RMX: CHVRCHES - The Mother We Share (A JD Twitch Optimo Mix)

CHVRCHES - "The Mother We Share" (A JD Twitch Optimo Mix) [National Anthem]

(from f/c single "The Mother We Share", out November 5th)

Septembrī AMGmusic Jums piedāvāja silti mīlīgo Glāzgovas apvienības CHVRCHES singlu „The Mother We Share”. Tolaik arī norādījām, ka oficiāli singls tiks izdots 5.novembrī. Kā jau šādos gadījumos bieži notiek, tas tiks papildināts arī ar remiksiem. CHVRCHES tautietis JD Twitch no dueta Optimo, nezaudējot dziesmas gaišo noskaņu, radījis mazliet elektrizētāku versiju, kas vairāk derēs disko zālēm.

Solange - Losing You

Solange - "Losing You" [Terrible]

(to be released as a single on October 9th)

Solandža Noulza jau vairākus gadus nav vairs tikai slavenās popzvaigznes Bejonsī mazā māsiņa. Nebūtu gan īsti korekti salīdzināt abu māsu muzikālos skanējumus, jo viena ir glamūra un komercijas pārpildīta zvaigzne, kamēr otras ierakstos jūtams siltums, retro-soul noskaņas un daudz sirsnīgāka attieksme pret mūziku. Nākamā gada sākumā Solandžai nāks klajā trešais studijas ieraksts, ko šobrīd ievada jaunākais singls „Losing You” – pagaidām viennozīmīgi labākais pop-hīts, kādu AMGmusic no šīs dāmas ir dzirdējis.

Bērnības Milicija - Pasaule Ir Neērta Vieta

Bērnības Milicija - "Pasaule Ir Neērta Vieta" [self-released]

(no official release info)

Kamēr mēs vēl visi gaidām Bērnības Milicijas, cerams, topošo trešo studijas albumu, grupa šonedēļ nākusi klajā ar jaunu, turklāt pirmo savā karjerā video dziesmai „Pasaule Ir Neērta Vieta”, kas jau labu laiku tiek atspēlēta koncertos. Gaumīgā videoklipa autore ir Zane Raudiņa, bet mums vēl svarīgāk ir tas, ka pats singls turpina apliecināt, ka Jura Simanoviča vadītais kolektīvs ir viena no baudāmākajām grupām Latvijas mūzikā pēdējos desmit gados.

ALBUMS: Flying Lotus - Until The Quiet Comes

Flying Lotus – „Until The Quiet Comes”

Release date: 01/10/2012

Label: Warp

AMG rating: 9/10

AMGmusic komentārs: „Pirmoreiz klausoties un cenšoties izvērtēt „Until The Quiet Comes”, gandrīz uzkāpu uz tā paša grābekļa, kas ierīvēja pieri 2010.gadā, kad pirmoreiz iepazinos ar Flying Lotus iepriekšējo albumu „Cosmogramma”. Proti, pieļāvu divas kļūdas uzreiz – pirmkārt, klausījos albumu t.s. „strīmā” jeb ne visai labas kvalitātes ierakstā. Otrkārt, neviļus analizēju albumu, nevis kā veselu kopumu, bet iedziļinājos katrā dziesmā jeb muzikālajā fragmentā atsevišķi. Nepareizi!

Nē, materiāla analīzei šeit, protams, ir atliku likām. Flying Lotus (īstajā vārdā Stīvens Elisons) jau pirms vairākiem gadiem sevi pieteica kā vienu no spožākajiem skaņu meistariem 21.gadsimtā, ko spoži apliecina arī „Until The Quiet Comes” platē, spēlējoties ar dažādām skaņu cilpām, tikšķiem, plunkšķiem un ko tik vēl ne, ka brīžiem rodas sajūta – šeit ir ielikts viss, ko vien elektroniskajā mūzikā vispār iespējams ielikt. Taču visupirms šo albumu tomēr gribētos vērtēt no emocionālā viedokļa, proti, no tā, kādā pasaku un noskaņu pasaulē šī plate ieved.

Daudzviet mūzikas presē jau ir apcilāta tēma par Elisona dzimtas koku – jaunais mūziķis ir radinieks izcilajai džeza pianistei Alisei Koltreinai. „Until The Quiet Comes” ir pirmais FlyLo albums, kurš vistiešākā veidā vispirms asociējas tieši ar džezu. Kāds mūzikas mēdijs šo plati pat jau paspējis nodēvēt par „digitālās ēras džeza albumu”, un tas nav tālu no patiesības. Elisons šo gadu laikā ir krietni pielicis arī klavierspēlē, ko apliecināja nesenā intervijā, un tieši šī nianse visvairāk krīt ausīs, klausoties albumu. Šis burvīgais kontrasts starp elektronisko pasauli un gadsimtu vecāko mūzikas virzienu – džezu.

„Until The Quiet Comes” noteikti ir daudz piezemētāks, mazāk ambiciozs par pirms diviem gadiem izlaisto „Cosmogramma”, ko mūzikas prese nodēvēja par „elektroniskās mūzikas simfoniju”. Taču tieši šis vieglums un neiespringtība ir palīdzējusi FlyLo radīt karjeras viengabalaināko, nosvērtāko un, iespējams, ietekmīgāko albumu. Piepalīdzot vokālistiem Thundercat, Tomam Jorkam, Nikijai Randai un Erikai Badū, „Until The Quiet Comes” ir gan gada skaistākais sapņu albums, gan arī muzikāli robežas noārdošākais darbs. Kaut kas liek domāt, ka par šo albumu mēs vēl runāsim pēc gadiem desmit. Vai divdesmit. Vai piecdesmit. Vai simts... Jo būsim godīgi – vai tiešām mēs visi tā pa īstam 2000.gadā novērtējām „Kid A”?”