Pat nezinu, vai tas labi vai slikti, ka raksts par trešo dienu top ar novēlošanos. Labi, jo mazliet būs piezemētākas emocijas nekā tās būtu bijušas uzreiz pēc Blur mega-šova. Slikti, jo šādi tādi sīkumi, iespējams, būs izkrituši no prāta. Bet nu... Par visu pēc kārtas!
3.DIENA
Turpinām iepriekš iesākto iedomāto ceļojumu, un arī trešās dienas apskata laikā centīsimies iztēloties, ko mēs būtu darījuši un kādus māksliniekus izvēlējušies, ja patiešām būtu TUR klāt. Protams, protams, nešaubīga ne tikai šī vakara, bet visa festivāla nagla ir Blur uzstāšanās. Tāpat AMG šīs dienas favorītu saraksta augšgalā būtu Yeah Yeah Yeahs un Bat For Lashes sniegumi uz Otras skatuves.
Svētdienā, 28.jūnijā uz lielākajām skatuvēm bija manāmi sekojoši mākslinieki:
PYRAMID STAGE jeb galvenā skatuve:
Status Quo, Tony Christie, Amadou & Mariam, Tom Jones, Madness, Nick Cave & The Bad Seeds un Blur.
OTHER STAGE:
Art Brut, Enter Shikari, Yeah Yeah Yeahs, Bat For Lashes, Bon Iver, Glasvegas, The Prodigy u.c.
JOHN PEEL STAGE:
Wave Machines, We Have Band, Emmy The Great, Just Jack, Ladyhawke, Noisettes, Wombats, Echo & The Bunnymen u.c.
Glastonberija no putna lidojuma
Svētdiena AMG skatījumā būtu pavisam noteikti jāsāk ar leģendārā dīdžeja Džona Pīla vārdā nosauktās telts apmeklējumu. Tur pulksten 12 pēc vietējā laikā uzstāšanos sāka grupa Wave Machines, kuru debijas albumu pavisam nesen AMG novērtēja ar 7 no 10. Turklāt uzreiz pēc Wave Machines uz skatuves kāpa londoniešu dance/electro trijotne We Have Band, kuru lieliskais singls „You Came Out” pavisam droši ir viens no jūnija labākajiem singliem. Turklāt, gatavojoties šim rakstam, speciāli atraku vēl vairākus We Have Band gabalus (atgādināšu, ka šai grupai debijas albums vēl tikai gaidāms), un tie ir ne mazāk lieliski. Varētu būt bijis tāds uzmundrinošs un dejisks sākums svētdienas dienai.
Status Quo, kā izrādās, vēl spēlē
Tomēr britu preses uzmanības centrā, protams, bija Lielā skatuve, uz kuras pirmoreiz savas karjeras laikā uzstājās leģendārie Status Quo. Jāpiebilst, ka Status Quo uzaicināšana spēlēt uz lielās skatuves bija viens no lielākajiem iemesliem mūzikas žurnālistiem paņirgāties par šī gada sastāva izvēli. Sak, WTF?! Tomēr pie skatuves bija sapulcējies prāvs cilvēku skaits, un pēc Status Quo aptuveni stundu garā priekšnesuma nievas vairs nesanāca dzirdēt. Protams, lielākās ovācijas pie noslēdzošās Džona Fogertija „Rockin’ All Over The World” kaverversijas.
Tikmēr uz otras skatuves uzstājās ekscentriskie Art Brut. Viņi sava koncerta laikā nekautrējās iemest akmentiņus tādu slavenību kā The Killers un Kings of Leon dārziņā, nosaucot šo grupu dziesmu vārdus par „bezjēdzīgiem”. Vēlāk grupas solists Edijs Argos pastāstīja arī kādu interesantu gadījumu no vakardienas. Viņš esot vērojos Maximo Park uzstāšanos, kad pienācis klāt kāds cilvēks un pajautājis: „Vai tu esi tās grupas Maximo Park solists?” Uz ko Argos atbildējis: „Man prieks, ka tu sajēdz, kuru grupu šobrīd vēro!” Interesants pavērsiens bijis dziesmas „Emily Kane” laikā, kad tā neviļus pārvērtusies par The Smiths klasisko „There Is A Light That Never Goes Out”.
Ja Status Quo pavisam noteikti nespētu mani ieinteresēt, tad uz cita veterāna – Tonija Kristija – uzstāšanos uz „Pyramid” skatuves būtu jādodas. 70’to gadu populārais britu šlāger-izpildītājs sniedza tobrīd atbilstoši laikapstākļiem – saulainu un pozitīvu priekšnesumu, iekļaujot tajā 1999.gada All Seeing I dziesmu „Walk Like a Panther” (kuras autors, starp citu, ir Džārvis Kokers!), Endija Viljamsa „Can’t Take My Eyes Off Of You” un Righteous Brothers „You’ve Lost That Loving Feeling” kaverversijas. Protams, kā jau to varēja gaidīt, uzstāšanās tika noslēgta ar mega-populāro „Is This The Way To Amarillo”.
Vecais labais Tonijs Kristijs
Pēc Tonija Kristija vēlmi nodoties pozitīvās dejās raisošā seta AMG izvēlētos vēl uzkavēties pie galvenās skatuves, kur nākamie sarakstā bija Mali duets Amadou & Mariam. Lielākoties afrikāņu pāris izpildīja dziesmas no pērnā gada veiksmīgā albuma „Welcome To Mali”. Tiesa, dzīvajā, papildinātas ar bungām un ģitārām, šīs dziesmas skanēja krietni savādāk. Es teiktu – jaudīgāk. Tikmēr uz otras skatuves dārdināja Enter Shikari, bet Džona Pīla teltī varēja veldzēties Emmy The Great samtainajā balsī.
Pirmais no svētdienas galvenajiem notikumiem risinājās uz Otras skatuves aptuveni puspiecos pievakarē. Tad tur savu uzstāšanos sāka ņujorkiešu ansamblis Yeah Yeah Yeahs. Grupas soliste noteikti varētu pretendēt uz šī vakara viskošāk saģērbušos slavenības statusu. Uzvilkusi galvā kaut ko līdzīgu indiāņu galvassegai, Kārena setu iesāka ar vienu no skaistākajiem gabaliem no jaunā albuma – „Runaway”. Jāatzīst, pat diezgan netipiski, iesākt setu ar lēno dziesmu.
Kārena O no Yeah Yeah Yeahs
Nospēlējuši vēl pāris dziesmas no jaunās plates, pirmoreiz pa īstam publiku Yeah Yeah Yeahs sajūsmināja ar 2006.gada hītu „Gold Lion”, kuram turklāt uzreiz sekoja šī gada disko grāvējs „Zero”. Dziesmas ievadtekstu „Get your leather on” Kārena izpildīja tieši, demonstratīvi uzvelkot ādas jaku, kurai uz muguras ar kniedēm izšūti burti „K.O.”. „Zero” laikā arī publikā tika palaista milzīga piepūšama gumijas acs (gluži tāda, kāda uz singla „Zero” vāciņa), kas, protams, izpelnījās papildus spiedzienus un ovācijas.
Savu stundu garo šovu Yeah Yeah Yeahs noslēdza ar trim hītiem pēc kārtas. Vispirms balāde „Maps”, kuru Kārena O veltīja Maiklam Džeksonam, tad aktuālais singls „Heads Will Roll”, līdz beidzot uzspridzināja pavisam publiku ar 2003.gada singlu „Date With The Night”, kura izskaņā Kārena O pielika punktu mikrofona dzīvei, sadauzot to pret grīdu. Ģitārists to pašu paveica ar savu instrumentu. Jāsaka, kādu laiku nebija nācies redzēt tādas lietas. Iespaidīgi tomēr izskatās. :-)
Kamēr jaunieši ārdījās pie otras skatuves, vecāka gadagājuma cilvēki droši vien vairāk pulcējās pie galvenās skatuves, kur tobrīd uzstājās Toms Džounss. Džounsa kungs gan var tikt uzskatīts par Glastonberijas festivāla veterānu, jo uzstājas tur vismaz trešo reizi. Protams, arī šoreiz neiztika bez slavenajiem hītiem „Green Green Grass of Home” (ar šo Toms uzsāka setu), „Delilah” un „She’s a Lady”. Tomēr, manuprāt, interesantākā izvēle bija 1990.gada EMF singla „Unbelievable” kaverversija veterāna izpildījumā, ar kuru Toms Džounss savu uzstāšanos noslēdza.
Toms Džounss
Tālākā vakara izvēle bija sekojoša: Džona Pīla teltī varēja baudīt pērnā gada debitanti mūzikā – Pipu Braunu jeb Ladyhawke, uz galvenās skatuves uzstājās vēl vieni britu veterāni Madness, bet uz otras skatuves AMG viena no šī vakara favorītēm – Bat For Lashes.
