Tik ilgi, cik šobrīd, neesmu prātojis vēl nevienu ievadu. No vienas puses tas saistīts ar manu psiholoģisko stāvokli (lasīt tālāk!) un nespēju nekam koncentrēties, no otras – negribas izklausīties nedz saskābušam, nedz depresīvam, nedz arī rupjam, bet gan tieši pretēji – vēsi asprātīgam. Jel nesanāk gan! Tad lai nu iet taisnība ar visām no tā izrietošajām sekām – AMGmusic vienīgais veidotājs un visu šo rakstu autors ir tādā psiholoģiskā dirsā, ka darbiņi ap un pie jaunās mūzikas ir drusku tā kā iestrēguši.
Papildus sajūtām, ko sniedz piedzīvota nodevība, dusmas un skumjas, nāk klāt viena no citas šlakas – atbildības sajūta. Proti, nāk dusmas pašam uz sevi, ka AMGmusic Nedēļas Apskats izpaliek jau atkal. Tad nu kā liels prieks un apgaismība nāca doma, ka var taču izdarīt izņēmumu! Var taču AMGmusic savā 15 gadu pastāvēšanas laikā izveidot vienu (vai arī – pirmo no vairākām!) izlasi, ko klausīties tad, kad sāp sirds. Kad nelīdz ne sabiedrotie, ne sitieni pa plecu. Kad līdz tikai vīns (šņabis, viskijs, rums...) un mūzika, kurai dziedāt līdzi ar tādu iedvesmu, it kā pretējā gadījumā draudētu nāve. Ha, ja vien tā būtu biedējoša šādā psiho-stāvoklī...
Zemāk ievietotās 10 dziesmas tika izraudzītas pusstundas laikā. Ar to es negribu lielīties, ka man izvēlēties dziesmas ir kā apčurāt poda malu stipri dzērušā stāvoklī. Ar to es gribu teikt, ka šī izlase nepretendē uz TIEŠĀM visu laiku labākajām dziesmām, ar ko lāpīt salauztu sirdi, bet gan kā mazs, subjektīvs ieskats uz tām. Proti, desmit dziesmas, kas attiecīgā stāvoklī palīdz un patīk man. Uzreiz piebildīšu, ka šeit nav atrodama neviena latviešu mūzikas kompozīcija. Tā iemesla dēļ, ka latviešiem ir daudz labu lauzto siržu dziesmu, ka tās būtu pelnījušas atsevišķu „Visu Laiku Labāko” izlasi. Varbūt citreiz...
Interesanti, ka izlasē dominē 80’to un 90’to gadu dziesmas (no katras desmitgades pa četrām), kas vai nu saistīts ar to, ka tā ir mūzika, ko visvairāk klausījos tīņu vecumā, vai arī ar to, ka tai laikā tik tiešām ir sarakstītas visskumjākās un visskaistākās dziesmas. Kaut kā gribētos palikt pie otrā varianta. Jebkurā gadījumā, pie katras no dziesmām pievienoju īsu komentāru, kāpēc tieši šī konkrētā dziesma. Rakstot šīs rindas prātā uzzibēja jau vismaz trīs dziesmas, ko varētu vēl pievienot šai izlasei, bet – kā jau minēju – uztversim šo par Izlasei #1, kam varbūt vēlāk sekos otra un trešā. Patīkamu klausīšanos, patīkamu viskiju (vīnu, šņabi, rumu...) un patīkamu sāpes izsāpēšanu! :)
P.S. BRĪDINĀJUMS!!! Šo izlasi nav ieteicams klausīties atkal un atkal! Šo izlasi nav ieteicams klausīties STIPRĀ alkohola un/vai narkotiku reibumā. Šo izlasi nav ieteicams klausīties, ja Jums ir/bija psiholoģiska rakstura slimības, ko parasti klasificē kā kaut ko līdzīgu smagai depresijai. Es personīgi esmu pārkāpis visus trīs iepriekšminētos brīdinājumus, bet es esmu rūdīts profesionālis! ;) Man tik tāds periods, kas jāizsāp. AMGmusic ierastā un pat vēl labākā ritmā atgriezīsies jau pavisam drīz! CHEERS!
The Smiths – „There Is A Light That Never Goes Out” [Warner]
(originally from „The Queen Is Dead” LP, 1986)
Būtu visai dīvaini un neloģiski nesākt šo izlasi ar dziesmu no 20.gadsimta melanholiskākā mūziķa dziesmu vāceles. Uzaugot 90’tajos gados, par The Smiths, ko droši var dēvēt par vienu no citētākajām grupām pēdējos divdesmit gados, uzzināju tikai pēc tam, kad jau labu laiku biju jūsmojis par Moriseja solo darbiem. Pat vēl vairāk – tieši 2005.gadā ar dziesmu „There Is A Light That Never Goes Out”, ko dzīvajā versijā Morisejs izdeva kā solo singlu, pār mani nāca atklāsme par The Smiths.
Dziesma spilgti palikusi atmiņā arī ar kādu gadījumu. Tolaik, būdams savās pirmajās nopietnajās attiecībās, piedzīvoju arī pirmo nopietno strīdu. Nu, no sērijas „vsjo, jāšķiras!”. Būdams nabadzīgs studentiņš, nekur naktī uz bāru aizskriet nevarēju. Tā nu nācās zvanīt vecākajam brālim, kurš tieši tonakt kaut kur ballējās, lai atbrauc un „aizved mani KAUT KUR”. Tikai nolicis klausuli pamanīju, ka fonā viens pusmūža onkulis no Mančestras dzied: „Take me out tonight / Take me anywhere / I don’t care, I don’t care, I don’t care”. Liktenis bija savu pirkstu iebakstījis tieši acī. Turpmāk līdzīgās situācijās roka vienmēr pati pastiepās pēc „There Is A Light...”, kas būtībā ir viena sasodīti skaista mīlestības dziesma (sk. piedziedājumu!).
(originally released as a single in 1980)
Kā es iepazinos ar Joy Division (neklātienē, protams, jo Īens Kērtiss savā virtuvē pakārās četrus gadus pirms es nācu šai saulē), nudien neatceros. Atceros vien to, ka pirms daudziem gadiem dažādām radiostacijām un mūzikas žurnāliem ap Valentīndienu bija mode veikt aptaujas par „visu laiku labāko mīlas dziesmu”. Domādams, ka esmu ārkārtīgi oriģināls un cinisks, dažās no šīm aptaujām atdevu balsi par „Love Will Tear Us Apart” – skaņdarbu, ko drīzāk piedēvētos saukt par „šķiršanās dziesmu”. Liels bija mans pārsteigums, ka dziesma minētajās aptaujās... uzvarēja!
Grūti pateikt, vai „Love Will Tear Us Apart”, kuras piedziedājums rakstīts arī uz Īena Kērtisa kapakmens, kļūtu par tāda mēroga hītu, ja mēnesi pēc šī singla iznākšanas, Joy Divison solists nebūtu tik traģiski miris. Es sliecos domāt, ka būtu jebkurā gadījumā. Ja esat kaut tikai virspusēji iepazinušies ar Joy Division diviem izdotajiem albumiem (1979.gada „Unknown Pleasures” un 1980.gada „Closer”), noteikti piekritīsit, ka šis ir ne tikai lipīgākais, bet ar viens no nešaubīgi skaistākajiem un sirsnīgākajiem gabaliem, ko savā ļoti īsajā mūžā Kērtiss ir sarakstījis. Skarbs stāsts par rutīnu mīlestībā, kas tā autoram diemžēl beidzās visai traģiski.
(originally from „Disintegration” LP, 1989)
Kur Joy Division, tur arī The Cure. Ja šis būtu skumīgo brīžu albumu tops, arī tad blakus „Unknown Pleasures” vienmēr stāvētu „Disintegration” – vēl viens no ļoti retajiem albumiem, kas jelkad saņēmis AMGmusic vērtējumu 10/10. Šajā platē atrodamas vismaz astoņas kompozīcijas, kas būtu pelnījušas atrasties šai izlasē, bet tomēr beigās izvēlējos klasiku – dziesmu „Lovesong”, ko, šķiet, pazīst pat tie, kas nekad neko mūžā nav dzirdējuši par The Cure un tās īpatno nevīžīgi uzkrāsoto solistu Robertu Smitu.
Kāpēc tieši „Lovesong”? Pirmkārt, tā kā „Lovesong” Roberts Smits sarakstīja kā dāvanu savai topošajai sievai kāzu dienā, dziesmas lirika un noskaņa būtiski atšķiras no pārējām „Disintegration” dziesmām, kurās valda apātija, skumjas un asaras. Otrkārt, tīri personīgu iemeslu dēļ. Es reti rakstu vēstules un parakstus zem fotogrāfijām. Toties, ja rakstu, tad atceros uz visu mūžu, ko esmu rakstījis, jo nemēdzu ar tādām lietām bārstīties apkārt. Nesapratāt? Tad tas nebija domāts Jums! :) Klausieties „Lovesong”, to pārprast ir grūti!
(originally from „Siamese Dream” LP, 1993)
Skumīgs periods manā dzīvē bija arī 2006.gadā. Tā gada rudenī sāku piestaigāt uz Ritma Institūtu, kur pie skolotāja Toma Grēviņa (ir tāds dīdžejs, darbojas Radio 101 tagad) smēlos radio gudrības. Tas pats par sevi, protams, nav skumjš fakts, lai neteiktu vairāk. Taču tolaik vēl joprojām dziļi sirdī sēroju gan par izjukušajām attiecībām ziemā, gan par traģisku drauga zaudēšanu vasarā. Tā nu vienā tādā skumjā rītā pēc negulētas nakts sapratu, ka ir gana un vajag izlādēties. Sagaidīju pulksten astoņus no rīta, kad veras vaļā veikals un paņēmu vienu mazo nulle pieci. Bonapartu. Kolai nauda vairs nesanāca.
Zinādams, ka vakarā (šķiet, ap pieciem) jābrauc uz minēto Ritma Institūtu, skaidri nosolījos, ka iedzeršu tikai mazdrusciņ un iešu pagulēt. Galu galā pat uzdzeramais nebija, nācās košļāt vienu mazu mandarīniņu, sadalītu pa daiviņām. Tas bija arī laiks, kad pirmoreiz sāku tā pa īstam iepazīt MP3 un interneta piedāvātās iespējas daudzus jaunībā nenopirktus albumus noklausīties par brīvu. Tāpat vien. Tā nu nejauši uzdūros slavenajai 1993.gada The Smashing Pumpkins platei „Siamese Dream”, kas man gan nebija pilnīgs jaunums, bet tomēr no A-Z to nekad nebiju klausījies. Ak, jel.
Nekad mūžā neaizmirsīšu emocijas, kas mani pārņēma, kad sākās dziesmas „Disarm” piedziedājums. Pēkšņi sāka birt asaras. Nevis tā drusciņ, bet tādām aumaļām, ka ne apstāties. Pavirši izslaucījis acis, lai redzētu, kur galds, kur glāzīte, ierāvu šļuku dedzinošās dziras un vienkārši ļāvos dziesmai. Un tad vēlreiz. Un tad vēlreiz. Galu galā tā piedzēros, ka nogulēju visu Tomu Grēviņu ar visu viņa Ritma Institūtu. Sevis aizstāvībai gan piebildīšu, ka tā arī palika pirmā un pēdējā reize, kad es noseboju nodarbību. Turklāt iemesls tak attaisnojošs – Atis iepazinās ar vienu no 90’to gadu slavenākajiem un leģendārākajiem albumiem! Tas nekas, ka caur asarām un brendiju.
Kas attiecas uz pašu dziesmu, tad tā, lai kā to britu mūzikas mēdiji savulaik centās padarīt par abortu himnu („cut that little child”; „the killer in me is the killer in you”), esot stāsts par Billija Korgana sarežģītajām attiecībām ar vecākiem bērnībā. Kas mani tai rudens rītā aizķēra? Tak ne jau lirika un Korgana bērnības sāpes. Gluži vienkārši „Disarm” ir viens no muzikāli smeldzīgākajiem piedziedājumiem, kādu vien var atrast 90’to gadu plašajos mūzikas krājumos. Tā, ka dod pa sirdi bez brīdinājuma!
(originally from „Document” LP, 1987)
Pirms 90’to gadu sākumā ar hīt-singlu „Losing My Religion” R.E.M. kļuva par vispasaules tīņu elkiem, kurus diendienā rāda MTV, četri jaunieši no Džordžijas štata bija radījuši mūziku jau vairāk kā desmit gadus. Astoņdesmitajos R.E.M. kontā bija veseli seši albumi, starp kuriem arī 1987.gada „Document”. Tieši šajā albumā meklējams vēl viens skaņdarbs, ko klausīties tad, kad ir salauzta sirds.
Šis ir viens no visu laiku ironiskākajiem skaņdarbiem manā skatījumā, kas arī ir šī gabala sāls. Proti, joks slēpjas divās krasi atšķirīgās rindiņās, kas seko viena otrai. Pirmās divas skan: „This one goes out to the one I love”. Skaidrs. Mīļi, ne? Taču tālāk, daudz pārliecinošākā balsī seko „A simple prop to occupy my time”. :) Arī pats Maikls Staips intervijās ir netieši atzinis, ka cilvēki šo dziesmu bieži vien neuztver pareizi – tā ir par izmantošanu, ne mīlestību.
2000’šo gadu pirmajā pusē kopā ar klasesbiedru Džonu Savio dibinājām izdomātu grupu (tikai nesen kādā intervijā uzzināju, ka mēs tomēr neesam bijusi PIRMĀ izdomātā grupa Latvijas vēsturē), kas brauca izdomātās koncertturnejās un dziedāja izdomātas dziesmas. Pa starpai arī kādu kaverversiju. „The One I Love” es vēlējos dziedāt 2006.gada tūrē, kura tā arī nenotika. Ideja bija to dziedāt, novelkot pirms tam aizpogāto žaketi, zem kuras būtu krekliņš ar melnbaltu bijušās meitenes siluetu (tā lai neredz seju – neesmu tak galīgi ļauns!). Dziesmas beigās krekliņu arī novilkt un tā nicīgi aizsviest. :) Ak, jautrie tīņu gadi! Romanķika!
(originally from OST „Romeo & Juliet”, 1996)
Ar tīņu gadiem (maniem tīņu gadiem!) arī turpinām! Ja nu par mūziku man kāds var nepiekrist – sak, nu nebija tie 90’tie nekādi ziedu laiki, tad par filmām mani nekas nespēs pārliecināt par pretējo! 90’tie gadi ir pārpildīti ar kulta filmām! Sākot ar Kventina Tarantino „Pulp Ficiton” un „Reservoir Dogs”, turpinot ar fantastisko Denija Boila „Transpotting” un noslēdzot ar vienu no izcilākajām tīņu mīlas drāmām – „Romeo & Juliet”, kas Beza Lurmena režijā no 16.gadsimta tika pārcelta uz mūsdienām.
Nezinu, kāda uts man bija iekodusi 12 gadu vecumā, kad es pēkšņi sāku klausīties Des’ree balādes, bet tagad tai utij esmu dikti pateicīgs. Pateicoties Des’ree es tiku pie viena no visu laiku labākajiem saundtrekiem, kur starp Everclear, One Inch Punch un Radiohead perfektajiem darbiem (Radiohead dziesma vispār ir ŪBER! Viens no viņu labākajiem gabaliem, kas nav atrodams nevienā albumā!) bija arī Garbage dziesma „Crush #1”, kas, tiesa gan, citādā versijā pirms tam bija iekļauta kā b-puses dziesma singlam „Vow”. Garbage debijas singlam!
„#1 Crush” atslēga, protams, slēpjas dziesmas vārdos. Jā, šis jau vairs nav stāsts par mīlestību, to dēvē par apsēstību. Taču tieši tāda parasti ir jauniešu mīlestība. Jo tīra. Jo nepieredzējusi. Jo patiesa. Un būtībā jebkurā lielā mīlestībā slēpjas mazs apsēstības velns, kas vilšanās un sirds pamiruma rezultātā skan aptuveni šādi: „I will burn for you / Feel pain for you / I will twist the knife and bleed my aching heart / And tear it apart”. Starp citu, arī šo Lords of Creation (tā izdomātā grupa!) izpildīja šad tad koncertos! ;)
(originally from „Dirt” LP, 1992)
Tāpat kā es ilgu laiku tīņu vecumā nezināju, kā sauc Offspring dziesmu „Self Esteem”, nezināju nosaukumu arī šim gabalam. Man tas gluži vienkārši nebija nepieciešams, jo „Would?” man BIJA Alice In Chains. Ierakstīts vienā kasetē ar Radiohead „Creep” un Nirvana „Smells Like Teen Spirit” – vēl divām dziesmām, kas ļoti labi iederētos šai izlasē un kuras smeldzīgums iet caur kauliem (labā nozīmē!) vēl šobaltdien.
Ja nu mēs par mīlestību visu laiku runājām, tad uzreiz jāsaka, ka šai dziesmai, protams, ar sirds lietām maz sakara. Ja nu vienīgi par sava veida mīlestību nevar dēvēt atkarību no heroīna. „Would?” sarakstījis Alice In Chains ģitārists Džerijs Kantrels par piemiņu savam tuvam draugam, kas 1990.gadā mira no heroīna pārdozēšanas. Zīmīgi, ka apaļus desmit gadus vēlāk no šīs pašas „kaites” gāja bojā arī grupas solists Leins Steilijs...
Nezinu, vai tas ir pareizi, bet „Would?” videoklipa vietā esmu izvēlējies Alice In Chains uzstāšanos MTV Unplugged, kurā uzkrītoši visu nodod Leina Steilija (viņš ar krāsotajiem matiem, kas dzied piedziedājumu) acis... Tie, kam ir bijusi saskarsme ar heroīna lietotājiem vai kas paši ir gājuši tam cauri, visu sapratīs. Bez komentāriem... „Into the flood again, / Same old trip it was back then, / So I made a big mistake, / Try to see it once my way.” Sad but true.
(originally from „The Lion and the Cobra” LP, 1987)
Vēl viena no māksliniecēm, no kuras repertuāra varētu šajā izlasē iekļaut vismaz piecas dziesmas. Sākot ar traģisko, ala Viļa Lāča stāsta „Vanadziņš” manierē ieturēto „Jackie”, turpinot ar sāpinošo šķiršanās dziesmu „The Last Day Of Our Acquaintance” un citām. Tomēr tieši izpildījuma ziņā vienmēr vissmeldzīgākā šķitusi Šineidas dziesma „Troy”, kas meklējama viņas debijas albumā „The Lion and the Cobra”.
Kopš pirmoreiz atklāju šo dziesmu, un tas notika vien 2002.gadā, pateicoties šī singla pārizdevumam jaunās skaņās, savas domas neesmu mainījis – „Troy” ir visu laiku agresīvākais, emocionālākais un izjustākais mīlestības jūtu un salauztas sirds atspoguļojums mūzikā. Sākot jau ar otrā panta sarkastisko jautājumu: „Oh, does she love you? / Does she need you like I do?”, turpinot ar fantastiski izdziedāto piedziedājumu „I will rise / And you'll see me return / Being what I am / There is no other Troy / For me to burn” un sasniedzot kulmināciju pašās beigās ar, manuprāt, labāko tekstu, kādu jelkad gribējies dziedāt, kad piedzīvota sāpīga šķiršanās (pamešana): „And the flames burned away / But you're still spitting fire / Make no difference what you say / You're still a liar / You're still a FUCKING liar”. Nu, vārdu „fucking” gan Šineida lietoja vien koncertos.
Starp citu, arī video materiāls no dzīvās uzstāšanās, kad Šineida vēl bija jauna, dumpinieciska, kareivīga un neizskaidrojamā veidā ārkārtīgi iekārojama, trausla meitene ar fantastiskām balss spējām.
(originally from „In Rainbows” LP, 2007)
Tīri no objektīvā viedokļa būtu bijis prātīgāk šai vietā runāt par 1993.gada Radiohead dziesmu „Creep”, kas neapšaubāmi tekstuāli ir viens no izcilākajiem nelaimīgu būtņu manifestiem („You’re so fucking special / I wish I was special”), taču slavenā 2007.gada albuma „In Rainbows” skaņdarbs numur pieci ir ne tikai viena no skaistākajām dziesmām, ko Toms Jorks jelkad sarakstījis, bet arī uz mūžiem būs viena no manām ĪPAŠAJĀM dziesmām. Jo ir skaistas lietas, ko nevar izdzēst pat uzgāžot tām virsū dubļus, uzspļaujot un noripinot tās no Everesta smailes.
Zinu, ka daudzi 90’to gadu Radiohead fani man nekad mūžā nepiekritīs, ka „In Rainbows” ir otrs labākais grupas albums aiz ģeniālā „OK Computer”, bet arī pēc četriem gadiem šis mans uzskats nav mainījies. Tomēr es pat netaisos par šo strīdēties, jo labi apzinos, ka „In Rainbows” man ir arī ļoti subjektīvi un personīgi tuvs ieraksts, kas sniedzis tādas emocijas, kādas neaizmirst nekad. Savukārt konkrētais skaņdarbs „All I Need” ar savu ārkārtīgo mīļumu, pat mazliet naivumu tik krasi disonē ar citiem Jorka darbiem, ka gluži neviļus sirdī ieurbjas visvairāk. Kā jau esmu izteicies, ja man būs lemts kādreiz nokļūt Radiohead koncertā (LŪDZU, LŪDZU!!!), pie „All I Need” es varētu arī nomirt aiz laimes...
(originally from „Love Deluxe” LP, 1992)
Brīžiem pats nesaprotu, kas es vairāk esmu – romantiķis vai tomēr mazohists. Ikreiz klausoties Sade leģendāro dziesmu „No Ordinary Love” sliecos domāt, ka abi varianti ir pareizi. No vienas puses šī ir absolūti un nešaubīgi skaistākā mīlas dziesma EVER. No otras puses, klausīties šo vienam naktī skaļi uz austiņām ir tas pats, kas durt ausī adāmadatu un nesaprast, kāpēc pazūd skaņa (lasi – sāp).
„No Ordinary Love” pieder arī pie tām dziesmām, kas manī izsauc mūžseno un tā arī neatbildēto jautājumu – ko īsti ar cilvēkiem dara mūzika? Klausoties šo (tāpat arī Enigmas „Sadness pt. I” un vēl citus bērnības gabalus) pārņem tik spocīgi dīvainas sajūtas, it kā uzplaiksnītu zemapziņā ainas no citas dzīves vai realitātes. Kaut kas tāds, kas liek vienlaikus būt patīkamā transā un biedējošā, sirreālā pasaku valstībā, jo tu tā arī nespēj saprast, KĀPĒC!
Labi, lai paliek mani jautājumi un zemapziņas. Tā vietā noslēgsim šo unikālo (vai varbūt tomēr nē...) izlasi ar dziesmu, pie kuras man un noteikti arī daļai no jums ir bijis kaislīgākais un emocionālākais sekss. „I gave you all the love I got / I gave you more than I could give / I gave you love” Skaisti. Esiet skaisti arī Jūs! Un, lūdzu, lūdzu, esiet mīļi arī pret saviem tuvajiem! Mazliet pārfrāzējot Moriseju, viņiem arī ir sirsniņas un viņi arī vēlas tapt mīlēti! Mīliet viens otru un viss būs bumbās! Cheers!
