ALBUMS: Twin Shadow - Confess

Twin Shadow – „Confess”

Release date: 09/07/2012

Label: 4AD

AMG rating: 9/10

AMGmusic komentārs: Rakstot par Twin Shadow 2010.gada debijas ierakstu „Forget”, vairāk pieskāros salīdzinājumam par „tumšādaino Moriseju”, 80’to gadu tendencēm un citām lietām, kas virspusēji ir pirmās, ko var pamanīt, klausoties Džordža Luisa ierakstus. Tikai vēlāk, kad šis albums jau bija kļuvis par vienu no spēlētākajiem tā laika ierakstiem AMGmusic, nācās atskārst, cik vienlaikus skumja un patiesa ir šī albuma lirika.

Debijas ieraksts, kas tapa kopā ar Grizzly Bear dalībnieku un producentu Krisu Teiloru, esot bijis tāds kā mūziķa apkopojums par aizvadīto gadu piedzīvotajām lietām, turklāt, kā nesen mūziķis atzinās kādā intervijā, tapis ļoti bieži neatrodoties skaidrā stāvoklī. Tikmēr jaunākais albums „Forget” tapis, ik pa laikam nodarbojoties ar jogu, atslēdzoties no ārpasaules un bez citu producentu klātbūtnes. Varētu šķist, ka šis būs daudz vieglāks albums? NĒ.

Lai arī „Confess” platē ir jūtamas arī Džordža Luisa pagātnes traumas, jo īpaši, skatoties pirmo divu singlu videoklipus, kuros mūziķis redzams atkal motocikla mugurā, lai gan tam nebija pieskāries vairākus gadus, kas saistīti ar teju traģisku avāriju pirms astoņiem, kurā Luiss varēja zaudēt dzīvību. Tomēr galvenais uzsvars likts uz tagadni – uz pēdējiem gadiem, uz bohēmisko koncertturnejas dzīvi, uz attiecībā tās laikā, uz pārdomām par attiecībā. Ņemot vērā, ka šis nav stāsts par kādu konkrētu cilvēku, ir vēl jo apbrīnojamāk, cik skaisti un pat biedējoši patiesi Luiss spēj runāt par divu cilvēku attiecībām, par vilšanos, par meliem, par cietsirdību un vienaldzību.

Līdzīgi kā „Forget”, arī jaunā plates iesākas lēni ar ievadošo „Golden Light”, kas lēnām iesilda sirdi plosošo ierakstu, un dara to jo īpaši emocionāli ar ģeniālu piedziedājumu par iedomību un individuālu ego: „Some people say there’s a golden light / You’re the golden light / But if I chase after you / Doesn’t mean that it’s true”. Interesanti, ka gan šajā, gan arī vairākās citās dziesmās Luiss neaprobežojas ar citu vainošanu un upura lomu, bet gan atspoguļo savu ne to glaimojošāko pusi. Piemēram, dziesmā „You Can Call Me On”: „I don’t give a damn about your dreams / A whole world that is falling at the seams”.

Pēc pieminētā un varbūt mazāk izteiksmīgā „You Can Call Me On” seko plates (un iespējams visa gada!) spožākais singls „Five Seconds”. Tieši šis ir visenerģiskākais albuma skaņdarbs, kas visvairāk sasaucas ar minēto motociklu tēmu un Džordža Luisa sava veida atgriešanos. Par izcilu gribētu saukt dziesmas galveno ģitāras rifu un kur nu vēl emocionālais pirms-piedziedājuma jautājums: „You don’t believe in me / So how could you make me cry?”, kam seko „Five seconds to your heart / I can’t get to your heart / There’s no way to get iron...”

Tekstuāli savu kulmināciju albums sasniedz sekojošajā „Run My Heart”, kas vispārliecinošāk sasaucas arī ar paša Džordža Lūisa stāstīto, ka pēdējos 2-3 gadus viņš vairs nav bijis nopietnās attiecībās un lielākoties spēlējies gan ar dažādām vielām, gan ar citiem cilvēkiem. „You don’t know my heart / So don’t pretend you care”, kam seko bridža „I’ve been working on making it start / I’m not in love, not in love”. Viena no skumjākajām atziņām par sajūtām pēc-šķiršanās procesā, kad atrodas kāds, kas par Tevi mēģina rūpēties (vai tēlot, ka rūpējas), bet sirdi iedarbināt vairs neizdodas.

Tā varētu turpināt vēl un vēl. Šis ir pārsteidzoši patīkams apliecinājums, cik eleganti – vietām skarbi, vietām sāpīgi, vietām sarkastiski – Luiss spēj runāt par lietām, kas tik viegli nepadodas vārdiem. Par to, cik sasodīti sarežģītas ir jūtas un cik grūti tās kontrolēt un definēt. Par to, cik dažreiz bezjēdzīgi mēs sāpinām otru. Par to, cik bezjēdzīgi mēs ļaujam un pat spiežam sāpināt sevi. Par to, cik bieži mēs apmaldāmies sevī. Galu galā arī par to, cik ļoti mēs paši šīs sarežģītās lietas sarežģījam vēl vairāk.

„Confess” kopumā atgādina tādu kā filmu. Filmu par dzīvē stipri sāpinātu cilvēku, kurš, noslaucījis asaras, piegājis pie spoguļa, uzvilcis ādas jaku un ietērpies „sliktā puiša” lomā. Jo tā vieglāk. Jo kāpēc gan ne? Un šīs filmas ārkārtīgs pluss ir tās skaņu celiņš, kas ir vienlaikus enerģisks, vienlaikus sentimentāls, vienlaikus pat nedaudz himnisks (pēdējais treks „Be Mine Tonight”!), kas tikai apliecina, ka Twin Shadow ir auguši arī kā mūzikas autori. Viens no gada albumiem.