GADA ALBUMU TOP 50: 10.-1.vieta

2010.GADA ALBUMU TOP 50:
3.DAĻA: 10.- 1.vieta

10.Caribou – „Swim” [City Slang]
AMG rating: 8/10

AMGmusic rakstīja: „Muzikāli albums noteikti patiks t.s. „inteliģentās deju mūzikas” cienītājiem. No zināmām acid-house ietekmēm albuma ievadošajā skaņdarbā „Odessa” līdz tech-house iezīmēm sekojošajā „Sun”. No relaksējoša un narkotiska dark-electro „Found Out” līdz minimal/techno trekā „Bowls” utt. Katrā ziņā šī ir tā plate, kura noteikti ir jānoklausās vismaz četras-piecas reizes, lai saklausītu visas dažādās nianses, kas ar katru jaunu albuma klausīšanās reizi patīkami pārsteidz. Noteikti viens no vērtīgākajiem elektroniskās mūzikas ierakstiem 2010.gadā, kuram būtu jābūt Jūsu fonotēkā.”



9.Crystal Castles – „Crystal Castles” [Fiction]
AMG rating: 8/10

AMGmusic rakstīja: „Saglabājot savu izcilo biedēšanas un neprāta izpausmju spējas (paklausieties kaut vai griezīgo un teju perfekto jumtu raušanas sprintu „Doe Deer”!), jaunajā platē Crystal Castles neaizmirst par deju zāļu grāvējiem arī svētdienas diskotēku apmeklētājiem. Kā labāko piemēru šeit var stādīt priekšā nākošo plates singlu „Baptism”, kurā var saklausīt gan 90’to gadu acid ietekmes, gan arī kaut ko no french-house un electro-clash. Tāpat izcili nostrādāts arī skaņdarbs „Year Of Silence”, kura pamatā ir Sigur Ros dziesmas sempls. Nekad mūžā nebūtu ticējis, ka Sigur Ros var tik lieliski izklausīties trijos naktī deju placī!”



8.Foals – „Total Life Forever” [Transgressive]
AMG rating: 8/10

AMGmusic rakstīja: „Var saprast britu mūzikas kritiķus, kas no 2008.gada uzlecošajām zvaigznēm Foals arī turpinājumā gaidīja eksperimentālu, trokšņainu un spurainu otro albumu, ko varētu krāmēt plauktiņā „math-rock”. Tā vietā Oksfordas kvintets atbild ar pieaugušu, melodijām bagātu un radikāli savādāku piegājienu mūzikai. Kam vilšanās, kam – negaidīts prieks. Manuprāt, jau ievadošais skaņdarbs „Blue Blood” liecina ne tikai par muzikālo ietekmju maiņu (man goda vārds, „Blue Blood” joprojām asociējas ar... Sietlas folkmūzikas ansambli Fleet Foxes!), bet arī par soli augšup – virzienā, kur sevis pierādīšanas un skaņas novatorisma svarīgumu nomaina melodija un dvēseliskums.”



7.Twin Shadow – „Forget” [4AD]
AMG rating: 8/10

AMGmusic rakstīja: „(...) ”Forget” var uztvert kā kārtējo piemēru tam, cik nenovērtēta un neizsmeļama ir bijusi mūzika daudzviet peltajos un it kā garlaicīgajos 80’tajos, jo šis ieraksts nudien izklausās svaigs, radošs un ar katru klausīšanās reizi arvien interesantāks un tuvāks. Katra dziesma šķiet atsevišķa stāsta un atsevišķas uzmanības vērta. Sākot no ievadošā un apbrīnojami veiksmīgi plūstošā „Tyrant Destroyed”, turpinot ar manu personīgo favorītu „Castles In The Snow” un tā ģeniālo, vienkāršo un skumji skaisto liriku („You’re my favourite daydream / I’m your famous nightmare / Everything I see looks like gold / Everything I touch turns cold”) un beidzot ar neseno AMGmusic hītu „Slow”, kas ir albuma vis-smitiskākā dziesma. (...) Pavisam noteikti viens no 2010.gada veiksmīgākajiem debijas ierakstiem.”



6.The Drums – „The Drums” [Island]
AMG rating: 8/10

AMGmusic rakstīja: „ (...) Albumā ir iekļauta grupas vizītkarte – saulainais un rotaļīgais mega-hīts „Let’s Go Surfing”, ko draugi esot sarakstījuši uzreiz pēc Baraka Obamas ievēlēšanas ASV prezidenta amatā, kā arī „Summertime EP” lielākā pērle – „Down By The Water”, ko man gribētos saukt par visu laiku labāko dziesmu The Drums karjerā. Pagaidām. Un, protams, arī pārējās dziesmiņas ir ieturētas tipiskā The Drums manierē – liriskas, melodiskas, vietām skumjas (kaut vai fantastiskā ģitāras partija „It Will All End In Tears”!), vietām rotaļīgas (aktuālais singls „Forever And Ever, Amen”), bet viscaur – 80’to gadu labākajās ģitār-popa tendences ieturētas.”



5.Yeasayer – „Odd Blood” [Mute]
AMG rating: 8/10

AMGmusic rakstīja: „Pati galvenā un labākā albuma iezīme ir tā, ka plate visu 40 minūšu laikā nezaudē savu dinamiskumu un daudzveidību. Sākot no tiešām atsaucēm uz 80’to gadu popmūziku (nejaukt ar 80’to gadu synth-pop mūziku!) manā plates mīļākajā dziesmā „Madder Red”, kā arī pulsējošajā „Rome”, turpinot ar ļoti gaumīgu mēģinājumu izmantot 90’to gadu euro-dance fīčas („Love Me Girl”) un beidzot pat ar šādām tādām 70’to gadu kraut-rock un 60’to gadu psychedelic rock atskaņām („Mondegreen”). Albuma centrālā ass gan ir tā vidusdaļā atrodamais singls „O.N.E.”. Šis ir akurāt 2009.gada YACHT „Psychic City” gadījums, kad es NEKĀDI NESPĒJU SAPRAST, kā šis nav jau kļuvis par vispārēju mega-jumta-rāvēju visās diskotēkās pēc kārtas, un kā dīdžejiem no šīs dziesmas spēlēšanas diskā nav izdedzis caurums.”



4.Deerhunter – „Halcyon Digest” [4AD]
AMG rating: 8/10

AMGmusic rakstīja: „Pirmās asociācijas, kas raisās prātā, klausoties aijājošo, taču tajā pat laikā arī spocīgo ievadskaņdarbu „Earthquake”, ir kāds no eksperimentālākajiem Radiohead albumiem. Ar nosacījumu, ja šo albumu būtu producējuši Animal Collective. Interesantā kārtā (stilistiski Deerhunter ir patālu gan no Radiohead, gan no Animal Collective) abu grupu daiļrade neiziet no prāta visa „Halcyon Digest” 46 minūšu garumā. Tas var nozīmēt tikai vienu – Deerhunter skanējumā ir kaut kas tāds, kas izraisa bijību un cieņu. Labā nozīmē.”



3.Kanye West – „My Beautiful Dark Twisted Fantasy” [Def Jam]
AMG rating: 9/10

AMGmusic rakstīja: „Šis ir bijis visnotaļ liels gads hip-hopam. Katrā ziņā pavisam noteikti AMGmusic kontekstā. Ar fantastiskiem albumiem mūs ir priecējis gan Big Boi, gan The Roots kolektīvs, nemaz nerunājot par daudzajiem dubstep atvasinājumiem un witch-house ierakstiem, kuru sastāvdaļu virtenē noteikti minams arī hip-hops, bet Kanjē Vests šai 2010.gada hip-hop uzvaras tortei ir uzlicis perfektāko garnējumu, kāds vispār ir iedomājams. „My Beautiful Dark Twisted Fantasy” ir 2010.gada „The Black Album” – plate, kas pavisam droši ieies vēsturē kā sava stila ikona. (...) No repera-klauna Vests ir pārvērties par reperi-karali. Viņa triumfs ir neapšaubāms. Es pat teiktu – apbrīnojams.”



2.The National – „High Violet” [4AD]
AMG rating: 9/10

AMGmusic rakstīja: „„High Violet” ir nepilnas 50 minūtes garš ieraksts, kurš pildīts ar izteikti melodiskām, vienkāršām, taču līdz kaulam sirsnīgām dziesmām, kuras komplektā ar neatkārtojamo Meta Berningera baritonu būs kā perfekts eliksīrs šīs vasaras salauztajām sirdīm. Ko vien vērtas ir dziesmas „Sorrow” („Sorrow found me when I was young / Sorrow waited, sorrow won”) un „Anyone’s Ghost” („You said you stayed home alone with the flu / Found out from friends that wasn’t true”). Pēdējo, klausoties albumu pirmo reizi, es pat nodēvēju par „Salauzto Siržu Himnu”. (...) The National konsekventi atsakās no pazīstamu producentu palīdzības, ierakstu procesā uzticoties tikai paši sev. Tādējādi albums skan ļoti dabiski, nekas tajā nešķiet lieks un nekas arī netrūkst. Šeit ir gan minimālas, pus-akustiskas kompozīcijas („Sorrow”, „Runaway”), gan arī Arcade Fire rok-orķestri atgādinošas dziesmas („Terrible Love”, „Little Faith”).”

1.Arcade Fire – „The Suburbs” [Mercury]
AMG rating: 9/10

AMGmusic rakstīja: „Es pat nemaz nemēģināšu pateikt kaut ko jaunu par albumu, par kuru, šķiet, VISI jau ir VISU pateikuši, un kādi tik vien citāti nav dzirdēti. Sākot no „Arcade Fire tagad ir savs „O.K. Computer” (domāts Radiohead slavenais 1997.gada šedevrs – aut.)” (BBC žurnālists Maiks Daivers), un beidzot ar „Šis ir viņu „Automatic For The People” (domāts slavenais R.E.M. 1992.gada albums) – albums, kas pievelk masas un vienlaikus ir pildīts ar lielām ambīcijām” (NME žurnāliste Emīlija Makeja). Neuzskaitīšu tagad visus n-tos mūzikas žurnālus, portālus, avīzes un televīzijas, kuras „The Suburbs” ir nosaukušas par Mēneša Albumu.”

Neko jaunu nemēģināšu pateikt arī pusgadu vēlāk. Jā, 2010.gada man visbiežāk uzdotais jautājums saistībā ar mūziku laikam būs bijis: „Ati, bet tieši KAS tur TĀDS ir tajā Arcade Fire albumā?” Interesantākais, ka precīzu un pilnīgu atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu radis. Toties tagad ar pilnu atbildību un absolūtu nešaubīgumu varu teikt, ka šis ir spēcīgākais Arcade Fire albums grupas augšupejošajā karjeras līknē. Kaut ko tik cilvēcīgu, vienkāršu, jautru, skumju, melodisku, pieaugušu, sentimentālu un filozofisku es, šķiet, neesmu pat dzirdējis. Kā jau izteicos vienā rakstā – Arcade Fire bija vienīgā grupa, kas mani ir spējusi saraudināt 2010.gadā, turklāt vairākkārtīgi. Prieka asaras līs visticamāk vēl. Šis, dāmas un kungi, draugi un paziņas, ir albums ar DVĒSELI.


Priecīgu 2011’to! Un lai mums visiem jauki muzikālie piedzīvojumi arī nākamgad!