Lai cik tas nebūtu bēdīgi, bet no šiem trim māksliniekiem, tieši Bat For Lashes uzstāšanos britu prese ir teju vai ignorējusi, tāpēc neko daudz pastāstīt par to nevarēšu. Vienīgais, ko internetā izdevās sameklēt, bija fantastiskās dziesmas „Daniel” video. Tajā, kā jau to varēja gaidīt, atklājās, ka Natašas Hānas balss dzīvajā ir vēl debešķīgāka nekā ierakstos. Turklāt smeldzīgās dziesmas laikā uz laiku virs debesīm savilkās tumšāki mākoņi, kas atmosfēru darīja vēl neaprakstāmāku. Man domāt, ka šī būtu bijusi viena no manām mīļākajām performancēm trešajā dienā. Interesanti, ka Bat For Lashes pavadošajā grupā, neskaitot virtuozo taustiņnieku, muzicē tikai sievietes. Lai kā man patiktu Nataša, es laikam vislabprātāk tēju pēc koncerta divatā iedzertu ar ļoti simpātisko rudmataino ģitāristi... :-) Kā varēja nojaust, tad ar „Daniel” Bat For Lashes uzstāšanos noslēdza.
Tikmēr, kā jau minēju, uz galvenās skatuves visa uzmanība bija ska veterāniem Madness, kuri Glastonberijā uzstājās pirmoreiz kopš 1986.gada. Pamatā grupa koncentrējās uz materiālu no jaunākā albuma „The Liberty of Norton Folgate”, bet, protams, neizpalika arī klasiskie hīti „One Step Beyond”, „Baggy Trousers” un „Our House”. Uzstāšanās esot bijusi ļoti pozitīva, un pūlis to uzņēma godam.
Anglijā lēnām sāka krēslot, pulkstenis jau rādīja nedaudz pāri 20:00, un tas nozīmēja, ka uz skatuves jākāpj vienam no visu laiku harizmātiskākajiem un savdabīgākajiem mūziķiem – Nikam Keivam ar savu leģendāro grupu The Bad Seeds. Te nu vietā piebilst, ka es joprojām sev īsti nespēju piedot, ka tā arī neaizgāju uz, kā stāsta, lielisko grupas koncertu Latvijā pirms trim gadiem.
Uznācis uz skatuves, Keivs sasveicinājās ar publiku un pavēstīja, ka viņu šī vakara koncerts būšot veltīts pirms trim dienām mirušajai amerikāņu aktrisei Farai Fosetai. Interesanti, ka Keivs, šķiet, bija vienīgais, kurš pieminēja ceturtdien mirušo Fosetu nevis Maiklu Džeksonu. Vai tas bija tāpēc, ka Keivam tiešām tuva šī aktrise, vai arī kā simbolisks žests, ka Maikls Džeksons nav vienīgais cilvēks uz šīs pasaules, kurš aizvadītajā nedēļā mira..?
Niks Keivs
Sets sākās ar klasisko „Tupelo”, tālāk sekoja tituldziesma no pēdējā grupas studijas albuma „Dig Lazarus Dig!!!”. Un, protams, hīti, hīti un hīti. „Red Right Hand”, „The Ship Song”, „Henry Lee” u.c. Kopumā – aizgrābjoša uzstāšanās! Kā jau ierasts gadījumos ar Niku Keivu, šī nebija tik ļoti līdzi dziedāšanas/dejošanas performance, cik perfekts, teatrāls šovs ar ģeniālu galveno aktieri galvenajā lomā.
Kā vienmēr, fantastiska bija dzīvā versija vienai no manām visu laiku mīļākajām Keiva dziesmām – „The Mercy Seat”. Turklāt tai uzreiz sekoja arī ģeniālā „The Weeping Song”, kuras sākumā Keivs citēja dziesmas piedziedājumu: „Šī ir raudamā dziesma. Dziesma, kuras laikā raudāt. Bet mēs neraudāsim ilgi.” Izklausījās amizanti un interesanti, kad šie vārdi tika izrunāti, nevis izdziedāti. :)
Noslēdza Keivs uzstāšanos ar leģendāro 1990.gada „Stagger Lee”. Interesanti, ka nebiju pat cerējis, ka Nick Cave & The Bad Seeds varētu izpildīt šo trakojošo un savdabīgo stāstu par bandītu Stageru Lī, taču, gatavojoties Glastonberijas 2009.gada festivālam, iekļāvu to savā prognozētajā Nika Keiva setā, kuru klausījos svētdien pa dienu. Tad nu liels bija mans pārsteigums, kad tieši ar šo dziesmu Keivs PATIEŠĀM noslēdza savas grupas koncertu.
Tajā pat laikā uz otras skatuves uzstājās sērīgais amerikāņu folkmūziķis Bon Iver, savukārt Džona Pīla teltī plosījās Noisettes. Noisettes uzstāšanās esot bijusi viena no jaudīgākajām tovakar Džona Pīla teltī. Grupa izpildīja arī vairākas kaverversijas – The Killers dziesmai „When We Were Young”, T-Rex klasiskajam hītam „Children of the Revolution”, kā arī akapellas versiju Maikla Džeksona agrīnajam skaņdarbam „Ben”.
Saule riet, pulkstenis tuvojas maģiskajam ciparam 22:00, kas nozīmē, ka Glastonberijas 2009.gada festivāls tūlīt piedzīvos savu kulmināciju. Džona Pīla teltī festivālu noslēgs Wombats un Echo & The Bunnymen, uz otras skatuves kā pēdējie uzstāsies pērnā gada lieliskie debitanti no Skotijas – Glasvegas, kā arī eksplozīvie The Prodigy (no viņu seta sanāca dzirdēt divas dziesmas – „Poison” un jaunāko singlu „Warrior’s Dance” – MASĪVI! Tiešām galvu reibinoši!), bet mūs visus interesē tikai viens – BLUR!
Deimons Olbērns, šķiet, "Song 2" laikā
Nereti jau gadās, ka no pārlieku lielas kaut kā gaidīšanas beigās sanāk vilšanās. Šis ne tuvu nebija tas gadījums! Blur uzstāšanās jau šobrīd tiek dēvēta par vienu no labākajām Glastonberijā EVER. Pagaidām esmu redzējis tikai aptuveni pusi no tās, pēc kuras varu tikai pievienoties šim apgalvojumam. Katrā ziņā noslēgums sanāca ļoti, ļoti īpašs un neaizmirstams.
Grupa setu uzsāka ar savu debijas singlu „She’s So High”, pēc kura sekoja mega grāvējs „Girls & Boys”, kura laikā Olbērns vēl vairāk uzkurināja pūli, nokāpjot no skatuves un paralēli dziedāšanai sasitot plaukstas ar pirmajā rindā stāvošajiem.
Olbērns un Koksons atkal kopā
Tālākais jau, kā saka, bija tehnikas jautājums. Hīts sekoja hītam, un publika dziedāja līdzi teju katrai dziesmai. No hailatiem varētu minēt pasakaino sadziedāšanos ar publiku dziesmas „Tender” beigās, pūļa nenormāli atsaucīgi uzņemto 1995.gada hītu „Country House”, „Parklife”, kuras runājamo daļu izpildīt uz skatuves tika uzaicināts aktieris Fils Daniels. Pamatsetu Blur noslēdza ar burvīgo „This Is A Low”, kura droši vien ir mana visklausītākā dziesma pēdējo divu nedēļu laikā. Ne dienas bez tās. :-)
Enkors sākās ar pulsējošo „Popscene”, tam sekoja „Advert”, nu un noslēdza visu šo neatkārtojamo uzstāšanos „Song 2”, „For Tomorrow” un, protams, „The Universal”. „Song 2” ir vienkārši jāredz! To nevar izstāstīt. Olbērns, šķiet, teju, teju eksplodēs, izkliedzot piedziedājumu, kamēr pūlis auro „Whoo whooo”. Tomēr visfantastiskākā laikam bija „The Universal”, kas bija pati pēdējā dziesma šogad Glastonberijā. Beigās, kad pilnīgi viss n-to desmitu tūkstošu pūlis dzied līdzi... Skudriņas skrien pār muguru, un zosāda klāt kā nemetās. Ja vēl iedomājas, kā būtu bijis BŪT TUR... Episki, klasiski un neaizmirstami. Blur pierādīja, ka šobrīd ir nešaubīgi viena no labākajām dzīvajām grupām pasaulē, savukārt Glastonberija piedzīvoja vienu no spožākajām lapaspusēm savā vēsturē. Gaidām nākamo gadu!
P.S. Paldies, ja bija spēks visu šo izlasīt! :) Šis bija pirmais gads, kad AMGMusic izvērsti iepazīstina Latvijas publiku ar notiekošo pasaules grandiozākajā mūzikas festivālā. Paldies nme.com par operatīvo informāciju! Paldies BBC Radio 6 par tiešajām translācijām! Paldies cilvēkiem par video fragmentu publicēšanu youtube.com! Paldies Maiklam Īvisam par kārtējo sarīkoto fantastisko vīkendu! Paldies grupām par spožajiem šoviem! Paldies cilvēkiem, kas bija TUR un radīja šo visu atmosfēru, bez viņiem tas nebūtu tas.
AMG rīcībā ir vairāku grupu (tai skaitā Blur) seti, ir foto kolekcija, ir neliela video kolekcija. Gan jau drīzumā izdomāsim, ko ar to visu iesākt! Tikmēr – sargājiet sevi un tuvos! Klausieties daudz labas mūzikas un neaizmirstam, ka jau pēc 2 nedēļām tepat Latvijā viens vērienīgs festivāls – Positivus AB. Tur nu gan AMG būs klāt! :) SEE YA!
P.P.S. Video meklēt iekš youtube.com. Meklētājā ierakstam „glastonbury 2009 „vēlamās grupas nosaukums”” un – aidāā uz priekšu! ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru