ALBUMS - Manic Street Preachers - "Journal For Plague Lovers"

MANIC STREET PREACHERS – „Journal For Plague Lovers”

Release date: 18/05/2009
Label: Columbia
AMG rating: 8/10

Laikam jau svētīgi, ka ļoti ilgu laiku nebiju klausījies neko no saviem 90’to gadu iecienītākajiem rokmūzikas albumiem. Pēdējā laikā daudzām slavenām un jau sen sevi pierādījušām grupām modē ir pirms katra jaunā albuma vēstīt par „atgriešanos pie saknēm”. Pirms „Journal For Plague Lovers” no Manic Street Preachers neko tādu intervijās nelasīju (varbūt pavirši lasīju?). Taču jaunais albums ir viens no lieliskākajiem 90’to gadu alternative rock paraugiem.

Daudzviet jau mūzikas presē ir aprakstīts par to, kam un kāpēc ir veltīts „Journal For Plague Lovers”. 1995.gada 1.februārī, tikai dažus mēnešus pirms albuma „The Holy Bible” izdošanas, bez vēsts pazuda grupas ģitārists Ričijs Edvards. Lai gan tā arī līdz pat šai dienai nav zināms, kas ar viņu patiesībā notika, pagājušā gada novembrī Edvardsu pasludināja par mirušu. Jaunajā albumā visas dziesmas sacerētas, izmantojot Edvardsa neilgi pirms savas pazušanas atstātos dzejoļus. Arī albuma vāciņu radījusi tā pati māksliniece, kas radīja „The Holy Bible” vāciņu. Pat par producentu „Journal For Plague Lovers” tika izvēlēts Stīvs Albini, par kura darbu pie Nirvanas slavenā ieraksta „In Utero” (1993) esot tā sajūsminājies Edvards.

Manic Street Preachers sakarā laikam jau jāsāk ar to, ka man šī grupa nesākās ar slavenajiem „Generation Terrorists” (1992) vai „The Holy Bible” (1995), bet gan ar viņu komerciāli visveiksmīgāko plati – 1998.gada „This Is My Truth, Tell Me Yours”, kuras singli sasnieguši vislielākos MSP panākumus AMG topos. Laika gaitā esmu pārskrējis pāri arī visam, ko velsiešu kvartets izdeva pirms tam, taču, jāsaka godīgi, nekad tā īsti neesmu atradis laiku tajā iedziļināties.

Un varbūt te arī ir atbilde, kāpēc es tik ļoti esmu sajūsmā par šo ierakstu. Manuprāt, tas no visiem pēc-this-is-my-truth darbiem ir vispatiesākais, nesamākslotākais un tīrākais rock ieraksts. No vienas puses pat ļoti žēl, ka grupa pieņēmusi lēmumu no „Journal For Plague Lovers” neizdot nevienu singlu, jo, manā skatījumā, te ir PILNS ar potenciālajiem hitiem, kurus korī dziedāt līdzi koncertos. Nu kaut vai mīlīgais „Jackie Collins Existential Question Time” ar līdz smieklīgumam vienkāršo piedziedājuma „Oh mummy, what’s a Sex Pistol?/ Oh mummy, what’s a Sex Pistol?” vai „Marlon J.D.” un tā no pirmās reizes pielīpošo „So see, so see / Marlon J.D.”.

Turklāt Maniki šajā platē tikuši pilnībā vaļā no kādas citas problēmas, kas nereti piemeklē rokgrupas, kas cenšas spēlēt īstu rokmūziku. Proti, šeit absolūti nav griezīgu ģitāru, daudz neciešami skaļu skaņu, bet maz melodiju. Ir tieši otrādāk – šis ir viens no melodiskākajiem Manic Street Preachers albumiem ever. Un teksti...

Jā, protams, ja runājam par „Journal For Plague Lovers”, tad pavisam noteikti pirmkārt ir jārunā par liriku un līdz ar to arī tas autoru. Nav noslēpums, ka Ričijs Edvards bija cilvēks, kas diezgan pamatīgi cieta no depresijas, kas izpaudās arī sevis graizīšanā un kropļošanā. Nu jau par leģendāru ir kļuvusi 1991.gada intervija žurnālam NME, kuras laikā, atbildot uz žurnālista skepsi pret Manic Street Preachers mūziku un tās nopietnību pretendēt uz kaut ko, Ričijs vienkārši paņēma žileti un iegrieza sev rokā uzrakstu „4 REAL”. Pēc intervijas tam tika uzliktas 17 šuves... Arī vēlākajās intervijās Edvards atzinis, ka viņam patīk sevi graizīt, jo „kad es to daru, jūtos uzreiz labāk”.

Ričijs Edvards un slavenais griezums "4 REAL"

Vairāki dzejoļi, kas izmantoti šajā albumā ir tapuši arī psihiatriskajās iestādēs, kurās šad tad Edvards bija spiests paviesoties. Tā arī tapusi, piemēram, „She Bathed Herself in a Bath of Bleach” lirika, kas ir viena no aizkustinošākajām („She'd walk on broken glass for love/ She thought burnt skin would please her lover/ To keep love alive and lust beside/ Kind people should never be treated like...”). Kā zināja stāstīt grupas basģitārists Nikijs Vairs, tad Edvards tur iepazinies ar vairākiem cilvēkiem un pacietīgi uzklausījis viņu dzīvesstāstus, vēlāk tos pārvērtis stāstos un dzejā.

Tomēr vissmagākā šajā kontekstā, BET arī diemžēl visneveiksmīgākā visā albumā ir noslēdzošā „William’s Last Words”, ko 2009.gada Manic Street Preachers ir... atvainojiet, bet sajājuši! Nikijs Vairs intervijā atzina, ka pie šīs dziesmas ir strādāts vissmagāk un tā nekā nav padevusies. Beigu beigās grupas solists Džeimss Dīns Bredfīlds pat atteicies to izpildīt, tāpēc vokāls šajā dziesmā pieder Vairam. Lieta tāda, ka šīs dziesmas teksts visnotaļ ļoti izklausās pēc pašnāvības vēstules... Lai arī Vairs ir kategoriski pret šādu nostāju, Bredfīlds ir izteicies, ka arī viņš šo dzejoli interpretē tieši tā (iespējams, tāpēc arī nav spējis to iedziedāt...). Tāpēc, manuprāt, šo skaņdarbu pārvērst par vispopsīgāko salonmūzikas dziesmu platē nebija īsti gudri... Kaut kā tomēr prasījās mazliet skumjāka un depresīvāka kopaina, bet no otras puse... Hei, varbūt Ričijs Edvards no mākoņmaliņas skatās, smaida un svilpo līdzi:

Isn't it lovely, when the dawn brings the dew?

I'll be watching over you

Isn't it lovely, when the dawn brings the dew?

I'll be watching over you

Goodnight my sweetheart

Until we leave tonight

Hold me in your arms

Wish me some luck as you wave goodbye to me

You're the best friends I ever had

Leave me, go Jesus

I love you, yeah I love you

Just let me go

I even love the devil

For yes he did me harm

To keep me any longer

'Cos I'm really tired

I'd love to go to sleep and wake up happy

Yeah I'm really tired

I'd love to go to sleep and wake up happy,

Wake up happy.

Divas dziesmas no jaunā albuma.

LIELISKS IERAKSTS! Viens no mēneša spožākajiem darbiem.