Release date: 17/10/2011
Label: Naive
AMG rating: 9/10
AMGmusic komentārs: „Ar kādiem tik epitetiem mūziķi parasti neslavē savus jaunos ierakstus: „mūsu labākais darbs karjerā”, „kaut ko tik labu vēl neesam radījuši”, „šis ir kas pilnīgi jauns mūzikā” utt. Tamdēļ, kad Entonijs Gonsaless gaidāmo jauno M83 albumu „Hurry Up, We’re Dreaming” intervijā Pitchfork nodēvēja par „ļoti, ļoti episku”, tie bija tikai vārdi. Taču izrādās, ka Gonsaless ir vīrs, kam var ticēt uz vārda, - labāku apzīmējumu kā „episks” šai platei gluži vienkārši neatrast, un nav arī vajadzības. Divos diskos (katrs apmēram 35 minūtes garš) ietilpstošais materiāls, kura konceptam Gonsaless iedvesmu smēlies no slavenā Smashing Pumpkins dubultalbuma „Mellon Collie and the Infinite Sadness”, neliek vilties.
Albums ir svinīgs un grandiozs, sākot jau ar pirmo skaņdarbu, kas nosaukts atbilstoši – „Intro”. Turklāt, tā kā šis treks tapis kopā ar spēcīgās balss īpašnieci Zola Jesus, varētu gaidīt, ka galvenā loma šeit būs atvēlēta tieši viņai, taču tā nav. Tie ir nesošie sintezatori un Gonsalesa balss, kas, šķiet, vēl nekad nav skanējusi tik plaši un masīvi kā šeit. Ar to arī episkais ceļojums var sākties, un tālāk seko viens hīts pēc otra, kur pat grūti kādu izcelt. Interesanti, ka šajā platē pirmoreiz dzirdami tādi M83 neraksturīgi instrumenti kā saksofons un akustiskā ģitāra. Pirmais ir fantastiska odziņa plates lielākā(?) hīta „Midnight City” noslēgumā, savukārt otra ir ģeniāli pavada albuma centrālo balādi „Wait”, kas gan noslēgumā pārtop par Sigur Ros cienīgu stīgu instrumentu pavadītu himnu.
M83 sakarā nereti dzirdētas frāzes, ka viņu albumi, lai arī atzīti un baudāmi, tomēr ir pārāk vienveidīgi „svētdienas mūzikas klausītājam”. Tādā gadījumā M83 daiļrades pētīšanu iesaku sākt tieši ar šo albumu. Grūti pateikt, vai tas ir apzināts Gonsalesa solis, taču šis viennozīmīgi ir vispopsīgākais M83 albums, labā nozīmē. Albuma grandiozums un episkums netraucē spraukties ārā melodiskumam un vieglumam, ar kādu šī mūzika dodas pretī klausītājam. Ja iepriekš M83 pazinām kā „elektroniskā šūgeiza” pārstāvi, tad pēc šīs plates Gonsalesu un viņa pavadošo sastāvu var droši likt popmūzikas lauciņā. Šeit aumaļām jūtamas atsauces no dažādām 80’to gadu apvienībām. Iespējams, tam kāds sakars ar to, ka 2009.gadā M83 bija Depeche Mode iesildītāji viņu koncertturnejā?
Lai arī albuma nosaukumā minēti sapņi, „Hurry Up, We’re Dreaming” drīzāk gribētos salīdzināt ar pasaku. Tā ir krāšņa, dažādiem pavērsieniem pilna, ilustratīva mūzikas pasaka, kas ievelk savā valstībā ar pirmajām taktīm, kuru pavadījumā 73 minūtes pazūd kā nebijušas. Pavisam noteikti viens no šīs desmitgades izcilākajiem albumiem, nemaz nerunājot par tādu sīku vienību kā 2011.gads.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru