FIVE BEST ALBUMS OF THE MONTH:
5.Grouper – „The Man Who Died In His Boat”
Release date: 25/02/2013
Label: Kranky
AMG rating: 8/10
„The Man Who Died In His Boat”
(pagaidām gada labākais albuma nosaukums!) patiesībā nav īsti dēvējams par
jaunāko Portlendas ambientās mūzikas pārstāves Lizas Harisas jeb Grouper ierakstu. Albuma materiāls
tapis 2008.gadā, kad mūziķe ierakstīja savu pirmo kritiķu plaši novērtēto plati
„Dragging a Dead Deer Up a Hill”, taču līdz šim tā arī palika neizdots. Līdz
pēdējai detaļai atkailināts, intīms un trausls albums, kas noteikti pelnījis
vietu ne tikai Harisas labāko darbu augšgalā, bet arī blakus izcili skaistajam Džuliannas Bārvikas 2011.gada „The
Magic Place”.
4.FIDLAR – „FIDLAR”
Release date: 04/02/2013
Label: Mom & Pop
AMG rating: 8/10
Lai saprastu, par un ap ko
grozās Losandželosas surf-punk apvienības FIDLAR
debijas albums, pietiek paskatīties uz dažiem dziesmu nosaukumiem. „Cheap Beer”
(„I drink cheap beer / So what? FUCK YOU!”),
„Stoked and Broke” („I just wanna get
really high / Smoke weed until I die”), „Whore” („Why did you go betray me? / You’re such a whore!”) utt. Arī zem
citiem, mazliet mānīgākiem nosaukumiem ir dziesmas par lētu alu, draņķīgām
tabletēm, darbu, kas riebjas, tusēšanu 25 stundas diennaktī un pamuļķiem
draugiem – mans mīļākais teksts dziesmā „Max Can’t Surf”: „Max can’t surf, Max can’t surf / He gets really stoned and tries to
make it work / But god knows HE’S GOT NO BALANCE!”. Naivi un truli? Varbūt,
bet dažreiz šāds jaunības maksimālisms ir tieši tas, kas uzlādē, un „FIDLAR”
pavisam noteikti ir šī mēneša jautrākais albums. Ja dzīve sit pa galvu un
sirdi, kādreiz der apsēsties, attaisīt „lētu alu”, nospļauties uz visu un
nedaudz padzīvot šodienai. Tas attīra!
3.Foals – „Holy Fire”
Release date: 11/02/2013
Label: Transgressive
„Lielāk, plašāk, himniskāk” ir ļoti bīstams virziens grupai, kas
drīzāk pieder mūzikas gardēžu ēdienkartei nekā čārtu tabulu iekarotājiem. Mēs
taču labi atceramies, kas notika ar Kings
of Leon, The Killers un gala
beigās arī ar Muse. Tieši tamdēļ vēl
lielāku apbrīnu raisa tās grupas, kas, izvēloties šo „stadionu ceļu”, tomēr
pamanās neiebraukt auzās, un faktiski vienīgais, ko „Holy Fire” sakarā var
pārmest Foals, ir, ka tas brīžiem
pat punkts punktā seko „Total Life Forever” shēmai. Pāris hīti, ar ko piepildīt
komcerstaciju raidlaikus (šeit „My Number”, „Bad Habit”), smeldzes pilni lēnie
ar tendenci „uzsprāgt” beigās (šeit „Late Night” un „Milk & Black Spiders”)
un kāds pārsteigumiņš (šeit roķīgais pirmais singls „Inhaler”).
2.Autre Ne Veut – „Anxiety”
Release date: 25/02/2013
Label: Software
Autre Ne Veut pieņemts pievienot t.s. „new r’n’b” lauciņā blakus How
To Dress Well, Frank Ocean un Miguel. Protams, šeit viscaur jūtami
soulmūzikas un r’n’b elementi, taču saukt šo par r’n’b albumu būtu, maigi
izsakoties, neprecīzi. Tad jau drīzāk „Anxiety” var salīdzināt ar 80’to gadu
popmūziku, piemēram, Prince, kura
vēsmas gaisā jūtamas ne tikai dēļ brīžiem spiedzošā vokāla, bet arī elektriskās
ģitāras iestarpinājumiem. Paklausieties kaut vai „Don’t Ever Look Back”
noslēgumu! Tāpat arī albuma grandiozitāte un plašums (šis ir pirmais Autre Ne
Veut albums, kas ierakstīts īstā studijā, nevis guļamistabā) drīzāk atgādina Madonnas ierakstus, nevis, teiksim, Grimes.
Bet visprecīzāk būtu teikt, ka šis ir 2013.gadu lieliski raksturojošs
popmūzikas ieraksts, par ko noteikti jāpateicas arī albuma producentam un
Artura tuvam draugam Danielam Lopatinam (no Ford & Lopatin un Oneohtrix
Point Never), kas esot sākumposmā bijis galvenais Autre Ne Veut skolotājs
skaņu pasaulē. Ja Ašina vokāls un melodiskums ir „Anxiety” sirds un dvēsele,
tad šīs „so 2013” ritmu un skaņu
programmatūras fonā ir albuma prāts un muskuļi, kopā radot vienu veselu,
spēcīgu kopumu. Albuma lielākā pēcgarša ir apziņa, ka popmūzika nav nekāds
lamuvārds, tā var būt un arī ir māksla. Trausla un spēcīga vienlaikus.
1.Nick Cave & The Bad Seeds – „Push The Sky Away”
Release date: 18/02/2013
Label: Bad Seed Ltd.
Nick Cave & The Bad Seeds
piecpadsmitais studijas albums „Push The Sky Away” atkal ir interesants
pavērsiens. Saturiski tas pat attāli nelīdzinās „Dig Lazarus, Dig!!!”, arī
ambiciozitātes ir mazāk nekā, piemēram, 2004.gada dubultalbumā „Abattoir
Blues”. Drīzāk šo var pielīdzināt sentimentālajam 2001.gada darbam „No More
Shall We Part”, taču, kamēr tas bija trausls, pārlieku garīgs un snauduļojošs,
„Push The Sky Away” ir spilgts, bagātīgs, vienlaikus nepārspīlējošs albums.
Tāds, kādu klausītājs visvairāk sagaida no mūziķa, kura karjera pārsniegusi 30
gadu slieksni, kurš sevi ir pierādījis dažādās lomās un kurš necenšas par
varītēm mūs pārsteigt vai – vēl trakāk – mēģināt atgriezties jaunībā.
Ja kāds baidījās, kas notiks
ar The Bad Seeds, kad 2009.gadā aizgāja viens no tās centrālajiem mūziķiem,
Miks Hārvijs, šīs bailes var droši nolikt malā. Noir-rock karalis Niks Keivs šajā albumā ir fantastiskā formā, un
muzikāli šis noteikti ir iespaidīgākais Keiva & The Bad Seeds darbs kopš
90’tajiem gadiem. Turklāt plates izskaņā tā pamanās pat mazliet nošokēt. Es
nudien neatceros, kad Keivs būtu radījis tik atkailinātu un sirdi plosošu
skaņdarbu, kāds ir „Push The Sky Away”. „You
gotta just keep pushing on / Push the sky away,” Keivs ir ne mazāk zinošs
dzīves skolotājs, kā Leonards Koens.
