Sanfrancisko apvienības Girls dziesma „Honey Bunny” jau labu laiku kā rotējas dažādos mūzikas portālos un blogos – dziesma kļuva aktuāla vēl neilgi pirms albuma „Father, Son, Holy Ghost” iznākšanas, turklāt pirms dažām nedēļām AMGmusic Jums piedāvāja noskatīties arī laisko un piedzīvojumiem bagāto dziesmas videoklipu. Taču tagad, kad „Honey Bunny” beidzot iznācis arī oficiāla singla formātā esam pieņēmuši lēmumu blakus „Vomit” iekļaut šī gada A-LISTes sarakstā arī otro Girls singlu.
Atšķirībā no sirdi plosošā nelaimīgās mīlestības stāsta un 90’to gadu grunge/alternative pildītā pirmā singla „Vomit”, muzikāli „Honey Bunny” pieder pie Girls pozitīvās un nebēdnīgās puses. Ja pirmajā grupas albumā „Album” tāds bija „Lust For Life”, tad jaunās plates absolūtais hīts ir šis – uz sērfroka pusi tendētais „Honey Bunny”. Interesanti, ka šo dziesmu tās autors Kristofers Ouvens ir veltījis savai mātei, lai arī stāsts būtībā ir par to, cik svarīgs tu patiesībā esi cilvēkiem, kas ar tevi ir kopā.
Tas arī atspoguļojas tekstā. Kamēr pantiņos Ouvens sapņo par kādu, kas varētu būt viņa mīļotā meitene: „I know you’re out there / You might be around the corner / And you’ll be the girl that I love” un piedziedājumā seko pasūdzēšanās, ka „I’ve been meeting with so many girls / They don’t like my boney body / They don’t like my dirty hair / Or the stuff that I say / Or the stuff that I’m on”, tad beigās ir slavas dziesma vistuvākajam cilvēkam, kas tevi atbalstīs, lai kāds tu arī nebūtu: „Mama, she really loved me / Even when I was bad / She’d hold my little hand / And kiss me on the cheek”.
Girls – „Honey Bunny” [Fantasy Trashcan] (dir. Chet „JR” White & Ivan Shumaker)
Mazliet saules rudenīgi drēgnā septembra dienā piedāvā Girls, kuru jaunākais albums „Father, Son, Holy Ghost” pirms nedēļas izpelnījās Nedēļas Labākā Albuma nosaukumu no AMGmusic un saņēma atzīmi 7/10. Atšķirībā no pirmā videoklipa dziesmai „Vomit” (joprojām iesaku!) šoreiz Girls piedāvā pilnīgi bezbēdīgu video, kura galvenajā lomā atkal ir grupas solists Kristofers Ouvens, turklāt atkal mašīnā. Klipa autori ir grupas ģitārists Čets Vaits un kāds man nezināms Ivans Šumakers. Kopā ar šo video, kurā Kristofers Ouvens uzvilcis kaut ko pa vidu starp kreklu un topiņu, vēl izteiksmīgāk un – atvainojiet manu franču valodu – pohujistiskāk skan dziesmas piedziedājums: „They don’t like my bony body / They don’t like my dirty hair / Or the stuff that I say”, ka tā vien gribas jautrā solī lēkt līdzi.
Release date: 12/09/2011 Label: Fantasy Trashcan AMG rating: 7/10
AMGmusic komentārs: „Albums ir noteikti dzīvespriecīgāks par debijas plati. Ja klausoties „Album”, iezagās doma, ka Ouvens varētu kļūt par vienu no šīs desmitgades skandalozākajām personām rokmūzikā, tad šeit viņš izklausās atradis sevi, skaidrā un kļuvis filozofiskāks. Nē, savu harizmu Ouvens noteikti nav zaudējis, iespējams, vienkārši kļuvis pieaugušāks. Jau „Album” apskatā rakstīju, ka „neticu, ka Girls spēs atkārtot šī albuma panākumus”, tagad nākas tam piekrist. Tomēr nepārprotiet, šis joprojām ir ļoti baudāms rokmūzikas ieraksts, kurā turklāt var meklēt vienu no Girls visu laiku labākajiem gabaliem – Metallica „Nothing Else Matters” atgādinošo un sirdi plosošo„Vomit”, kas pievienojas gada labāko singlu sarakstam.”
AMGmusic komentārs: „Ir grupas, kuras visu pulveri izšauj vienā platē, kādā neizskaidrojamā kārtā radot vienlaikus karjeras albumu un arī savu labāko dziesmu izlasi. Izskatās, ka pie šīs saujiņas grupu būs jāpieskaita arī Liverpūles kvartets Ladytron, kas savos pēdējos divos albumos diemžēl ne tuvu nav spējis pietuvoties savam 2005.gada šedevram „Witching Hour” (AMGmusic reitings – 9/10). Kā visos pārējos grupas albumos, arī „Gravity The Seducer” var atrast dažus lieliskus hītus („White Elephant”; „Mirage”; „Ace of Hz”), bet diemžēl pārāk daudz dziesmu vienkārši paskrien garām, lai pēc mirkļa jau nozustu aizmirstībā. „Gravity The Seducer” saglabā tikai Ladytron raksturīgo romantisko sāpju noskaņu, ietītu vintāža sintpopa drūmu skaņu ainavās, taču radošās kreativitātes (lasi – melodiju) trūkums šo padara par, iespējams, neizteiksmīgāko albumu grupas karjerā.”
AMGmusic komentārs: „Britu spožākās folkmūzikas zvaigznes Lauras Mārlingas jaunais albums diemžēl atstāj nelielu vilšanās sajūtu. Atšķirībā no pirmajiem diviem albumiem (2008.gada „Alas, I Cannot Swim” (6/10) un pērnā gada „I Speak Because I Can” (8/10)), „A Creature I Don’t Know”, lai arī profesionāli izkopts un, kā atzīmē kritiķi, nobriedušāks, šķiet pārlieku nopulēts un bezemocionāls, it īpaši albuma pirmā puse. Britu apskatnieki gan ir stāvā sajūsmā, tāpēc nebūs brīnums, ja tikai 21 gadu vecā mūziķe nākamgad trešo reizi pēc kārtas būs nominēta Mercury mūzikas balvai. Kā jau ierasts Mārlingas ierakstos, arī šeit meitenes spēcīgākais trumpis ir romantiska melanholija un cinisks skarbums, kas jo īpaši izpaužas plates neapšaubāmi spožākajā dziesmā „The Beast”.”
CANT – „Dreams Come True”
Release date: 12/09/2011 Label: Terrible Records AMG rating: 6/10
AMGmusic komentārs: „Ļoti glīti iepakots sainītis ar patukšu vidu – tā gribētos vienā teikumā raksturot Grizzly Bear basģitārista Krisa Teilora pirmo solo veikumu. Albuma skanējums ir ļoti krāšņs, bagātīgs un šķietami ļoti rūpīgi lipināts (starp citu, albuma producents ir Twin Shadow jeb Džordžs Lūiss, kura pirksts atsevišķos gabalos, piemēram, teicamajā „The Edge” ir pat ļoti jūtams), taču tas, kas neļauj par šo plati sajūsmināties līdz galam, ir tā neizteiktais saturs, kas atstāj pārlieku lielas eksperimentālisma mieles. Neatstāj sajūta, ka CANT šobrīd vairāk piestāvētu EP, nevis ilgspēlējoša plate.”
AMGmusic komentārs: „2006.gadā Clap Your Hands Say Yeah! pamatoti dēvēja par vienu no spožākajām jaunajām grupām. Diemžēl sekoja izgāšanās 2007.gadā ar, daudzuprāt, stipri sasteigto un pārspīlēti eksperimentālo albumu „Some Loud Thunder”. Izspēlējušies dažādos blakusprojektos, tagad ņujorkieši ir atpakaļ ar trešo studijas plati. Tajā jūtams, ka grupa vēlējusies atgriezties pie saknēm, kas lielā mērā arī ir izdevies, taču nelaime tā, ka vairs nav ne 2006., ne 2007.gads. Daudz kas, it īpaši albuma otrajā pusē, liekas dzirdēts, izstiepts un līdz ar to diemžēl garlaicīgs.”
AMGmusic komentārs: „Slaveno teicienu „māksla dzimst mokās” varētu papildināt ar piebildi „vai eksperimentos ar narkotiskajām vielām un sevis meklēšanas ceļā”. Girls 2009.gada debijas albuma muzikālo pusi diezgan nepamatoti aizēnoja grupas solista Kristofera Ouvena dzīvesstāsts, kurš, maigi izsakoties nav garlaicīgs. Uzaudzis sektā „God of Children”, kur bija aizliegts klausīties populāro mūziku, vēlāk aizbēdzis, pievienojies panku kustībai, niekojies ar dažādām narkotikām un sācis meklējumus mūzikā.
Ja ņem vērā, ka viss Girls debijas albuma materiāls tapis daudzu gadu garumā, nav brīnums, ka tur atspoguļojās visas uzkrātās emocijas, sākot no dejiskām sērfroka himnām, turpinot ar sarkastiskām dziesmām par attiecību izjukšanu un beidzot ar sāpju pilnām depresijas odām. Turpretim otrais albums „Father, Son, Holy Ghost” šķiet kā pilnīgs pretstats. Kā apzināti radīts albums, kurš izklausās pārdomāts un nostrādāts (noteikti jāuzteic ģitārista Četa Vaita izaugsme!), taču diemžēl pietrūkst tā jaunības pozitīvā maksimālisma un patiesu jūtu eksploziju.
Albums ir noteikti dzīvespriecīgāks par debijas plati. Ja klausoties „Album”, iezagās doma, ka Ouvens varētu kļūt par vienu no šīs desmitgades skandalozākajām personām rokmūzikā, tad šeit viņš izklausās atradis sevi, skaidrā un kļuvis filozofiskāks. Nē, savu harizmu Ouvens noteikti nav zaudējis, iespējams, vienkārši kļuvis pieaugušāks. Jau „Album” apskatā rakstīju, ka „neticu, ka Girls spēs atkārtot šī albuma panākumus”, tagad nākas tam piekrist. Tomēr nepārprotiet, šis joprojām ir ļoti baudāms rokmūzikas ieraksts, kurā turklāt var meklēt vienu no Girls visu laiku labākajiem gabaliem – Metallica „Nothing Else Matters” atgādinošo un sirdi plosošo „Vomit”, kas pievienojas gada labāko singlu sarakstam.”
Arī novembrī turpinājām iesākto tradīciju – atsevišķi veidot EP jeb mazo albumiņu topu. Turklāt šomēnes izvērtēto EP skaits pat par vienu pārsniedza noklausīto albumu skaitu! Tam gan nevajadzētu būt lielam pārsteigumam, jo arvien vairāk mākslinieku izvēlas EP formātu, kas ļauj ātrāk nonākt pie klausītājiem ērā, kad laiks šķiet visu vērtību vērtība. Otrkārt, arī man pašam tas aizņem daudz mazāk laika. Šomēnes EP Top 5 izteikti elektroniskās nokrāsās, tikai ar vienu izņēmumu.
Lai arī chillwave uz visiem laikiem man visvairāk asociēsies ar 2009.gada vasaru, arī šovasar šajā plūstoši un viegli sentimentāli saulainajā mūzikas stilā parādījās pāris pērlēm. Par vienu no tādiem noteikti jāuzskata britu electro-pop apvienības Jonquil dalībniekam Hugo Manuelam, kurš izveidojis pats savu projektu Chad Valley. Neskatoties uz to, ka šī EP labākie treki arī ir iepriekš dzirdētie „Anything” un „Ensoniq Funk”, tas sniedz visnotaļ patīkamu baudījumu 15 minūšu garumā. Balēriskas pludmaļu ballīšu noskaņas mijas ar melanholiskām pārdomām.
Chad Valley - "Ensoniq Funk" audio:
4.SBTRKT – "Step In Shadows" EP
Release date: 15/11/2010 Label: Young Turks AMG rating: 8/10
SBTRKT svaigos un baudāmos remiksus biju ievērojis jau visa 2010.gada laikā, taču par lielo atklājumu šis britu bass music producents kļuva tieši šomēnes, kad līdz manām ausīm nonāca teicamais EP „Step In Shadows”. Jau sākot ar pirmo, X-Press 2 atgādinošo treku „Look at Stars”, tas pārsteidz ar savu noslīpēto aranžējumu un pasakainajiem basiem un vokālu sempliem. Taču par EP un vispār visa mēneša fantastiskāko klubu mūzikas skaņdarbu pavisam noteikti var uzskatīt noslēdzošo „Hide or Seek”. TAS IR VIENKĀRŠI JĀDZIRD!!! Vārdos nevar aprakstīt to basu skaņu, kas strāvo no šī treka un kādu es nudien neatceros dzirdējis. SBTRKT mūzikā var meklēt līdzības ar ModeselektorIDM un Burial piedāvāto dubstep, bet SBTRKT arī manā skatījumā visperfektāk atbilst terminam „UK bass music”.
SBTRKT - "Hide Or Seek" audio:
3.Girls – "Broken Dreams Club" EP
Release date: 22/11/2010 Label: Fantasy Trashcan AMG rating: 8/10
Visu ko gaidīju no Girls jaunākajā EP „Broken Dreams Club”, bet šādu lirisku 60’to gadu noskaņās, brīžiem pat atgādinot kaut ko no Elvisa Preslija daiļrades (konkrēti trekā „Thee Oh So Protective One”), ieturētu pusstundu garu ierakstu noteikti ne. Jo īpaši pēc pēdējā singla „Morning Light” no pagājušā gada AMGmusic ļoti augstu novērtētā (5.vieta gada topā!) debijas albuma „Album”. Diez vai es būšu stāvā sajūsmā, ja Girls šādus motīvus saglabās arī topošajā otrajā albumā, bet kā atsevišķs EP šis ir pat ļoti baudāms un patīkami atsvaidzinošs ieraksts no grupas, kuras līderi dažs labs pirms gada pamanījās salīdzināt ar Kurtu Kobeinu (vairāk gan vizuālās līdzības un dzīvesstāsta ziņā).
AMGmusic rakstīja: „Kāds noteikti saklausīs madčesteras stila iezīmes ala Happy Mondays stilā, kāds atradīs mazliet dejiskāku salīdzinājumu un teiks, ka dziesmas „Higher” sintezators ir nosperts no Crystal Waters dziesmas „Gypsy Woman”, bet vēl kāds teiks, ka tās visas ir muļķības, un „Associates” EP ieturēts balēriskas skandināvu popmūzikas stilā, kuru aizgūtnēm var atrast, piemēram, leibla Labrador relīzēs. Jaukākais, ka visiem būs taisnība.” Vairāk šeit.
Shine 2009 - "New Rules" video:
1.Games – "That We Can Play" EP
Release date: 02/11/2010 Label: Hippos in Tanks AMG rating: 9/10
AMGmusic rakstīja: „Apvienība Games nupat laidusi klajā savu debijas EP „That We Can Play” (rakstot kopā grupas un EP nosaukumu sanāk loģisks teikums), kuru varētu ierindot tieši šādā sekcijā: „80’to gadu filmu mūzika”. Un šo mūzikas paveidu varētu raksturot kā sintpopa un new wave krustojumu ar lo-fi electro vai chillwave stiliem. Jebkurā gadījumā šis ir daudz plūstošāks un skaņas ziņā netīrāks 80’to gadu mūziku atgādinošs darbs, ja salīdzina ar sterilajiem synth-pop ierakstiem.” Vairāk šeit.
AMGmusic rakstīja: „Trešais singls un trešais „8/10” no AMGmusic – reti kura apvienība var šogad lepoties ar šādiem singlu vērtējumiem. „The Ink Well” ir pavisam jauna Future Islands dziesma, kas izdota 7’’ collu plates formātā, bet tā tikai turpina apstarot ar grūti raksturojamu un izstāstāmu maģiju, kas piemīt šīs grupas skanējumam un īpaši solista Sema Heringa balsij.” Vairāk šeit.
9.The Decemberists - "Down By The Water" [Rough Trade] AMG rating: 8/10
AMGmusic rakstīja: „Viens no pirmajiem ierakstiem 2011.gadā, ko klausīsimies AMGmusic, noteikti būs jaunākais The Decemberists studijas darbs „The King Is Dead”, kurš tiks izdots 17.janvārī. Atšķirībā no iepriekšējās plates – skaļi un plaši skanošās rokoperas „The Hazards Of Love” – šis būs intīmāks un akustiskāks ieraksts, par ko liecina arī indie-folk stilā ieturētais pirmais singls „Down By The Water”.” Vairāk šeit.
AMGmusic rakstīja: „Young Galaxy dziesma „Peripheral Visionaries”, kuru, kā jau stāstīju, producējis lieliskais zviedru producents Dens Lisviks, ir viena sasodīti lipīga un mīļa dziesmiņa, kas ieturēta labākajās zviedru indīpopa tradīcijās. Februārī Young Galaxy būs klāt ar jaunu albumu „Shapeshifting” – nepalaidiet garām!”. Vairāk šeit.
AMGmusic rakstīja: „Is Tropical ir pavisam jauns projekts no Londonas, kas vēl nesen iesildīja LCD Soundsystem, bet šobrīd atrodas tūrē kā Mystery Jets iesildītāji, šonedēļ beidzot laiduši klajā debijas singlu „South Pacific”, kas vietām atgādina Crystal Castles, vietām – Passion Pit, bet vēl brīžiem liekas, ka tā ir elektroniska atbilde uz White Lies.” Vairāk šeit.
Nudien nepelnīti pērn atstājām Sanfrancisko apvienību Girls bez nominācijas balvai Gada Labākā Debija. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu debijas albums ierindojās 2009.gada Albumu Topa pieciniekā. Šomēnes Girls izdeva jaunāko sacerējumu kopumu – EP „Broken Dreams Club” (par to plašāk EP topā!). Tajā kvartets ne tikai pierāda, ka ir ļoti spēcīgs spēlētājs melodisku un saturiski spēcīgu dziesmu radīšanā, bet arī paslēpis vienu teicamu radiosinglu dziesmas „Heartbreaker” izskatā.
AMGmusic rakstīja: „Electro-pop apvienība no saulainās Losandželosas jau pērn izdeva debijas EP, kuru gan mūzikas kritiķi vietām pasteidzās nodēvēt par pārāk atklātu Depeche Mode kopēšanu. Jaunākais dziesma „Starfield” vairs ne tuvu neizklausās pēc Depeche Mode, tā drīzāk atgādina melanholiskāku New Order vai elektrizētāku vēl vienu šī gada jauno zvaigžņu Wild Nothing daiļradi.” Vairāk šeit.
AMGmusic rakstīja: „Kāda Madonna? Kāda Kailija Minoga? Kāda Lady Gaga?!? Jau pirms trim gadiem man bija pilnībā skaidrs, ka šobrīd talantīgākā popmūzikas dziedātāja ir zviedru meitene Robina, un šogad ar trim albuma „Body Talk” daļām viņš šo manu apgalvojumu ir trekni jo trekni pasvītrojusi. „Indestructible” var droši pievienot Robinas labāko singlu pulciņam.” Vairāk šeit.
Ņemot vērā kritiķu iznīcinošos vērtējumus, visticamāk manu kolekciju nepapildinās šomēnes iznākušais slavenā hip-hop kolektīva N.E.R.D. ceturtais studijas albums „Nothing”. Cik nu tas ir peļams, tas lai paliek uz ārvalstu kolēģu sirdsapziņas, bet ar vienu lietu šis albums var un varēs lepoties visu mūžu – tajā atrodams visu laiku fantastiskākais N.E.R.D. skaņdarbs „Hypnotize U”, kuru producējis 2010.gada nogales aktuālākais deju mūzikas duets Daft Punk. Šī ir no tām dziesmām, kas sevī iesūc un nelaiž vaļā.
2.Paul Smith - "Our Lady Of Lourdes" [V2] AMG rating: 9/10
Maximo Park ir viena interesanta grupa. Visi trīs grupas studijas albumi vērtējami kā vairāk vai mazāk viduvēji un prātā īsti nepaliekoši, bet KATRĀ no trim albumiem atrodama vismazvienadziesma, kas pelnījusi deviņas balles un iesēžas tik dziļi sirdī, ka bail. Šo tradīciju savā debijas solo albumā turpina grupas solists Pols Smits, kā otro singlu piedāvājot neticami smeldzīgo skaņdarbu „Our Lady Of Lourdes”. Pat neskatoties uz to, ka šī dziesma izteikti atgādina vienu no pieminētajām Maximo Park pērlēm (konkrēti – „Karaoke Plays” –#1 AMGmusic 2007.gada decembrī), tas nemazina tās skaistumu.
1.Crystal Castles feat Robert Smith - "Not In Love" [Polydor] AMG rating: 10/10
AMGmusic rakstīja: „Ļoti reti ir tā, ka kādu jaunu dziesmu gribās klausīties vēl un vēl un vēl un vēl un vēl. Un neapnīk! Turklāt šis nav kāds ultra-sarežģīts Animal Collective skaņdarbs, kurā ar katru nākošo klausīšanās reizi varētu atrast jaunas detaļas, kurām pievērst uzmanību un domāt, kā gan es to nedzirdēju iepriekš. Kur tad ir izskaidrojums „Not In Love” maģijai? Perfektā sadarbībā, lūk, kur! Mūsu priekšā ir lieliska melodija, perfekts un aktuāls izpildījums, un Roberts Smits, kurš, šķiet, ir vienīgais, kas tik skaisti un izjusti varētu nodziedāt šī skaņdarba vārdus.” Vairāk šeit.
