PJ Harvey – "Let England Shake"
Release date: 14/02/2011
Label: Island
AMG rating: 9/10
Tāds kā ļaunais bubulis visu mēnesi man bija paša uzstādītais pienākums uzrakstīt kaut ko par Pīdžeju Hārviju. Par viņas jauno albumu. Kāpēc? Tāpēc, ka es tāds esmu. Ar ļoti lielu cieņu, bijību un pārlieku lielu respektu, lai kaut ko rakstītu par albumu, kas pēc jebkādiem kritērijiem ir izcils. Un tā arī visu mēnesi šim bubulim pāri netiku. Tagad ir jāraksta AMGmusic mēneša albumu tops un tagad vairs nav kur atkāpties – dažos vārdos kaut kas jāpasaka arī par pirmo 2011.gada izcilo plati.
Visupirms sākšu ar to, ka šis ir jau astotais albums daudzos mūzikas žurnālos par visu laiku ietekmīgāko sievieti britu rokmūzikā pasludinātajai Pollijai Džīnai Hārvijai. Tas seko 2007.gadā izdotajam „White Chalk”, kas – neraksturīgi Hārvijai – bija miermīlīgs, sentimentāls un neprotestējošs ieraksts, balstīts uz klavierēm, kuras mūziķe bija apguvusi tikai neilgi pirms albuma ieraksta. Varbūt tieši šis albums, kas no manis izpelnījās knapu 6/10, kalpoja par iemeslu, lai no 90’tajos gados publiku šokējošās dāmas es vairs negaidītu neko izcilu. Tā vietā dziedātāja rada savu karjeras labāko albumu. Piedodiet, ja man nepiekrītat, bet tā es tiešām domāju.
Albums „Let England Shake” ir no tām platēm, kuras centrālā ass ir dziesmu teksti (he, gluži kā pērnā gada Arcade Fire „The Suburbs” – 1.vieta 2010.gada AMGmusic albumu topā!). Atzīšos, ka pirmoreiz mana sirds pret šo albumu atvērās tikai tad, kad sāku klausīties un iedziļināties tajā ironijā, skaudrumā un diemžēl arī patiesībā, par ko Hārvija dzied. Par ko tad galu galā stāsts? Par karu. Albuma ietekmes meklējamas dzejā un vēsturiskos rakstos par Pirmo Pasaules karu, kā arī Pollijas personīgajās sarunās ar cilvēkiem, kas vēl pavisam nesen dienējuši (lasi – karojuši) Irākā un Afganistānā.
Teiksiet, kas tur tāds liels – muzikāla vācelīte par mūzikā sen nobružātām tēmām? Kļūdīsities. Šī nav padsmitnieku hipiju pretošanās kustības himna, tāpat šis nav arī Bono stilā ieturēts tukšs manifests par lietām, no kurām mūziķis ne nieka nesaprot. Šī ir perfekta un skaudra cilvēku nežēlīgās dabas analīze, kas diemžēl noved pie loģiskiem secinājumiem, ka nekas jau būtībā nav mainījies. Un nemainīsies ar. Dziesmas „The Glorious Land” ievads: „How is our glorious country ploughed? / Not by iron ploughs / Our lands is ploughed by tanks and feet, / Feet marching” (Iztulkošu: „Kā mūsu lieliskā zeme tiek arta? / Ne ar dzelzs arkliem / Ar tankiem un kājām / Maršējošām kājām”).
It kā ar šo nežēlīgo realitātes sajūtu vēl nebūtu diezgan, Pīdžeja Hārvija albumā ievieto tikai viņai piemītošo fantastisko ironiju, no kuras viennozīmīgi jāizceļ „The Words That Maketh Murder”, kur pēc visām šausmu lietām, ko Hārvija stāsta redzējusi kara laikā, seko noslēguma rindiņa „What if I take my problems to the United Nations?” (taisnības labad gan jāmin, ka šī rindiņa ir aizlienēta no Edija Kohreina 1959.gada singla "Summertime Blues", taču šajā gadījumā ieguvusi pilnīgi citu kontekstu). Skarba un izteikti ironiska, bet arī patiesa piezīme, ka visas šīs cilvēkus aizsargājošās organizācijas nespēj un nekad nespēs slāpēt nolādēti un dumji slepkavnieciskos mūsu sugas instinktus, kurus dažs labs valsts vadītājs vēl finansē ar miljardiem un miljardiem dolāru.
Ja līdz šai daļai albums mani uzrunāja kā kvalitatīvs un ļoti interesants, saturīgs, perfekti izpildīts darbs, tad piektā dziesma „All and Everyone” man vienkārši izrāva sirdi. Nelietošu nekādus „viena no”. Šī IR PATI depresīvākā, skumjākā, stindzinošākā un vienlaikus skaistākā dziesma par karu un nāvi, kādu es jebkad esmu dzirdējis. „Death was in the ancient fortress, / Shelled by a million bullets / From gunners, waiting in the copses / With hearts that threatened to pop their boxes, / As we advanced into the sun / death was all and everyone.” Ja šis nespēj aizkustināt, tad jums nav sirds. Vai arī jūs esat Džordžs Bušs.
Būtībā citēt varētu teju vai katru no albuma dziesmām, bet nobeigumā vien vēlos piebilst, ka šis albums ir ideāli nostrādāts arī muzikāli un pavisam noteikti patiks ne tikai „vecās labās” Pīdžejas Hārvijas cienītājiem, bet arī citiem mūzikas mīļotājiem, kas spēj gūtu patiesu baudu no melodijas kāpinājumiem / kritumiem, to uzbūves un veidojošās noskaņas (no depresīvi smagas, līdz pozitīvi ironiskai), lieliskas balss un dažādu mūzikas instrumentu (ievērtējiet trombonu dziesmā „The Last Living Rose”! FANTASTIKA!!) kombinācijas. Gads tikko sācies, bet viens mūzikas hrestomātijā uz visiem laikiem paliekošs ieraksts jau ir mūsu rīcībā. Pēdējoreiz tik tuvu, lai ieliktu kādam albumam (neskaitot pārizdevumus) 10/10, biju 2007.gada rudenī, kad iznāca Radiohead „In Rainbows”...
