R.I.P.: Andris Černovs (1958.– 2012.)

R.I.P.: Andris Černovs (1958.– 2012.)

„Nešaubos, ka Andrim Černovam pašam nepatiktu visi šitie modīgie – Rest In Pīss...,” tā tviterī ierakstīja mūziķa tuvs draugs Uldis Rudaks. Lai gan man tā arī neizdevās Andri nekad satikt, kaut kas saka priekšā, ka tiešām tā arī ir. Lai tur gaišumiņā Andris man piedod, ka AMGmusic šī sasodīti riebīgā rubrika tiek apzīmēta ar šiem trim angļu valodas burtiem.

Ir tik ļoti skumji, ka es pat necentīšos neko garāk rakstīt. Jo ne jau par mūziku, kuras liels aizstāvis un mīlētājs bija Černovs, šeit ir stāsts. Par mīlestību. Par cilvēcību. Par dvēseles skaistumu. Par patiesumu. Par nesamākslotību. Nu... par daudzām lietām, kuras, šķiet, laikmets ir atstājis kaut kur otrā plānā.

Pieļauju, ka nevietā, bet tomēr publicēšu vienu Andra Černova rakstu, kas mani tik ļoti aizkustināja pagājušajā vakarā, kad parādījās ziņas, ka ilgstoši ar slimību sirgstošais dziesminieks ir komas stāvoklī Liepājas slimnīcā. Nevietā tāpēc, ka lielākā daļa šeit noteikti nesaskatīs galveno. Ciņu par mīlestību. Par cilvēcību. Par... Jā, to jau rakstīju.

Mums ir vajadzīgi spēcīgi mūziķi. Tāpat kā mums noderētu spēcīgi sportisti. Un politiķi. Bet tas nav galvenais. Pāri visam mums ir vajadzīgi gaiši un mīlestības pilni cilvēki. Un tādi mums būs. Tādi ir maz, bet tādi ir bijuši un būs. Un mēs sadosimies rokās un būsim stipri, pat ja sanāks krist kādreiz. Dusi mierā, Andri. Tu esi iedvesmojis.

Andris Černovs - "Logs"

Andris Černovs pats savā atbalsta koncertā  Liepājā:

ANDRIS ČERNOVS, 1999.gads. Raksts no videsvestis.lv.

BRĀĻI UN MĀSAS! 

Lietojot dažādas vielas, cilvēks maina savu vibrāciju un līdz ar to mainās stāvokļi, kuros viņš atrodas. Negatīvas emocijas un mīlestības trūkums rada aukstuma sajūtu, dziļu, nepārejošu aukstuma sajūtu. Iedzerot alkoholu vai lietojot heroīnu vai opiju, rodas siltums. Aizmirstas viss negatīvais, kļūst viegli un silti. Cilvēki šķiet tik labi un mīļi, nelaimes paliek nemanāmas -- rodas komforta sajūta. Bet pēc tam seko kritiens atpakaļ aukstumā un ciešanās -- un ne tikai atpakaļ, bet vēl tālāk atpakaļ nekā pirms tam. Svārsts. Un, jo ilgāk un pamatīgāk tiek spiests uz augšu, jo tālāk tas krīt atpakaļ. Taču sekas cilvēks bieži vien neapzinās vai arī nevēlas apzināties. (Tagad ir labi, bet pēc tam būs pēc tam.) Mūsu sašķobīto attiecību un vērtību sabiedrībā arvien pieaug negatīvo sajūtu cēloņi. Nabadzība, bezcerība, nežēlība, garīguma un mīlestības trūkums. Patiesu vērtību trūkums. Tas ir taisnākais ceļš uz alkoholismu un narkomāniju. Un, kad cilvēks ir pārkāpis slieksni un kļuvis atkarīgs, tad «veselīgā» sabiedrība no viņa atsakās, nosaucot par padibeni, sāk vajāt, nicināt un palīdz viņa dzīvi pārvērst par elli. 

Visiem taču sāp. Vai domājat, ka narkotiku atkarībā nonācis cilvēks necieš, regulāri durstot sevi ar adatām; necieš no sāpēm un bada, pazemojumiem (līdz pat zagšanai utt.)? 

Formāli šiem cilvēkiem piedāvā ārstēties. Bet cik alkoholiķu un narkomānu ir izārstēti? Nezinu... Tie laikam tiek izolēti cietumos vai tiem līdzīgās slimnīcās, taču, iznākot ārā, viss sākas no jauna. Lai mainītu savu dzīvi, ir jābūt pozitīviem apstākļiem, kas ļautu to realizēt. Un tāpēc jāsaprot, ka šīs «padibenes» ir tādi paši cilvēki kā mēs. Viņi tikai nav mācējuši iekļauties sociuma noteikumos. Es negribu viņus cildināt, taču starp viņiem ir daudz talantīgu, gudru, jūtīgu cilvēku, kuri nevarēja pieņemt dzīves spēles noteikumus. Mēs esam ļoti auksti un nežēlīgi. Mēs atklāti sludinām, ka jākāpj pāri citu galvām, lai vairotu savu labklājību. 

Vai mēs varam radīt siltumu? Tikai tā varam mainīt pašreizējo stāvokli. Ar nežēlību, sodiem, vajāšanu stāvoklis tikai pasliktinās. 

Valdībai un valstij piedāvā uzņemties kontroli pār narkotiku lietošanu. Šo vielu kaut daļēja legalizēšana patiesībā varētu humanizēt situāciju. Ja tas notiktu atklāti un kontrolējami, tas nebūtu kriminālo struktūru rokās. Taču tā vien šķiet, ka kādam ir izdevīgi, lai narkobizness darbojas kā pašlaik. Jā, aizliegtā augļa statuss palielina pieprasījumu. Diemžēl šo problēmu regulē lielas naudas summas, kas rodas, tirgojoties ar šīm vielām. Ir taču skaidrs, ka ar aizliegumiem, represijām utt. nekas netiek labots. Valstij ir jāuzņemas kontrole un atbildība šajā jomā. Attīstītās valstīs tiek sperti soļi šajā virzienā. 

Mēs nevēlamies alkoholu viennozīmīgi atzīt par smagu un sociāli bīstamu narkotiku. Regulāri notiek noziegumi alkohola ietekmē, tūkstošiem cilvēku nodzer savu dzīvi. Bet tas dod labus ienākumus valsts kasē. Un mūs biedē ar narkomāniem, kaut gan tie nebūt nav lielākie bandīti un laupītāji, par kādiem tos pataisa. Patiesība ir tā, ka kriminālā publika ir sākusi lietot narkotikas, tādēļ tiek likta vienādības zīme -- narkomāns = noziedznieks. Un arī noziedznieki nāk no mūsu ģimenēm, nevis no Marsa vai Mēness. 

Narkomānija būtībā ir palēnināta pašnāvība, un pieaugošais pašnāvību skaits, kā arī narkomānijas lavīna liecina tikai par to, ka kaut kas ļoti nepareizs ir mūsu dzīvē. Ir jāmeklē un jānovērš cēloņi, nevis jāvajā cilvēki, kas ir šo cēloņu sekas. Taču tas nav viegli. Un es pat nezinu, kā reāli atveseļot mūsu slimo, bezdvēselisko sabiedrību. Arī prostitūcijas problēma valsti uztrauc tikai sakarā ar nodokļu iekasēšanu. Dvēsele, jūtas, gods, cieņa -- tas jau šķiet tukšas skaņas mūsu pērkami pārdodamajā vidē. Brīvā Latvija. Vai tādu mēs to gribējām, gaidījām? Izcirtīsim visus parkus, pārdosim cits citu, zemi, ūdeni, gaisu. Tas ir izdevīgi. Bet narkomānus nošausim vai noindēsim, tie ir kaitīgi mūsu «veselīgajai» sabiedrībai. 

Ilgi un pamatīgi mūsu prātus un dvēseles kropļoja padomju ideoloģija. Tā grāva ideālus, ieviesa melus visur un visā, biedēja un nežēlīgi izrēķinājās ar patiesības meklētājiem. Un rezultāti ir baismīgi. Pašlaik tūkstošiem cilvēku dzīvo zem jebkura eksistences līmeņa, valda bezcerība un cinisks materiālisms, bet mēs skaļi melojam, ka viss ir labi, viss iet uz priekšu. Un es nedzirdu nevienu izmisuma kliedzienu. Apstājieties! Ko jūs darāt! Vai uz tādu dzīvi mēs cerējām? Vai patiešām mums jādomā tikai par to, ko labāk pirkt un pārdot? Sevi. Visu apkārt. Dzeriet alu un dziediet dziesmas. Kļūsim par patērētājiem? 

Vai jau esam kļuvuši? Tuvojas 2000. gads. 

Sirds laikmets.

Andris Černovs