/10 vai 8/10). Acīmredzot būs vien taisnība apgalvojumam, ka „Humbug” ir pirmais Arctic Monkeys albums, kuram nepieciešams laiks, lai nosēstos. Katrā ziņā kaut kas man saka priekšā, ka šī plate ir spēcīga un ar potenciālu. Gluži vienkārši ir jāsagremo fakts, ka Arctic Monkeys IR mainījušies, turklāt ne uz to sliktāko pusi. Savukārt dziesmām jāļauj iesakņoties atmiņā un sirdī. Eh, lai nu iet 8/10. :) Jebkurā gadījumā – viens no mēneša labākajiem albumiem. IESAKU!
Arctic Monkeys - Pretty Visitors - Web Transmission:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru