Release date: 26/03/2012
Label: Italians Do It Better
AMG rating: 9/10
AMGmusic komentārs: „Ilgi un dikti tika gaidīts jaunākais, pēc skaita ceturtais Portlendas kvarteta Chromatics albums „Kill For Love”. Albums kopā ar pirmo singlu tika izziņots jau pērnā gada oktobrī, kad leibls Italians Do It Better plati solīja izdot janvārī. Pienāca janvāris, atklātībā tika nodota vēl viena dziesma, bet albuma izdošana uz laiku vēl tika atlikta. Un tā vēl pāris reizes. Līdz, nospļāvušies par tehniskajām problēmām ar CD un vinila relīzēm, Chromatics pieņēma lēmumu albumu izdot vismaz digitālā formātā pavisam negaidīti – 26.martā.
Pirmais, kas nepielūdzami un spēcīgi iedūrās acīs, saņemot „Kill For Love” digitālo ierakstu, bija tā garums. 1h:31min. PUSOTRA STUNDA! CD versijā gan pēdējais, gandrīz piecpadsmit minūšu garais noslēguma skaņdarbs „No Escape” tikšot noņemts, bet tas nemaina lietas būtību. Jā, pērn jau pieredzējām līdzīgu situāciju, kad mūs sākotnēji pamatīgi nobiedēja M83 ar dubultalbumu līdzīgā garumā, kas gala rezultātā izrādījās teju izcils, taču neticējās, ka ko tādu piedzīvosim atkal un jau tik drīz. Taču piedzīvojām. Ai, kā piedzīvojām...
Kā jau minēju augstāk, pirms albums izdošanas Chromatics klausītājus paspēja iepazīstināt ar veselām piecām no plates 17 kompozīcijām – tituldziesmu „Kill For Love”, „Into The Black”, „Lady”, „Candy” un „Back From the Grave”. Tamdēļ tos, kas domā, ka viss albums būs ieturēts šādā vieglas popmūzikas mērcē ar post-punk ģitārām, vēlos uzreiz brīdināt, ka tā tomēr nebūs. Faktiski „Kill For Love” var iedalīt veselos trīs atsevišķos albumos, kas perfekti sapludināti vienā, nomainot it kā trīs dažādas izrādes ainas.
Albums iesākas ar visiem minētajiem hītiem. Pirmais nāk rīmeiks klasiskā Nīla Janga hītam „Hey Hey, My My (Into the Black)”, kas šeit saīsināts vienkārši par „Into The Black”. Esmu dzirdējis vairākas šīs dziesmas kaverversijas (uzslavas arī pašmāju The Hobos!), taču vēl nekad šis rokmūzikas glorifikācijas skaņdarbs nav skanējis tik liegi, dūmakaini un seksīgi, kā tas notiek, kad ieskanas Rūtas Radeletas vokāls. Protams, neatkārtojamais ģitāras motīvs ir pērle pati par sevi, un ar to teicami tiek galā grupas ģitārists Adams Millers.
Seko viennozīmīgi plates gaišākais un pozitīvākais skaņdarbs „Kill For Love”, kas, lai arī izteikti lo-fi skanošs, šķiet visvairāk sasaucas ar Chromatics sakarā bieži pieminēto ansambli New Order. Taču tālāk seko vienkārši vārdiem neparakstāma un pasakaina ģeniālu popdziesmu virkne, kur katra nākamā dziesma šķiet izcilāka par iepriekšējo. „Back From the Grave” ar kjūrisko (The Cure) ģitāru un „The Page”, kas ir kā tāds sakausējums starp 80’to gadu grāvēj-filmu mūziku un post-punk ala Joy Division stilā jau tā ir lieliskas kompozīcijas, taču visu pārsit pušu „Lady”, ko gribētos dēvēt par „Kill For Love” spožāko mirkli.
Pirmkārt, „Lady” ir perfekti minimāli ieturēts skaņdarbs, kas diez ko daudz tālāk neattīstās, taču ar to pilnīgi pietiek. Monotons un vienkāršs sintezators, kas papildināts ar tikpat vienkāršu bītu, taču klāt nāk satriecoša ala SALEM stilā ieturēta reiviska, nesoša skaņa, kuru drīz vien nomaina Radeletas vokāls, kas ir šī skaņdarba neapšaubāmā atslēga. Ja „Lady” izpildītu grupas līderis Džonijs Džjūels, tas būtu parasts, pat nedaudz sīrupains treks, taču, kad Radeleta dzied: „If I could only call you my lady / Baby I could be your man”, tas kopā ar muzikālo lo-fi noskaņu skan ne tik daudz neķītri, cik sirsnīgi un sirreāli.
Savukārt albuma pirmo trešdaļu noslēdz „These Streets Will Never Look The Same”, kurā pirmoreiz dzirdam Džonija Džjūela balsi. Gabals ir ārkārtīgi interesants. No vienas puses tā noskaņa ir izteikti sapņaina, pludmaliski balēriska, bet no otras puses treka apakšā viscaur iet pulsējoša ģitāra, kas ļoti atsauc atmiņā Scissor Sisters 2010.gada hīta „Invisible Light” centrālo bītu. Astoņarpus minūšu garais opuss savu kulmināciju sasniedz otrajā pusē, kad izbeidzas vokāls, bet paliek tikai sintezatori, kurus papildina nesoši bīti un iestarpinātas klavieres.
Pēc šādas pusstundas prasīt prasās pēc nelielas atelpas, un Chromatics to arī sniedz, taču tā ieilgst vairāk nekā 20 minūšu garumā, un šeit nonākam pie paša jocīgākā „Kill For Love” sakarā. Ja no Chromatics gaida tādu pašu hītu birumu arī turpinājumā, var sanākt vilšanās, taču, ja katru no šiem gandrīz instrumentālajiem skaņdarbiem klausās uzmanīgi un atdod savas emocijas, būtībā šeit NAV nekā lieka. Ir pasakaini embientais „Broken Mirrors”, ir uz stīgu instrumentiem būvētais „The Eleventh Hour” un ir uz fantastiskas, depresīvas ģitāras rifa balstītais „Dust To Dust”, kuri katrs par sevi ir lieliski skaņdarbi, turklāt papildina viens otru.
Taču brīdī, kad sāk šķist, ka nu jau gan būs gana sapņots, pie mikrofona atgriežas Rūta Radeleta, un albums ieiet noslēdzošajā trešdaļā, ko īsi varētu raksturot kā abu pirmo trešdaļu loģisku apkopojumu. Šeit vairs neatradīsit tādus hītus, kā albuma sākumā, bet toties tieši šajā daļā albums sāk atgādināt kaut ko izcilu. Prātā pat nāk leģendārais The Cure „Disintegration”, kura noslēgumā arī bija gari, no vienas puses depresīvi, bet no otras – dziļas pārdomas raisoši skaņdarbi, kuros jau kārtējo reizi izcila ir Redeleta un ģitārists Millers. Šķiet, izcilākais noslēdzošās daļas treks ir uz klavieru motīva balstītais „Birds of Paradise”, lai gan arī šeit ir grūti izcelt ko vienu.
Grūti izcelt ko vienu no „Kill For Love” ir tāpēc, ka šis ir ALBUMS. Albums kā mākslas darbs. Albums kā viens veselums, kur katra vieta ir pārdomāta, katrs otas triepiens ir precīzi savā vietā, un, ja to izņemtu ārā, kopaina jau būtu citāda. Interesanta ir Chromatics vēsture, kurā grupa no noise/punk/lo-fi grupas ir pārtapusi par synth-pop krustojumu ar post-punk. Atzīšos, ka neesmu dzirdējis apvienības agrīnos albumus, taču esmu absolūti pārliecināts, ka tieši ar „Kill For Love” Chromatis ir radījuši savu ALBUMU. Savu šedevru, kādu var radīt tikai reizi dzīvē. Izmantojiet to. Izmantojiet to vēl un vēl.”
Albumu visā pilnībā iespējams noklausīties šeit:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru