Release date: 18/05/2009
Label: Columbia
AMG rating: 8/10
Vēl šorīt modos ar domu, ka nu vismaz ar albumu apskatu šai nedēļai problēmu nebūs, jo līderis tak skaidrāks par skaidru – Manic Street Preachers šonedēļ laiduši klajā savu spēcīgāko albumu pēdējos desmit gados – kādi tur vēl jautājumi! Aha, kā tad... lika pagaidīt!
Daudz jau šogad runāts par vieniem no gada labākajiem debitantiem Passion Pit, bet nu īsumā tad vēlreiz par svarīgāko. Grupa radusies tikai pirms diviem gadiem Masačūsetā. Tās sastāvā darbojas pieci cilvēki, taču galvenais dziesmu un idejas autors ir grieķu izcelsmes amerikānis Maikls Angelakos.
Pirmoreiz par Passion Pit izdzirdēju pērnā gada nogalē, kad ASV (Eiropā – šī gada sākumā) iznāca grupas debijas EP jeb mazā platīte ar pieciem trekiem „Chunk of Change”. Tā bija interesanta ne tikai ar to, ka Passion Pit spēlētais indie electro-pop būtiski leca laukā no citiem šī stila pārstāvjiem ar savu nepieradinātību, bagātīgo skanējumu un interesanto Angelakos dziedāšanas manieri, bet arī ar stōriju. Proti, Angelakos šo EP sākotnēji bija radījis kā dāvanu Valentīna dienā savai mīļotajai meitenei. Laikam jau kaut kas ar to meiteni riktīgi nebija, jo nu vairs abi nav kopā...
„Chunk of Change” slavas dziesmas dziedāja visas pasaules kritiķi, Passion Pit dēļ šī EP arī iekļuva BBC „Sound of 2009” aptaujas desmitniekā, taču AMG kaut kā līdz galam šis ieraksts neuzrunāja, un arī tagad, ja godīgi, es šai platei piešķirtu tos pašus 6/10. Nu ok, vāārbūt tomēr 7 no 10.
No pieminētā EP grupas debijas albumā „Manners”, kurš veikalos pieejams no pirmdienas, iekļauta vien dziesma „Sleepyhead”, ko arī var uzskatīt par grupas lielāko hītu. To savām reklāmas vajadzībām jau pamanījušies izmantot MTV un Play Station, kā arī 2008.gada labāko klipu topā iekļāva prestižais pitchforkmedia.com. Kritiķi, kas „Manners” albumu tomēr vērtē atturīgi (jāsaka, tādu gan nav daudz) norāda, ka tas arī jūtams skaņas ziņā – „Sleepyhead” ar savu minimālistisko piedziedājumu tomēr atšķiras no pārējā albuma. Jā, dziesma nenoliedzami ir viena no lielākajām albuma pērlēm ar savu himnisko piedziedājuma „āāāā...”, bet... Tādu pērļu te ir PILNS!
Godīgi sakot, vienīgais ne īpaši uzrunājošais un izteiksmīgais gabals, manā skatījumā, atrodams pašā tā sākumā – ievadošais „Make Light”, kas var radīt nepareizu priekšstatu par visu albumu. Kaut gan no otras puses – klausoties albumu trešo reizi, jau šķiet, ka arī „Make Light” ir vietā un nostrādāts godam. Pēdējo teikumu vispār var attiecināt uz visu albumu, un te nu man jāpiekrīt par visiem 100 procentiem mūzikas portālam clashmusic.com – albums ar katru nākošo klausīšanās reizi atklāj kaut ko jaunu, un tā jau ir augstas klases pazīme!
Sekojošais „Little Secrets” jau ir pumpējošāks, saulaināks un dejojamāks, taču pirmā īstā sirds ietrīsēšanās ir pie trešās dziesmas „Moth’s Wings”. Turklāt jau atkal – gabals iesākas it kā necili, taču tad pēkšņi ieskanas tik nenormāli mīļš klavieru meldiņš, ka sirds burtiski izkūst uz līdzenas vietas. Un arī šo var teikt visa albuma kontekstā – ne viena vien dziesma sākas neuzkrītoši, nupat jau šķiet: „Re, tomēr viens necils skaņdarbs albumā”, kad pēkšņi, kā zibens no skaidrām debesīm parādās kāda ekselenta sintezatora partija vai vienkārši sapņainas skaņas vai kas cits, un tu saproti – nē, tieši otrādāk – arī ŠIS gabals ir viens no labākajiem albumā. Te labākais piemērs varētu būt plates vidusdaļā atrodamais „Swimming in the Flood”, kas ir viena no skaistākajām pop dziesmām, ko šogad esmu dzirdējis.
Ja man jāraksturo Passion Pit muzikāli, tad es laikam varētu pateikt tikai vienu teikumu – iedomājieties, ka klausāties Animal Collective vispopsīgāko albumu, kas tapis ciešā sadarbībā ar MGMT un Friendly Fires. Jā, lai arī Passion Pit ir ierindojami tā dēvētajā indī electro-pop lauciņā, kas deva tik daudz labu debitantu pagājušogad (Cut Copy, MGMT, daļēji arī Friendly Fires) un turpina dot šogad (šomēnes vien – Golden Silvers, Fenech Soler, Tommy Sparks...), visvairāk „Manners” asociējas ar eksperimentālā roka pārstāvjiem Animal Collective. Pie vainas laikam būs kopīgais skaņu kokteilis, kas brīžiem pat ir grūti sagremojams (tiesa gan, ar to visu galā tikt palīdz perfektās melodijas un naivais labsirdīgums, kas staro no šī albuma), kā arī abu grupas solistu līdzīgais dziedājums.
Vienā vārdā – IESAKU! Un ļoti sirsnīgi! Viens no gada ierakstiem par visiem simts procentiem!
Slavenais "Sleepyhead" video:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru