Arcade Fire -
"Afterlife" [Merge]
(from f/c LP
"Reflektor", out October 28th)
Šorīt no rīta uznāca maza deja
vu sajūta, atgriežot mani 2010.gadā, kad iznāca līdz šim pēdējais Arcade Fire
albums „Suburbs”. Pēc pirmajām pāris reizēm šis albums man... vienkārši patika.
Sajūsma, ovācijas un vēlāk arī asaras acīs sariesās tad, kad iedziļinājos
dziesmu tekstos. Līdzīgas sajūtas bija klausoties „Afterlife”. „When love is gone / Where does it go?”
dziesmas otrajā pusē vaicā Vins Batlers. Droši vien, ka arī Jūs esat kādreiz
aizdomājušies, kas notiek ar cilvēka dvēseli, kad tas nomirst. Bet tiešām – kas
notiek ar mīlestību, kad tā nomirst? Vai varbūt tā nekad nenomirst...
Atmetot dziesmas filozofisko pusi,
šis ir otrais pēc kārtas Arcade Fire singls, kas piepildīs gan stadionus, gan
diskotēku zāles. Taču tikai Arcade Fire spēj šādam in-your-face hītam piešķirt dziļāku jēgu, par kuru senajā filmā „Limuzīns
Jāņu Nakts Krāsā” Mirttante reiz teica: „Izrunāties
vajadzēja! Vēl jau neesmu mirusi”. „Can we work it out? / Scream and shout
till we work it out?” šis it kā jautājuma teikums „Afterlife” neizklausās pēc
jautājuma, bet izkliegtas dogmas, kas tāda arī ir. Dažreiz tikai izkliedzoties,
izstrīdoties, pat izlamājoties, var atrisināt daudz savstarpējas attiecības,
kuru lielākais ļaunums mēdz būt klusums. Un šķiet, tikai Arcade Fire par skumjām un nostalģiskām
tēmām spēj dziedāt tā, ka gribas nevis skumt, bet pasmaidīt un iet tālāk. Jo viss
šķiet skaidrāks un saprotamāks.
Šoreiz nerunāšu par Džeimsa
Mērfija ietekmi, kas arī šeit ir ausīm-dzirdama. Par to parunāsim detalizētāk,
kad iznāks albums, un tas notiks jau pēc sešām dienām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru